Garie un tumšie novembra vakari ir vairāk nekā piemēroti, lai lasītu grāmatas un iepazītu jaunu pasauli. Kādēļ gan neiepazīt fantastikas žanru un nepadomāt par pasaules nākotni? Jo īpaši, ja tas tiek pasniegts saistošā valodā, jo tieši tāds ir amerikāņu fantasta Hjū Hovija romāns "Maiņa", kas ir Elevatora triloģijas otrā grāmata (triloģijas pirmā grāmata "Vilna" latviski izdota 2014.gada pavasarī).
"Lieliski uzrakstīts… Hovijs rada absolūti ticamu un biedējošu apokalipsi. Viens aiz otra tiek atklāti distopiskās pasaules slāņi, kārdinoši bruģējot ceļu uz triloģijas noslēdzošo grāmatu," raksta "Sunday Express".
Ir 2049.gads un pasaule joprojām ir tāda, kādu mēs to pazīstam. Laiks rit savu ierasto gaitu. Taču patiesībā tas pamazām iztek. Vien daži ietekmīgākie zina, kas drīz sagaidāms. Viņi tam gatavojas. Viņi cenšas mūs pasargāt. Viņi izvēlas mums ceļu, kas vedīs tikai vienā virzienā. Ceļu, kas vedīs uz iznīcību. Ceļu, kas mūs ievedīs pazemē. Tūdaļ sāks rakstīt elevatora vēsturi. Tūdaļ sāksies mūsu nākotne...
"Vakar pabeidzu "Maiņu" un nespēju beigt par to domāt. Ir miljons lietu, par kurām gribu parunāt, bet to nedrīkst, jo šī ir Elevatora triloģijas otrā grāmata un kāds noteikti vēl nav izlasījis pirmo daļu "Vilna". Tādā ziņā ar sēriju turpinājumiem ir grūti – neko īsti nevar teikt, lai nesabojātu lasīšanas pieredzi tiem, kuri vēl sērijas lasīšanu nav sākuši. Lai gan, ja jums patīk zinātniskā fantastika (tāda nopietna, piezemēta) un neesat lasījuši "Vilnu" – ko jūs vēl gaidāt?!" raksta bloga "Marii Grāmatplaukts" autore Mairita, triloģijas otrajai grāmatai piešķirot augstāko vērtējumu, proti, - 5/5.
"Nebūs īsti literāri, bet teikšu kā ir. "Maiņa" man norāva jumtu. Jā, to izdarīja arī "Vilna", bet šoreiz viss ir vēl trakāk. Hjū Hovijs pārceļ mūs atpakaļ laikā uz 2049.gadu, kad viss sākās, un pamazām nonākam līdz "Vilnas" notikumiem 2345.gadā. Sākumā tas varētu šķist mazliet mulsinoši, bet viss lieliski savijas kopā.
Mani ļoti interesēja, kādu iemeslu katastrofai autors būs izdomājis. Paši ziniet kā ir – reizēm lasi par apokalipsi, bet darba autors nepacenšas rast sakarīgu tās cēloni. Hovijs ir pacenties visu loģiski un reālistiski izdomāt, nekādas mistikas, tāpēc tas ir ļoti iespaidīgi un drausmīgi. Protams, var strīdēties, vai tīri tehniski kas tāds būtu iespējams, tomēr Hovija izdomātā pasaule atstāj ļoti reālu iespaidu. Elevatora sienas šķiet ar roku sataustāmas, un konservētā ēdiena garša sajūtama uz mēles, kaut kur tumsā ieslēdzas ūdens sūknis, varoņu rīcība neizraisa neticīgu uzacu saraukšanu. Nemitīgi jādomā, kā justos es šādā noslēgtā pasaulē, ko es domātu, ko es darītu? Atšķirībā no elevatora iemītniekiem, lasītāja redzesloks ir plašāks, un tāpēc jādomā vēl vairāk. Un tas man ļoti, ļoti patīk. Hovijs liek domāt par tiesībām tēlot dievus, izlemt citu likteņus, nolemtību, vientulību, vājprātīgo dzīšanos pēc varas, galu galā – par mīlestību un cilvēka dabu. Atbildes nav viennozīmīgas.
Vai "Maiņā" aprakstītajai problēmai vispār var būt viens risinājums, viena patiesība? Domāju, ka nē. Tāpēc arī "Maiņas" varoņi rīkojas, kā liekas pareizi viņiem. Varbūt tas ir netaisnīgi vai vājprātīgi, bet tas ir cilvēcīgi. Autora spēja radīt cilvēcīgus varoņus ir vēl viens šīs sērijas pluss. Nav labu vai sliktu varoņu, ir sistēmas upuri, kuri nogalinās, lai izdzīvotu paši vai kāds cits. Vai sliktie ir sistēmas radītāji? Nezinu, īsti neesmu pārliecināta. Ceru uz šo jautājumu rast atbildi trešajā daļā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
