Kad mēs rokās paņemam grāmatu, to tikai šķirstām vai lasām, reti kad aizdomājamies par to, kā patiesībā tā tapusi. Jo īpaši tas attiecas uz bērnu grāmatām, kas vienmēr bagātinātas ar izteiksmīgām ilustrācijām. Par to, kā un cik ilgā laikā top viena bērnu auditorijai paredzēta grāmata, portālam Cālis. lv sarunā atklāj rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, kura mājā mīt arī ap 150 dažādu lāču, un māksliniece Anita Paegle.
- Gads tuvojas noslēgumam. Kāds tas bijis Jūsu radošajā jomā? Zinu, ka nule kā iznākušas divas jaunas bērnu grāmatas, ko esat radījuši tandēmā.
Anita: Jā, tikko iznākušas divas grāmatas – "Ziemas pasaka" un "Miega pasaka" ar manām ilustrācijām, kurām teksta autors ir Juris. Juris jau tekstus uzraksta ātri, bet ilustrācijas šīm divām grāmatām tapa divu gadu garumā. Abās grāmatās atrodamas konkrētas vietas Rīgā – vienā attainots mans bērnības rajons – Ziedoņdārzs un tā apkārtne, bet otrā – Jura – Pārdaugava, Māras dīķa apkārtne. Ja vien jūs zinātu, cik svētdienu pavadījām pie Māras dīķa, lai "uzķertu" īsto noskaņu. Es parkā skicēju, fotografēju, tad aizbraucu mājās un zīmēju, tomēr jūtu: "Nu nav tas". Nākamajā svētdienā atkal devos uz parku. Es tik ļoti iemīlēju šo divu grāmatu varoņus, ka bija grūti šķirties no viņiem, kad grāmatu jau nodevām drukāšanai tipogrāfijā. Grāmatas iecere, ilustrācijas, makets ir dažādi posmi, kurā top brīnums – grāmata. Katra pabeigta un nodrukāta grāmata ir brīnums.
Vēl gribēju minēt arī šovasar iznākušo Jāņa Baltvilka grāmatu "Kaķuzirņi un kurmjukārkli" ar manām ilustrācijām.
Juris: Arī man šis gads bijis visai ražīgs. Nule kā iznākusi arī mana grāmata "Pirmizrāde! Kastors un Porcella" ar mākslinieces Gitas Treices ilustrācijām. Es vēl tuvāko divu gadu laikā gribētu uzrakstīt grāmatu par Vecrīgu, par suni, kurš mācēja kaķu valodu.
- Kā sākās Jūsu ceļš līdz bērnu grāmatu rakstīšanai un ilustrēšanai?
Anita: Cik sevi atceros, no kādiem trim vai četriem gadiem, es vienmēr esmu zīmējusi – uz galdiem, uz grīdas, uz papīra – visur, kur vien iespējams. To sajūsmu un prieku, ko radu bērnībā zīmējot, nevar aizmirst. Jā, arī tagad es to daru ar lielu prieku, tomēr bērnībā varēja ļauties tikai krāsu lidojumam. Tagad jādomā ne tikai par noskaņām, bet arī par sižetu un detaļām, jo šobrīd es parasti zīmēju ar piesaisti kādam tekstam.
No skolas laikiem ir vēl saglabājušies daži zīmējumi, un tur es atrodu to pašu ko tagad – fantāzijas, kompozīcijas, lielā un mazā proporcijas. Taču tagad zīmējot, man ik pa laikam rodas šaubas, vai būs labi. Jā, es izdomāju kompozīciju, bet es visas lietas meklēju pa īstam. Ja ilustrācijā ir tāds galdiņš vai ķeblītis, man tāds jāierauga arī realitātē, tikai tad zīmējums būs īsts un patiess.
Juris: 1982.gadā sāku rakstīt raidlugas. Kopā laikam uzrakstīju kādas 11, un tās atsakaņoja radio. Tad nolēmu, ka labāk rakstīt grāmatas, jo lugas radio izskan un viss, pāri nepaliek nekas. 1999.gadā iznāca mana pirmā bērniem domātā grāmata, bet pieaugušajiem sāku rakstīt vēlāk – laikam ap 2003.gadu. Esmu saskaitījis, ka bērniem esmu uzrakstījis 22,5 grāmatas. Jā, to vienu grāmatu uz pusēm ar Ingūnu Cepīti.
