Mammas atzīšanās: Pēc trīs bērniem es savā dzīvē izmainīju daudz ko  (28)

1. Es sapratu, ka katrs bērns ir savādāks

Pat, ja bērni ir dzimušie vieniem vecākiem un audzināti vienādi, un vienā ģimenē, vienalga katrs bērns būs citādāks. Protams, audzināšanai ir nozīme, taču tās ietekme ir pārspīlēta. Katram bērnam iedzimits savs temperaments, savas vēlmes, savas attīstības nianses. Un tas ir brīnišķīgi. Katrs bērns ienāk mūsu dzīvē, lai vecākiem ko jaunu iemācītu. Vienādi bērni nemēdz būt.

2. Esmu kļuvusi ievērojami pacietīgāka un mierīgāka

Jā, es arī kādreiz kliedzu un varu kļūt pat kauslīga. Bet kopumā esmu pārtraukusi satraukties par dažādiem niekiem, kā tas bija agrāk. Piemēram, tagad visai maz mani satrauc, ka bērns skraida apkārt kails vai apģērbjas kleitā, vai sūkā knupi un joprojām staigā pamperos, ka viņš neēd vairāk par mani. Es vairs nepārdzīvoju, kad viņam ir kārtējā saaukstēšanās un temperatūra. Vecuma krīzes mani vairs nesatrauc, es pat par tām priecājos. Es jūtu, kad bērniem ļaut brīvi rīkoties, bet, kad nepieciešams stingri pastāvēt uz saviem noteikumiem.

3. Starp citu – par robežām

Obligāti jābūt zināmiem noteikumiem jeb robežām – ko drīkst, ko nedrīkst. Agrāk man likās, ka tas ir nepareizi un, ka bērnam jādod brīvība, ka viņam vienkārši jāpalīdz virzīties uz kādu mērķi, tikai paskaidrojot. Diemžēl, tas nestrādā. Jābūt noteiktām striktām robežām par to, ko bērns drīkst, ko nē. Un bērniem ļoti patīk šie noteikumi. Piemēram, "mēs saldumus ēdam tikai pēc normāla ēdiena", "sākumā mājas darbi – tad multenes", "tieši plkst.20 mēs ejam tīrīt zobus" utt. Ja mājās pastāv šie noteikumi, tad arī nenākas skaidrot, kāpēc tagad nedrīkst ēst saldējumu vai šokolādi (pat gabaliņu nē!), kāpēc jāmazgā rokas, ja tās jau tāpat ir tīras un kāpēc mamma neatļauj noskatīties vēl vienu mīļākās multenītes sēriju. Noteikumi ir noteikumi.

4. Es neiebilstu bērna agrīnai attīstībai

Daudzbērnu ģimenēs bērnu noturēt pa gabalu no šīs attīstības, ir neiespējami. Jaunākie tiecas pie vecākajiem, kas viņiem šķiet, kamēr viņi vēl mazi, ir īsti pusdievi , kas visu zina un prot. Manā skatījumā, pats galvenais, pareizi izaudzināt vecāko bērnu, ielikt viņa attīstībā maksimāli daudz, tādēļ, ka tieši viņš būs tas ideāls, pēc kura parauga tieksies jaunākie brāļi un māsas. Bet... Lai pareizi izaudzinātu pirmo bērnu, nav nepieciešams kopš dažu mēnešu vecuma viņu sākt vadāt pa nodarbībām, kas it kā palīdz bērna attīstībā. Vienkārši neiesēdini bērnu sētiņā jeb manžēžā, bet ļauj viņam būt blakus un iepazīt pasauli tavā redzeslokā. Pārējais – tie jau ir tehniskas dabas jautājumi.

5. Es sāku cienīt, stiprināt un atbalstīt hierarhiju ģimenē

Brīvība un vienlīdzība? Nē, tas nav par mums. Pēc trešā bērna piedzimšanas mēs ar vīru secinājām, ka ģimenē ir nepieciešama hierarhija. Mamma un tētis – galvenie, bērni – tauta. Tētis – pats galvenais, viņu klausa pat mamma. Vecākā māsa – galvenā starp visiem bērniem. Vecākai brālis ir galvenais mazākajam, bet tas ne tikai dot tiesības, bet uzliek arī pienākumus. Problēma šajā lietā ir tikai viena: tas, kurš neietilpst ģimenes hierarhijā, nebauda nekādu autoritāti. Piemēram, dēlēns, atsakās klausīt vecmāmiņu un vectētiņu, tāpēc, ka "viņi ar mums nedzīvo" un "tētis ir pats galvenais, bet viņi nav galvenie". Taču mēs pie šī jautājuma strādājam.

