Trīsgadniece viena nespēlējas. Psiholoģes padomi  (7)

"Klučus salikt - "nemāku, saliec tu, mammu", lellei uzvilkt elementāru cepuri - "nemāku, uzvelc tu, mammu" utt. Ja kaut kas nesanāk, raud. Es saprotu, ka raudāšana šajā vecumā varētu būt normāla paradība, bet man jau šķiet, ka tas ir par daudz. Raud par visu un visur.

Nesanāk ar spēļu ratiem kaut kur izbraukt, raud. Bļauj:"Man nesanāk". Nesanāk zeķes uzvilkt, raud, bļauj.

Jāpiebilst, ka visādi citādi viņa ir ļoti komunikabla, patīk spēlēties ar bērniem, runā divās valodās, iet bernudārzā. Bet viss iepriekā aprakstītais mani uztrauc un traucē. Baidos, ka brīdī, kad piedzims otrais bērninņš, es vienā mirklī ar viņas "nevarēšanu, raudāšanu utt." uzsprāgšu. Lūdzu padomu, kā man miermīlīgi visu atrisināt," pēc padoma vaicā kāda māmiņa.

Sievietei atbild Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" klīniskā psiholoģe, kognitīvi – biheivorālā psihoterapeite apmācībā Aiga Ukstiņa:

"Labdien, jāņem vērā, ka bērnu pastāvīgu spēlēšanos vai ietekmēt vairāki faktori, to skaitā arī iedzimtās temperamenta īpatnības. Būs bērni, kuru temperaments un rakstura īpašības ļaus vairāk pastāvīgi spēlēties un būs bērni, kuriem būs nepieciešams lielāks vecāku atbalsts, iedrošinājums spēles gaitā.

Svarīgi atcerēties, ka bērniem spējas spēlēties pastāvīgi, var attīstīties savā, individuālā ātrumā un laika periodā, nekā vairākumam viņa vienaudžu.

Bērniem divu gadu vecumā var būt raksturīga vēlme pretoties vecāku uzstādītajiem noteikumiem, būt mazāk varošiem un pieprasīt papildus uzmanību. Šajā posmā bērna atkarība no vecākiem vēl aizvien var būt viena no normālas attīstības iezīmēm, īpaši, ja ārpus mājas vides bērns labprāt iesaistās spēlēs ar citiem bērniem un arīdzan pieaugušajiem.

Bērniem trīs gadu vecumā spēles tehnikā galvenā interese būs atklāšana, izpētīšana, pielietojot dažādas maņas. Tāpat šajā vecumā strauji attīstās valodas spējas, tādēļ ir svarīgi spēles laikā, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, izspēlēt dažādas "rūpju" situācijas, kur bērns uzliek cepuri
mammai galvā, viņa uzliek viņam galvā vai māte bērnam ieziež rokas ar krēmiņu, un viņa ļauj bērnam veikt šo darbību utt. Šajā vecumā tipiski bērns spēj noturēt uzmanību dažas minūtes un viņam var būt nepieciešams atbalsts spēles aktivitāšu piedāvāšanā.

Tāpat jāņem vērā, ka šajā vecumposmā bērna pastiprinātu vajadzību pēc kopējas spēles un uzmanības no mātes puses, var veicināt viņas izjusts nemiers, trauksme vai nedrošības sajūta, kā arī otrā bērniņa gaidīšana.

Situācijā, kad bērnam ir grūtības spēlēties, viens no sākotnējiem risinājumiem var būt vecāka klātesamība spēles gaitā, atspoguļojot un nosaucot vārdā bērna darbības (piemēram, "tu šobrīd domā, kuru cepuri likt galā", "rekā, tu pazudi zem cepures!"), tomēr nepiedāvājot bērnam
savu scenāriju vai neveicot korekcijas spēles gaitā. Bērna darbības nosaukšana var palīdzēt viņam gan attīstīt valodas prasmes, gan iekšējo runu, ko viņš vēlāk var pielietot, lai rastu pastāvīgus risinājumus spēles gaitā."