Veidojam teātri
Ar pasakām var "spēlēties" dažādos veidos, piemēram, var apspriest kādu jau esošu pasaku, var sacerēt pasaku no jauna, var inscenēt esošo pasaku – gan kā aktiera spēli, gan arī kā leļļu teātri.
Mēs esam pieraduši, ka pasakās parasti lapsa ir viltīga, bet vilks pamuļķis. Taču var rīkoties arī netradicionāli, mācot bērniem paskatīties uz pasakas saturu oriģinālā, neierastā veidā. Vēl vairāk, var radoši pārveidot pasakas sižetu, izdomāt citas beigas, neparedzētas situācijas, apvienot vairākus sižetus, izdomāt vairākus pasaku variantus ar to pašu sižeta shēmu, "ievietot" pazīstamus pasaku varoņus jaunos apstākļos utml.
Bērna attīstības veicināšanai, var viņam palūgt sameklēt pasakā, piemēram, mīļus, skaistus, smieklīgus vai skumjus vārdus. Domāšanu, iztēli un runu attīsta divu īsu pasaku apvienošana jaunā pasakā. Tas gan nav viegls uzdevums pat pieaugušajam, jo ir jāsasaista visi personāži un jāizdomā jauns saturs.
Arī pasaku sacerēšanas veidi un metodes nav ierobežoti. Lai rastos stāsts, parasti vajag vairāk par vienu vārdu. Jēdziens nav iedomājams bez sava pretstata, tāpēc doma bieži rodas no pāru jēdzieniem. Piemēram, vārds "silts" rodas vienlaicīgi ar "auksts" – "saduroties" abiem šiem jēdzieniem, sākas radīšana. Nepieciešams, lai vārdus atdala zināma distance, lai to līdzāsesamība būtu kaut cik atšķirīga, atsvešināta – tad iztēle ir spiesta aktivizēties, tiecoties vārdus savietot, meklēt kopīgo tajos un veidot fantastisko pasakas vidi, kurā abi vārdi var eksistēt.
Abi vārdi tiek ņemti nevis to parastajā ikdienišķajā nozīmē, bet gan attālināti, "atrauti" no pierastā, liekot tiem "planēt" agrāk neredzētā vidē.
Pasakas var sacerēt par pilnīgi visu – par sadzīves priekšmetiem, par traipiem un pilieniem, smaržām, trokšņiem, briesmoņiem, pārvēršanos, mīļākajām rotaļlietām, ceļojumiem...
Pasaku varoņi jaunos apstākļos
Šī metode attīsta fantāziju, pārvar ierastos stereotipus, rada jaunus piedzīvojumus iemīļotajiem varoņiem. Apstākļi var būt gan fantastiski un neierasti (piemēram, Sarkangalvīte pārvietojas ar kosmisko kuģi, vecmāmiņa dzīvo uz citas planētas, bet vilks iekārtojies greznā pilī), gan arī tuvi bērnu ierastai videi(viltīgā lapsa šķērso gājēju pāreju, lācis veikalā brauc uz eskalatora).
Pasaku kolāža
Veidojot pasaku kolāžu, izvēlas pazīstamus pasaku varoņus un izdomā jaunu sižetu, kā tie varētu darboties kopā. Var izdomāt daudz dažādu variantu, tikai jāseko, lai galvenie varoņi "nepazustu", bet piedalītos visā pasakā. Var paņemt biezu pasaku grāmatu, un sacerēt stāstu, kurā visas pasakas sajaukušās kopā. Varonis no vienas pasakas var nejauši nokļūst citā, vai arī apzināti "iet" uz citu pasaku pēc palīdzības.
Vārds un pasaka
Šī metode ļauj savienot bērna vārdu ar pasaku. Sākumā bērns nosauc savu vārdu un uzreiz pēc tam skaļi nosauc dzīvnieku uz tā paša burta, uz kura sākas bērna vārds. Pēc tam ir jāsacer pasaka, kurā piedalās abi: bērns un dzīvnieks.