- Vai tiesa, ka katram māksliniekam esot savs rokraksts, ko nesajaukt ne ar vienu citu?
Anita: Nu laikam jau. Man, piemēram, patīk apaļas lietas, patīk radiniekus, paziņas zīmēt, patīk daudz sīku detaļu zīmējumos. Pārsvarā zīmējumi ir ar akvareļu krāsām. Pašlaik mani ļoti interesē melnas un baltas krāsu attiecības. Un noteikti jāmīl tie tēli, ko zīmē. Citreiz šķiet, ka uzzīmēts viss perfekti, bet īsto sajūtu nav.
Runājot par to rokrakstu, pastāstīšu par vienu manu skolnieku. Četrus gadus nostrādāju Vangažu vidusskolā par zīmēšanas skolotāju, un jāatzīst, talantu bija gana. Piemēram, viens puika cilvēku zīmēja, sākot no kurpēm. Parasti cilvēku sāk zīmēt no galvas, bet viņš otrādi. Un cik tas sanāca perfekti, kādas proporcijas. Lūk, tas ir talants.
- Un, Juri, kā Jūs sevi raksturotu kā rakstnieku?
Juris: Es esmu slinks. Bet es varētu pastāstīt, kādam būtu jābūt bērnu grāmatu rakstniekam un kādai bērnu literatūrai kopumā es dotu priekšroku.
Es vēlētos, lai nebūtu nevienas problēmas, par kurām nevarētu rakstīt – par slimībām, par karu, par rasismu, jo šie sociālie jautājumi bērnu grāmatās vispār nav risināti, tādu grāmatu trūkst. Jā, pieaugušie domā, ka par šiem tematiem ar bērniem nav jārunā, lai viņus pasargātu. Taču nav iespējams izaudzināt bērnus, ietītus vatē. Piemēram, vāciešiem ir pusaudžiem domātas grāmatas par trešajām pasaules valstīm, tajās varoņus sauc Helmuts un Ahmads, kas nozīmē, ka šajā valstī jau no mazotnes māca iepazīt citu tautību ļaudis sev blakus.
Bērnu grāmatai jābūt saistošai, ar humoru, citādi tā var šķist didaktiska. Un vēl man šķiet, ka bērnu grāmatai nav jābūt tikai izklaidējošai. Tajā noteikti jābūt kādai pamācībai, bet ne klajai. Lielākā daļa jau saprot, ka dažreiz autori cenšas slēpt patiesību vai nepatiesību uztiept par patiesību. Ar bērniem nevajadzētu runāt "uķipuķi" tembrā vai "Nu, manu mazo draudziņ!". Ar siekalainumu lietas nevar risināt.
Bērniem vajadzētu lasīt priekšā. Man arī patīk, ka man lasa priekšā, dažreiz sievai palūdzu to izdarīt. Rakstot, es atdodu zināma veida parādu. Kādā nozīmē? Dzīvojot mēs mācāmies, aizņemamies kādas zināšanas un veidojas kaut kāda dzīves pieredze, tad nu tagad laiks ar to padalīties.
Bērnu grāmatu autors nedrīkst parādīt savu pieredzi un gudrību, vēlams apelēt ar lietām, kas bērniem konkrētā vecumā ir saprotamas, jo īpaši vecuma grupā virs 11 gadiem. Ja grāmatā tiek lietoti vairāk nekā 10% svešvārdu, tas ir slikti, bet arī noderīgi. Piemēram, manā bērnībā. Kad nezināju kādu vārdu un vaicāju vecākiem, mani aizveda pie grāmatu plaukta, lika paņemt vārdnīcu un meklēt tā nozīmi. Meklējot vienu vārdu, mēs nereti iepazīstam vēl kādu jaunvārdu, tā arī paplašinot savu vārdu krājumu un redzesloku.
- Kas jūs iedvesmo jauniem darbiem? Saka, ka visiem radošo profesiju ļaužiem esot sava mūza.
