Kas ir kontrolēta raudāšana. Vai tā ir kaitīga?  (5)

Vai zīdaiņiem jāļauj raudāt?

Pastāv vairākas mūsdienīgas pieejas šim jautājumam. Ir noderīgi tās zināt, taču katram jāraugās pēc savām izjūtām, bet omītēm - jāatbalsta savu bērnu pieeja.

Šobrīd viena no populārākajām modes lietām attiecībā uz bērna gulētiešanu ir paņēmiens, kas pazīstams kā kontrolēta raudāšana. Tas nozīmē, ka zīdainim ļauj raudāt ilgi, cerot, ka viņš beidzot pārstās un pat iemācīsies aizmigt pats. Taču ir arī pretēji viedokļi. Ļaut zīdainim raudāt tik ilgi, līdz viņš pārkusis aizmieg, ir nehumāna, arī no aspekta, ko šis stress nodara mazuļa smadzenēm, kas vēl tikai attīstās. Iespējams, būs vecāki, kuri šo metodi atzīs par gana labu, tāpēc ir svarīgi par to uzzināt iespējami vairāk informācijas.

Kontrolēta raudāšana

Kontrolēta raudāšana ir vingrināšanās (nevis mācīšanās) metode, kā mazulim aizmigt pašam. Attiecīgās metodes princips ir šāds. Jūs atstājat zīdaini, piemēram, piecas minūtes raudam, tad atgriežaties pārbaudīt, vai viņam viss ir kārtībā. Jūs nepieejat pie gultiņas, nepaplakšķināt, nepaņemat un nemierināt viņu, bet stingri liekat viņam gulēt un sakat, ka tiksieties no rīta.

Tad jūs palielināt starplaiku par piecām līdz 15 minūtēm, bet, ja zīdainis raud stipri, varat sākt ar 10 minūšu starplaiku, palielinot to līdz 20 minūtēm. Šīs metodes aizstāvji uzskata: ja visu dara pareizi, bērns raudās nedaudz ilgāk kā stundu.

Tiek uzskatīts, ka metode ir ātra un viegla un, lai iedarbotos, aizņem maksimāli septiņas līdz 10 dienas. Taču šī metode var būt arī emocionāli nogurdinoša, īpaši, ja zīdainis raud tik ļoti, ka arī vemj. Tas nav nekas neparasts zīdaiņiem vecumā no sešiem mēnešiem un jau lielākiem bērniņiem - līdz pat triju gadu vecumam. Metodes piekritēji uzskata, ka bērnam psiholoģiski netiek nodarīts nekāds ļaunums, bet jaunākie pētījumi to apstrīd, jo raudāšanas laikā zīdaiņa smadzenēs rodas daudz stresa hormonu, kas ietekmē gan smadzeņu augšanu, gan funkcionēšanu.

Kāpēc kontrolēta raudāšana ir kaitīga?

Patlaban ir pamatoti zinātniski pierādījumi, kas apšauba skarbo kontrolētas raudāšanas pieeju, un ir svarīgi šos argumentus zināt un saprast. Proti,  stress agrā bērnībā, ko rada raudoša zīdaiņa atstāšana, ir īpaši traumējošs, jo, raudāšanu ignorējot, rodas augsta līmeņa stresa hormoni, kas kavē veselīgu smadzeņu veidošanos. Bērnam piedzimstot, viņam ir paredzēti stresa noņēmēji - vecāki. Tikko dzimušam bērnam nav priekšējā smadzeņu garozas daļas, kas kontrolētu emocijas.

Stresa hormoniem būs zems līmenis, ja kāds no vecākiem vai cita persona, kas auklē bērnu, piemēram, omīte, ar turēšanu, glaudīšanu, barošanu, piekļaušanu, mierināšanu, čukstēšanu un smiešanos mācīs zīdainim uzticēties. Tomēr zīdaiņa emociju nestabilitātes dēļ stresa hormoni var paaugstināties, ja blakus nav pieaugušā, kas rūpētos un pamanītu emocionālās vajadzības, un būtu gatavs mazuli nomierināt un apmīļot, kad viņš ir nemierīgs.

Zīdainis pats nevar "izslēgt" stresa hormonus, viņam vajag pieaugušos, kas rūpējas un tos "izslēdz" viņa vietā. Vienkāršā patiesība ir tāda, ka bērniņam nav anatomisku vai fizioloģisku instrumentu, lai cīnītos ar raizēm, tādēļ, ka tā smadzeņu daļa, kas viņam palīdzēs tikt galā, no četru līdz sešu mēnešu vecumam vēl nav izveidojusies. Šis ir iemesls, kāpēc kontrolēta raudāšana metode tiek uzskatīta par netaisnu.

Vislabākā māmiņa

Vislabākā māmiņa ir tā, kura apskauj bērniņu, kad jūt, ka viņam vajadzīga apmīļošana, kura paceļ bērniņu, kad uzskata, ka viņš to vēlas, un nogulda mazuli, kad jūt, ka viņš grib gulēt. Šī māmiņa baro bērniņu, kad viņš ir izsalcis, nevis pēc noteiktām stundām, un ļauj vinam gulēt, kad jūt, ka viņš ir noguris. Mīlestības un mierinājuma mazulim nekad nevar būt par daudz.

Avots: Dr.Mirjama Stoparde "Mans mazbērns" (izd.Zvaigzne ABC).