Pasakas pašam par sevi
Pirmkārt, bērniem patīk klausīties par to, kas notika vai varēja notikt ar viņiem pašiem vai viņiem tuviem cilvēkiem. Bērniem patīk sacerēt par sevi, saviem brāļiem un māsām. Otrkārt, šis radošais darbs palīdz apzināt pasaku kā papildinājumu reālajai dzīvei, bet ne kā reālās dzīves aizvietotāju. Tas novērš vilšanās izjūtu, saskaroties ar reālo dzīvi.
Dažkārt aizraujošāk šādā pasakā var būt nesaukt sevi pilnā vārdā, bet tikai ar iniciāļiem. Sacerot pasaku, var arī sevi un citus ģimenes locekļus "pārvērst" par runājošiem priekšmetiem, piemēram, mammu par puķupodu, bet sevi par lejkannu.
"Otrādās
Viens no paņēmieniem ir apzināta tādas pasakas stāstīšana, kurā viss notiek "otrādi". Piemēram, trīs sivēni ir ļauni, bet vilks – labs. Pelnrušķīte ir ļoti slinka meitene, kas noved līdz nervu sabrukumam labo pamāti un viņas čaklās meitas. Šī metode der ne tikai parodēšanai. Ar tās palīdzību var atrast izejas punktu neatkarīgam stāstam, ko var patstāvīgi attīstīt tālāk jebkurā citā virzienā.
Pasaku sižetu līniju izmantošna
Ņemot par piemēru jebkuru populāru pasaku, var izmantot tās pamata shēmu, kuru veido sižeta līnijas. Piemēram: "Pelnrušķīte dzīvo ar pamāti un tās divām meitām. Meitas brauc uz balli, Pelnrušķīte paliek mājās. Burve palīdz viņai nokļūt ballē, kur viņā iemīlas Princis …"
Pārejot uz dziļāku abstrakcijas līmeni, var konstatēt šīs pasakas pamatshēmu: "A dzīvo mājā pie B, kurā dzīvo arī C un D, kas ir saistīti ar B savādākā veidā nekā A. C un D dodas uz vietu, kur notiek kāds process P. A paliek mājās viens, bet pateicoties kādam E, tam arī izdodas nokļūt vietā kur noris P, kur A izdodas spēcīgi ietekmēt kādu F…"
Tālāk šo abstrakto shēmu var "ietērpt" savādākā veidā. Ietekmējoties no sākotnējās pasakas, var iznākt kaut kas, piemēram, šāds: "Delfīna ir nabaga radiniece kādai diennakts veikala īpašniecei, kurai ir divas meitas, kas mācās ģimnāzijā un kam patīk izklaidēties, kamēr Delfīna smagi strādā. Un arī šonedēļ meitas dodas uz lielo Starpgalaktiku festivālu, kas notiek uz Marsa. Pateicoties labvēlīgi noskaņotajam pilotam, uz kosmosa kuģa nokļūst arī Delfīna..."
Taču, ja izdodas balstīties tikai un vienīgi uz iegūto abstrakto shēmu, tad jaunā pasaka no sākotnējās var atšķirties diezgan ievērojami: "Zēns Karlo strādā par zirgu puisi pie grāfa Pelnrušķa, Gvido un Annas tēva. Grāfs un viņa bērni izdomā doties ceļojumā apkārt pasaulei ar savu jahtu. Pateicoties palaidnīgajam kaķēnam, kas paslēpjas uz jahtas un kuru Karlo dodas meklēt, arī zirgu puisis nejauši izrādās uz jahtas. Jahta uzskrien uz sēkļa pie salas, kur mežoņi svin sava šamaņa svētkus. Karlo uzdāvina šamanim gāzes šķiltavas, un tā iegūst lielu cieņu. Mežoņi sāk pielūgt Karlo kā Uguns dievību…"
Rezultāts - no sākotnējā "Pelnrušķītes" sižeta var novirzīties pietiekami tālu, jaunajā variantā vecā pasaka ir dziļi noslēpta.