Anita: Man jau ir citādi, jo es zīmēju, ja tā var teikt, pēc pasūtījuma – ir teksts un tad nepieciešamas ilustrācijas. Uzzīmēt tehniski jau var jebko, bet ir jājūt autora radīto noskaņu. Katru ilustrāciju nākas pārzīmēt vismaz piecas reizes. Man visu laiku gribas izdarīt visu ļoti, ļoti labi, tad es zīmēju, zīmēju, bet dažreiz paskatos: "Nu nav labi", bet tad notver to momentu, kad tēls kļūst interesants, un tad ir laimes sajūta. Tā žagata, varde, ezis vai kāds cits ir jāiemīl, citādi nevar uzzīmēt.
Es strādāju ļoti lēni. Zīmēju katru dienu. Man nav katru dienu jāiet uz darbu, es varu atļauties tikai zīmēt, un tā pamatīgi to daru aptuveni četras stundas dienā. Roka tagad ir tā ietrenēta, ka daudzās idejas vismaz jāuzskicē, lai neaizmirstos. Nē, citreiz strādāju ilgāk, bet ne vienmēr ir rezultāts. Es dusmojos, ka kaut kas nesanāk, kā biju iedomājusies, zīmējumus iemetu papīrgrozā un nodomāju: "Rīt būs cita diena, un viss man izdosies".
Juris: Iedvesma var rasties absolūti ne no kā. Piemēram, mana grāmata "Franklina cepure", kas ir stāstiņš par ASV prezidenta Bendžamina Franklina slavenās cepures tapšanas vēsturi. Ziniet, kā tā radās? Sēžu Luksemburgā uz septītā stāva balkona pilsētas nomalē un skatos, ka lejā, pāri ielai pārskrien vāvere, sāku vienkārši domāt par zvēriem, kažokzvēriem, līdz aizdomājos par bijušo ASV prezidentu Bendžaminu Franklinu, kurš mīlēja staigāt jenotādas cepurē. Kāpēc jenotādas cepure? Nē, labāk lai jenots paliek dzīvs! Bendžamina Franklina cepure būs dzīvs jenots! Tālāk jau ķēros pie grāmatas rakstīšanas. Šo grāmatu uzrakstīju sešās stundās.
Arī uz kādas ielas stūra, tepat Rīgā, radās ideja grāmatai "Bebru atgriešanās", jo, ejot mājās no tikšanās, pamanīju no ūdens izlīdušu bebru.
Rakstīt man palīdz arī tas, ka interesē ilustrācijas, plakāti un karikatūras. Tas ir ļoti svarīgi, lai tekstam būtu veiksmīgi piemeklētas atbilstošas ilustrācijas.
Pēc pusotra gada esmu iecerējis izdot grāmatu pieaugušajiem ar savām ilustrācijām.
Vienīgais, kā jau iepriekš minēju, esmu slinks un mana nelaime ir tā, ka es pārāk daudz lasu. Tomēr esmu iecācis vienu romānu pieaugušajiem un vienu grāmatu pusaudžiem izdevniecībai jau esmu apsolījis. Tas būs pirmās mīlestības stāsts par 11 gadīgu puiku, kurš ir citādāks un lielākā daļa vienaudžu viņu nepieņem.
- Kāpēc, Jūsuprāt, ir jālasa. Ko lasīšana bērnos attīsta?
Anita: Lasīšana trenē atmiņu. Un cik daudz var uzzināt, lasot grāmatas! Izvēloties grāmatu, autors ir vissvarīgākais, bet liela nozīme ir arī grāmatas vāka dizainam. Es vēl tagad atceros vāciņus no grāmatām, ko lasīju bērnībā. Interesanti, ka bērnībā nekad neskatījos, kas ilustrējis konkrēto grāmatu.
Juris: Grāmatu lasīšana noteikti veicina fantāziju. Jo īpaši pusaudžu literatūrā tās ir tik daudz, ka pat nepagūsti attapties, kad esi jau kaut kur aizlidojis no realitātes. Es, piemēram, vienmēr, arī bērnībā, izlasīju pilnīgi visus skaidrojumus, kas atzīmēti ar zvaigznīti un parasti atradās lapaspuses apakšā zem svītras.
- Mēs visi zinām, cik maksā grāmatas. Turklāt nereti ārzemju autoru bērniem paredzētās ir īpaši krāšņas, un latviešu autordarbi nav bērnu prioritāšu sarakstā. Kāpēc tā?
