Narkotiku posts: 'Ar heroīnu piepumpēto bērnu savās rokās nesu uz reanimācijas nodaļu'  (41)

Tie, kas lieto narkotikas un kļuvuši atkarīgi, kādā brīdī nonāk līdz tam, ka ir gatavi melot, zagt un sāpināt savu ģimeni un tuvākos cilvēkus. Tādos brīžos par visu svarīgāka ir vajadzība pēc kārtējās devas. Par to, kādas neatgriezeniskas sekas uz cilvēka dzīvi atstāj narkotikas, vislabāk zina paši atkarīgie un viņu ģimenes locekļi, kuri neapzināti kļūst par līdzatkarīgiem. Lūk, divi patiesi stāsti par narkotiku postu.

Kārļa stāsts: "Mēs ar sievu esam daudz pārcietuši sava dēla dēļ. Viņš nesa ārā no mājām priekšmetus un rotaslietas, regulāri pazuda nauda, par kuru iegādājās narkotikas. Ne reizi vien viņš tika piekauts dažādos strīdos, regulāri nokļuva policijas iecirkņos, pat sēdēja cietumā. Nepļāpāšu par tādām banālām lietām, kā "vecākiem bērni vienmēr paliek bērni, neatkarīgi no viņu vecuma". Brīdī, kad ar heroīnu piepumpēto miesīgo bērnu savās rokās nesu uz slimnīcas reanimācijas nodaļu, es raudāju un lūdzos - dēliņ, lūdzu, tikai nemirsti! Bijām izmēģinājusi visdažādākās iespējas, lai glābtu savu dēlu, bet viņš vienmēr atsāka lietot narkotikas. Visās dzīves kļūmēs es biju radis vainot pats sevi. Nepietiekami pieskatīju, neveltīju vajadzīgo uzmanību, neaudzināju kā nākas. Šodien ir tādi laiki, ka pat pieaugušie knapi tiek galā ar savām problēmām - kur nu vēl pusaudži..."

Marijas stāsts: "Man ir divi dēli. Viņi nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem - džudo, tenisu, hokeju, bet visvairāk aizrāvās ar futbolu, gūstot panākumus Latvijā un piedaloties starptautiskos pasākumos. Vecākais dēls iestājās augstskolā, bet jaunākais sāka slīdēt uz leju - sporta sasniegumus viņš nomainīja pret narkotikām. Sākumā zālīte un tabletes. No mājām sāka pazust nauda, es biju spiesta to slēpt. Narkotiku atkarības murgs turpinājās astoņus gadus. Man pašai jau negribējās dzīvot un zuda cerība uz to, ka kaut kas var viņam palīdzēt, jo visi mēģinājumi cieta neveiksmi. Visas bēdas, ko piedzīvoju, nav iespējams izteikt vārdos. Dēls pats nemaz negribēja meklēt palīdzību, un daudzi man teica, lai izdzenu viņu no mājām. Kā māte var izdzīt savu dēlu no mājām?

Tomēr, neredzot citu izeju, pēc kārtējiem meliem un jaunām pazudušām mantām, es izdzinu savu dēlu no mājām. Sākumā viņš dzīvoja pie saviem draugiem narkomāniem, bet pēc tam, kad apzaga arī viņus, sāka dzīvoja kāpņu telpā. Un pēc kāda laika viņš pats vērsās pēc palīdzības. Ir pagājuši pieci gadi, kopš dēls nelieto narkotikas. Viņam ir darbs, burvīga sieva un meita. Man tas nebija viegli, bet tikai tagad saprotu, ka citādi rīkoties es nevarēju."

Kas ir līdzatkarība?

Līdzatkarība ir nopietna slimība, ko izraisa kāds atkarīgais cilvēks, kurš lieto narkotikas, alkoholu vai ir atkarīgs no azartspēlēm, datora lietošanas un dažādām atkarību izraisošām vielām, skaidro projekta "Biedrības "Neatkarība Balt." darbības attīstība atkarīgo un līdzatkarīgo personu dzīves kvalitātes uzlabošanā Latvijā" informācijas koordinatore Linda Kalniņa.

Līdzatkarība izpaužas kā emocionāla un psiholoģiska atkarība no otra cilvēka uzvedības. Psihoterapeiti norāda, ka līdzatkarīgais parasti cita cilvēka problēmu uzskata par savu un uzņemas atbildību par atkarīgo, mēģinot viņu glābt un neļaujot izbaudīt savas rīcības sekas.

Līdzatkarīgais ir pārņemts ar atkarīgā glābšanu, tāpēc savas vajadzības tam kļūst sekundāras. Nereti ģimenes locekļi izjūt kaunu par to, ka viņu ģimenē ir cilvēks, kurš kļuvis atkarīgs no narkotikām, tāpēc viņi mēdz slēpt šo faktu no apkārtējiem un atrod dažādus nevainīgus izskaidrojumus atkarīgā rīcībai. Jo ilgāk cilvēks nevēršas pēc palīdzības, jo vairāk slimība to sagrauj psiholoģiski un fiziski.

Psihoterapeiti uzsver, ka pirmais solis atkarīgo atveseļošanās procesā ir paša cilvēka apzināta vēlme. Lai cilvēks uzņemtos atbildību par savu rīcību, viņam pašam ir jāizdara izvēle, tieši tāpat, kā tā tika izdarīta brīdī, kad viņš sāka lietot narkotikas. Līdzatkarīgajiem ir jāspēj emocionāli distancēties no atkarīgā un jāiemācās pateikt "nē".

Bieži vien cilvēks pats ar līdzatkarību nevar tikt galā, tāpēc tam ir jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeitiem un jāiesaistās līdzatkarīgo vecāku atbalsta grupās. Kārlis un Marija pēc palīdzības vērsās biedrībā "Neatkarība Balt.", kuras sociālās adaptācijas centros vienlaikus viņu dēli pabeidza rehabilitācijas programmu. Ikviens interesents var saņemt bezmaksas konsultācijas un vērsties pēc palīdzības sociālās adaptācijas centros, sazinoties ar centru speciālistiem.