Analītiskā fantazēšana
Rakstnieks Džanni Rodari analītiskajai fantazēšanai par pamatu iesaka ņem vienu tēlu, vienu pasaku personāžu un izpētīt, kādas raksturīgas sastāvdaļas to veido. Mērķis ir atrast tos elementus, kas vēlāk noderētu jaunu notikumu izdomāšanā šim pašam personāžam. Kā piemēru Dž.Rodari min Befanu, populāru tēlu itāļu folklorā. Katru gadu 6.janvārī Befana, neglīta, bet labsirdīga večiņa, nolaižas mājās caur skursteni un labiem bērniem atstāj dāvanas, bet sliktajiem tikai oglītes.
Apskatot tēlu tuvāk, var ievērot trīs tam raksturīgās sastāvdaļas:
1) slota,
2) dāvanu maiss,
3) veci, saplēsti apavi.
Tas, protams, nav vienīgais veids, kā varēja "izanalizēt" Befanu. Svarīgi ir tas, ka sanāk trīs daļas un katra daļa ir radošās iedvesmas avots. Slota, piemēram, ir vajadzīga, lai uz tās lidotu. Var pajautāt, ko Befana dara ar slotu pēc tam, kad dāvināšana ir beigusies? Ir iespējami daudz dažādi atbilžu varianti, piemēram:
- pēc tam, kad uz Zemes visi bērni ir apdāvināti, Befana dodas uz citām zvaigžņu sistēmām;
- slotu izmanto mājas uzkopšanai. (Te iespējami uzreiz nākamie jautājumi: Kur dzīvo Befana? Vai viņa saņem vēstules? Dzer kafiju? Vai skatās TV?...);
- Befanu ir daudz, viņas visas dzīvo Befanu zemē, kur pats galvenais veikals ir tas, kurā tirgo slotas. Slotu ir vajadzīgs ļoti daudz, slotām ir dažādi modeļi. Šogad modē ir mini slotas, pēc gada maksi, tad atkal slotas ar lieliem zariem, utt. Slotu veikala īpašniece kļūst bagāta un sāk tirgoties arī ar putekļu sūcējiem.
Stāstiņi pie galda
Pašiem mazākajiem var sacerēt stāstus, ēšanas laikā "atdzīvinot" priekšmetus, kas atrodas uz galda un tam blakus. Piemēram, karote apmaldās, mutes vietā mēģinot ielīst degunā. Iegūstam vērtīgu vārdu pāri: "karote un deguns" un saceram pasaku: "Reiz dzīvoja kāds kungs, kuram deguna vietā bija karote, taču zupu ar to ēst viņš nevarēja, jo ar degunu-karoti nevarēja tikt līdz mutei…"
Tālāk vārdu pāri var arī pamainīt, liekot, piemēram, karotes vietā kādu citu vārdu, un iegūstot "degunu-pīpi", "degunu-slēdzi", "degunu-lampiņu" utt. "Kādam kungam deguns bija taisns kā pīpe. Šis kungs bija kaislīgs smēķētājs…, bet viņa kaimiņam bija deguns-lampiņa, kas ērti apgaismoja galdu. Vienīgi pēc katras nošķaudīšanās reizes lampiņa bija saplīsusi, un to nācās nomainīt…"
Karote var kļūt arī par patstāvīgu personāžu, tā var iet, skriet, skrienot paklupt un nokrist. Kad karotei iepatīkas nazītis, dakšiņa kļūst par karotes sāncensi. Šajā situācijā pasaka sazarojas: no vienas puses, tā izraisa jaunas darbības ar karoti, bet no otras puses, rodas jauns personāžs – Karotes kundze, kur no priekšmeta praktiski ir palicis tikai nosaukums. "Karotes kundze bija gara, tieva un slaida. Galva viņai bija tik smaga, ka bija grūti noturēties kājās, un ērtāk Karotes kundzei bija staigāt uz glavas. Līdz ar to visa pasaule viņai bija redzama apgrieztā veidā. Tāpēc karote arī domāja visu otrādāk…" "Atdzīvināšana" allaž noved pie personifikācijas, kā tas ir Hansa Kristiana Andersena pasakās.
Avots: E.Ozola, M.Veide "Dziedinošās terapijas" (izd.Jumava).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