Juris: Jānorāda, ka pircējs jau nav bērns. Parasti pieaugušie bērniem iegādājas, dāvina grāmatas, un tā ir viņu izdarītā izvēle. Otra lieta ir Latvijas nodokļu sistēma, kas neaizsargā latviešu autorus. Tiek runāts, cik svarīgi nosargāt latviešu valodu, kā ieaudzināt patriotismu, mīlestību pret dzimteni, bet tā vietā nodokļu sistēma neļauj latviešu autoriem izpausties pilnā apmērā. Jā, grāmatas ir dārgas, bet vajadzētu būt, ka vietējais autors ir priviliģētākā stāvoklī, nekā tulkotie darbi. Ja vēl valsts atbalstītu, piemēram, iepērkot latviešu autoru darbus un uzdāvinot to visām bibliotēkām.
Un tagad modē patriotisms, bet jebkurš sociāls pasūtījums ir smieklīgs. Tagad sola dot naudu patriotisku filmu uzņemšanai, bet tā būs ražošana, kā savulaik Padomju laikos daudz ko štancēja, lai ieaudzinātu mīlestību pret dzimteni.
- Jautājums Jurim. Kas jūs interesē ārpus grāmatām? Esmu dzirdējusi, ka esat daudzu lāču īpašnieks...
Juris: Mani ļoti interesē dzīve. Atlikšu miršanu uz rītdienu, jo – kas notiks, ja es nezuzzināšu... to, to un vēl šo un to.
Bet, jā, man ir daudz lāču, bet uzreiz gribu uzsvērt, ka es tos nekrāju, viņi paši atnāk un arī esmu visiem pateicis, ka lāčiem vairs nav telpas, vairs netiek pieņemti, vismaz pagaidām.
Viss sākās ar to, ka man 1993.gadā māksliniece Arta Ozola - Jaunarāja uzdāvināja mazu lācēnu, ko es nosaucu par Tobiasu. Tad viņš sastapa brāli... un tās viss sākās. Tobiass sāka rakstīt grāmatas, kopumā mana lācēna tēls ir sešās grāmatās. Viņš visu laiku ir ar mani, dažreiz es viņam eju līdzi, divas reizes viņš man ir pazudis – vienreiz kafejnīcā, vienreiz bibliotēkā Vācijā. Abas reizes veiksmīgi atrasts.
Kopumā man ir ap 150 lāču kolekcija. Bet vairāk netiek pieņemti. Tiesa, es pats dažreiz vēl pa kādam nopērku. Visiem lāčiem ir vārdi, bet atzīšos, visiem tos neatceros. Tie ir no metāla, koka, plīša – ļoti dažādi. Daži lāči pie manis nokļuvuši dīvainā veidā. Nu piemēram. Eju pa ielu, skatos antikvariāta puspagraba logā sēž divi paputējuši lāči. Ieeju iekšā, tur divas jaunas meitenes čalo. Prasu, cik maksā tas lācis, kas logā. Viena uz mani tā dīvaini paskatās un saka, ja būs tev 20 santīmu (toreiz vēl Latvijā bija lati), tad labi. Es tā nevērīgi paskatos makā, saku, ka man ir tie santīmi. Meitene paņem monētu. Es neuzdrošinājos paskatīties, kāda būtu viņas reakcija, ja saprastu, kāds darījums noticis. Tas ir 1902.gadā izgatavots Eliots plīša lācis, kas "Christies" izsolēs maksā ap 40 000 eiro. Tad man ir viens lācis no ASV, tas ir Helovīna lācis, divi lāči man ir sievas dāvināti – tie ir auskari, kuriem tika novīlētas tās "ķepiņas".
Vēl es krāju mākslinieku kazu skiču zīmējumu A4 formātā. Kāpēc tieši kazu? Man ļoti patīk šie dzīvnieki.
Ko Jūs gada nogalē novēlētu Latvijas bērniem un viņu vecākiem?
Anita: Novēlu visiem – gan maziem, gan lieliem lasītājiem atrast zem eglītes tādu grāmatu, kas liek brīnīties, priecāties un sapņot. Jauku lasīšanu un skatīšanos!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