6. Es sapratu, ka esmu īpaša – ja man ir slikti, visiem citiem arī

Un es sāku par sevi rūpēties. Agrāk es dzīvoju pēc principa, ka viss labākais – bērniem, taču tagad es šo principu esmu mainījusi. Pirmkārt, es cenšos dot sev, bet tikai tad bērniem. Laimīga mamma ir kā ķīla mierīgai un priecīgai atmosfērai ģimenē, jo nomocīta, pārgurusi māte bērnus nedarīs laimīgus. Viņi vienmēr skatās uz mammas seju un mēģina notvert skatienu, lai tajā nolasītu, kas notiek māmiņas emociju pasaulē. Un, ja bērni redz, ka mamma ir nelaimīga, viņi, pirmkārt, vaino sevi. Tā nu bērni ir iekārtoti.

7. Mans vīrs ir tikpat īpašs, kā es

Tieši tāpēc pirmajā vietā (pēc manis pašas) ierindojas vīrs, bet tikai tad – bērni. Vīram jau saskaņā ar ģimenes hiaerarhiju ir prioritāte, un tas bērniem nāk tikai par labu.

8. Manas iepirkšanās tūres ir izmainījušās līdz nepazīšanai 

Ar pirmo bērnu es tērēju neiedomājamas naudas summas visādām bērnu lietām. Es vecākajai meitai pirku tonnām lietu, taču sev nepirku neko, jo bērnu apģērbu var iegādāties bez mērīšanas un to var nopirkt ātri, bet laiks vienmēr ir ierobežots. Tādēļ es labāk pirku viņai, bet sev – kaut kad vēlāk...

Tagad viss ir otrādi. Es apjautu, ka bērni: aug ļoti ātri; noķēpājas; viņiem vienkārši nav nepieciešams tik daudz apģērbu un apavu, īstenībā – viņiem ir pilnīgi vienalga, ko nesāt. Lai es to visu saprastu, man bija nepieciešami gandrīz astoņi gadi un trīs bērni. Tagad lietas es galvenokārt pērku sev, bet bērniem pēc principa – ir nauda, laiks un vēlēšanās – nopirku meitiņai jaunu jaciņu, ja nē – pastaigās vēl ar veco.

Esmu apguvusi arī iepirkšanās mākslu internetā, pasūtot bērniem apģērbu no ASV, un tur tas maksā krietni lētāk, turklāt bieži interneta veikalos norit izpārdošanas. Pat ar piegādes maksu apģērbs trim dažāda vecuma bērniem ir daudz izdevīgāks.

Sev apģērbu arī pērku izpārdošanās. Neatceros, kad es kaut ko būtu nopirkusi par pilno preces cenu. Man vienkārši žēl iztērēt lielu naudas summu par apģērbu, ja pēc pāris mēnešiem šī pati prece maksās trīs līdz četras reizes lētāk. Es zinu, ka ieekonomēto naudu varēšu iztērēt citiem mērķiem. Manā skapī atrodas daudz skaistu kleitu, kurās es izskatos lieliski, taču neviena no tām nemaksā dārgi.

9. Esmu sākusi mazāk terēties dekoratīvajai kosmētikai

Savos 35 gados es sapratu, ka laba izskata pamanoteikums ir pareiza ēšana, fiziskās aktivitātes, labs miegs pietiekamā daudzumā un laimīgas, starojošas acis. Tā ir bāze. Viss pārējais – palīglīdzekļi.

10. Es sapratu, ka visu paspēt ir neiespējami un ar to samierinājos

Tieši tāpat kā es samierinājos ar to, ka labāk neizdarīt ideāli, nekā vispār neizdarīt.
Un vēl, atminējos, kā es prasīju sievietei, kurai jau ir pieci bērni, ko viņa ir iemācījusies pēc piektā bērna. Viņa apdomājās tikai dažas sekundes, pēc kā sacīja, ka līdz ar piektā bērna nākšanu pasaulē viņa iemācījusies nepievērst uzmanību citu cilvēku domām par viņu. Viņa sacīja, ka kaut kā pati no sevis atnākusi miera sajūta un pārliecība par saviem spēkiem, savu rīcību un saviem uzskatiem. Un lai apkārtējie domā, ko grib, viņai vienalga. Katram ir tiesības uz savām domām.