Septiņi vecāku noslēpumi patstāvīgu bērnu audzināšanā  (1)

Lūk, septiņi noslēpumi, kā bērnā ieaudzināt patstāvību, ko apkopojis portāls top.thepo.st.

1. Patstāvīgu bērnu vecāki "stāv viņiem aiz muguras", lai kopā risinātu problēmu, nevis atrisinātu to bērna vietā.

2. Patstāvīgu bērnu vecāki uzdod jautājumus ne retāk, kā piedāvā gatavas atbildes.

Uzdodot jautājumu par esošo problēmu, bērns tiek iemācīts meklēt atrisinājumu tā vietā, lai izjustu apjukumu un gaidītu palīdzību no citiem. Lūk, kādus jautājumus var izmantot, lai palīdzētu bērnam neapjukt kādu problēmu priekšā:

- Kā tu domā, kas patlaban nav tā, kā tu vēlētos?

- Ko mēs varam darīt, lai izmainītu situāciju?

- Vai mēs varam uzlabot tavu ideju?

- Kā tu domā, kāpēc šis cilvēks tā rīkojās?

- Tā bija mīlestības izpausme? Varbūt tas bija pārdroši un nepārdomāti?

- Kā tu juties pēc lēmuma pieņemšanas? Ko mēs varētu izmainīt līdzīgā situācijā nākotnē?

Atbildes, ko cilvēks pats atrod savu jūtu dziļumos, vienmēr būs gudrākas, viedākas, nekā šabloniski standarti, kurus ieteikuši citi cilvēki.

3. Patstāvīgu bērnu vecāki kritiskas piezīmes pārvērš izklaidē.
Tā vietā, lai moralizētu un aizliegtu kaut ko, daudz efektīvāk ir ar bērnu pārspriest labā un ļaunā tēmu, palasot kopā kādu grāmatu vai izspēlējot kādu situāciju, izmantojot bērna mīļākās rotaļlietas. Bieži tas izskatās tā, it kā jūs piedāvātu bērnam attīstīt morāli ētisko stratēģiju, atdalot konfliktsituācijas no bērna personības, izmantojot izdomātu sižetu.

4. Patstāvīgu bērnu vecāki ļauj viņiem mācīties no savām kļūdām, neraugoties uz to, ka tas vecākiem ir visai nepatīkami.

Viens piemērs. Bērns daudz cieš no angļu valodas skolotājas. Bet vecāki ar līdzjūtību uzklausījuši bērna aizvainojumus, katru reizi pierunājot turpināt mācīties. Mācību gada beigās bērns ne tikai ļoti labi bija iemācījies apgūstamo vielu, bet arī ieguvis svarīgas zināšanas cilvēku savstarpējās attiecībās.

Vēl kāds piemērs – vecākiem bijis kārdinājums pārtraukt bērna treniņus futbolā nepatīkama trenera dēļ. Taču vecāki izlēma, lai bērns turpina trenēties. Vecāki saprata, ka bērns dzīvē satiks vēl daudzus citus šādus cilvēkus un viņam tāpat nāksies ar tādiem veidot attiecības. Vecāki vēlējās, lai bērns iemācās sajust savu intuīciju, spēj būt pacietīgs un spriestspējīgs, kamēr vēl vecāki var būt kopā ar viņu šajā attīstības posmā.

5. Patstāvīgu bērnu vecāki nepasargā bērnus no soda, kas nereti tiek saņemts par kādām nepamatotām izdarībām. Katram jāiemācās atbildēt par savām kļūdām. Protams, sods nedrīkst būt vardarbīgs jekādā tās izpausmē.

6. Patstāvīgu bērnu vecāki pacietīgi pieņem bērnu neveiksmes.
Lai bērns iemācītos atrast savus personīgos, nestandarta risinājumus, svarīgi viņus pasargāt no aplamiem spriedumiem. Vai tad var ieviest ko jaunu, ne reizi nekļūdoties? Bērnam jāsaprot, ka kļūdīties ir normāli. Savukārt vecākiem vajadzētu pārorientēt savu uzmanību no kļūdām un trūkumiem uz iespējamiem jauniem, daudz efektīvākiem risinājumiem.

7. Patstāvīgu bērnu vecāki pakāpeniski pārtrauc dalību problēmu risināšanā, ļaujot bērnam pašam uzņemties lielāku atbildību.
Bērni ir spējīgi ne tikai atrast piemērotu maršrutu, izvēlēties sev ēdienu no plašās ēdienkartes un izvēlēties apģērbu, bet viņi var būt labi padomdevēji, risinot arī pieaugušo problēmam. Kad mēs bērnam kaut ko uzticam, arī viņš mācās uzticēties mums, pieaugušajiem. Atbildības sajūta, prasme sastrādāties un līdera īpašības veidojas jau bērnībā. Neraugoties uz to savām problēmām, vecākiem vajadzētu biežāk palīdzēt bērnam veidoties tieši šīm īpašībām.