"Brīdī, kad ar heroīnu piepumpētu miesīgo bērnu savās rokās nesu uz slimnīcas reanimācijas nodaļu, es raudāju un lūdzos - dēliņ, lūdzu, tikai nemirsti! Lai glābtu dēlu, bijām izmēģinājuši visdažādākās iespējas, bet viņš vienmēr atsāka lietot narkotikas," par narkotiku postu stāsta tētis Kārlis.
Tie, kas lieto narkotikas un kļuvuši atkarīgi, kādā brīdī nonāk līdz tam, ka ir gatavi melot, zagt un sāpināt savu ģimeni un tuvākos cilvēkus. Tādos brīžos par visu svarīgāka ir vajadzība pēc kārtējās devas. Par to, kādas neatgriezeniskas sekas uz cilvēka dzīvi atstāj narkotikas, vislabāk zina paši atkarīgie un viņu ģimenes locekļi, kuri neapzināti kļūst par līdzatkarīgiem. Lūk, divi patiesi stāsti par narkotiku postu.
Kārļa stāsts: "Mēs ar sievu esam daudz pārcietuši sava dēla dēļ. Viņš nesa ārā no mājām priekšmetus un rotaslietas, regulāri pazuda nauda, par kuru iegādājās narkotikas. Ne reizi vien viņš tika piekauts dažādos strīdos, regulāri nokļuva policijas iecirkņos, pat sēdēja cietumā. Nepļāpāšu par tādām banālām lietām, kā "vecākiem bērni vienmēr paliek bērni, neatkarīgi no viņu vecuma". Brīdī, kad ar heroīnu piepumpēto miesīgo bērnu savās rokās nesu uz slimnīcas reanimācijas nodaļu, es raudāju un lūdzos - dēliņ, lūdzu, tikai nemirsti! Bijām izmēģinājusi visdažādākās iespējas, lai glābtu savu dēlu, bet viņš vienmēr atsāka lietot narkotikas. Visās dzīves kļūmēs es biju radis vainot pats sevi. Nepietiekami pieskatīju, neveltīju vajadzīgo uzmanību, neaudzināju kā nākas. Šodien ir tādi laiki, ka pat pieaugušie knapi tiek galā ar savām problēmām - kur nu vēl pusaudži..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
