Desmit lietas, kas jāzina par bērniem ar autismu

Kas ir autisms?

Autisms ir ar attīstību saistīts traucējums visa mūža garumā, kas ietekmē to, kā cilvēks sazinās un saprotas ar apkārtējiem. Bērni un pieaugušie ar autismu nevar saprasties ar citiem cilvēkiem visiem saprotamā veidā. Viņiem bieži vien ir ierobežotākas iespējas draudzēties, kā arī saprast citu cilvēku emocionālās izpausmes. Daudziem cilvēkiem ar autismu ir novērojamas arī mācīšanās problēmas. Visiem cilvēkiem ar autismam raksturīgiem traucējumiem ir grūtības izprast pasauli vispārpieņemtā veidā, vēsta portāls autisms.lv.

10 svarīgākās lietas par bērniem ar autismu

1. Pirmkārt un galvenokārt - es esmu bērns. Man ir autisms, bet autisms nav mana būtība.

Autisms ir tikai viens mana rakstura aspekts. Tas nenosaka manas personības būtību. Vai tu esi cilvēks ar savām domām, jūtām un talantiem, vai arī tevi raksturo tikai kāda atsevišķa īpatnība? Varbūt kādas tavas īpatnības ir vieglāk pamanāmas, tacu tas nenozīmē, ka tās ir tava būtība.

Tu esi pieaugušais un pats vari izvēlēties, kādu priekšstatu par sevi radīt. Ja gribi, vari uzsvērt kādu konkrētu īpašību. Taču es esmu bērns, kas joprojām attīstās. Ne tu, ne es vēl nezinām, kādas spējas man piemīt. Raksturojot mani tikai ar vienu pazīmi, pastāv iespēja izvirzīt man pārāk zemas prasības. Un, ja es jutīšu, ka tu netici manām spējām, tad radīsies dabisks jautājums: kādēļ gan censties?

2. Man ir traucēta maņu uztvere.

Tas nozīmē, ka ikdienišķas skaņas, attēli, smaržas, garšas un pieskārieni, ko tu pat nepamani, man var sagādāt sāpes. Vide, kurā man jādzīvo, bieži šķiet draudīga. Tev var rasties iespaids, ka esmu sevī noslēdzies un agresīvi noskaņots, taču patiesībā es tikai cenšaos aizsargāties. Pat parasts gājiens uz veikalu man var sagādāt elles mocības.

Mana dzirde var būt ļoti saasināta. Neskaitāmi cilvēki - visi runā vienlaikus, papildus skan visādi trokšņi, un manas smadzenes nespēj filtrēt visus šos impulsus, un tām iestājas pārslodze.

Arī mana oža var būt ārkārtīgi jutīga. Man daudzas lietas var izraisīt īstu nelabumu.

Es esmu vizuāli orientēts, tāpēc mana redze var tikt pārlieku noslogota. Pasaule visapkārt ar mirgojošām lampām un cita veida gaismu izstarojošiem elementiem iespaido manu vestibulāro un proprioceptīvo sistēmu, un es jūtos kā pazudis telpā.

3. Neaizmirsti atšķirību starp "nedarīšanu" (jo nevēlos) un "nevarēšanu" (jo nespēju).

Nav tiesa, ka es neklausu. Es tevi vienkārši nesaprotu. Kad tu man uzsauc no otras istabas, es dzirdu lūk, ko:"*nsss&klk8#, Pēteri". Labāk pienāc man klāt un saki skaidri un saprotami: "Lūdzu, nāc ēst, Pēter". Tad es sapratīšu, kas man jādara. Tad man būs daudz vieglāk to izdarīt.

4. Man ir ļoti konkrēts domāšanas veids, un valodu es uztveru burtiski.

Es ļoti mulstu, kad tu man saki:"Lēnām pār tiltu!", ja tobrīd nekāda tilta tuvumā nav un patiesībā tu tikai gribi brīdināt. Kad tu saki, ka laukā gāž kā ar spaiņiem, es uzreiz iztēlojos, kā no gaisa krīt spaiņi un toveri. Lūdzu, vienkārši saki, ka stipri līst.

Idiomas, vārdu spēles, nianses, divdomības, mājienus, metaforas un sarkasmu es nespēju saprast.

5. Mans vārdu krājums ir ierobežots, tāpēc, lūdzu esi pacietīgs!

Man ir grūti paust savas vajadzības, jo es nezinu vārdus, ar kuriem izteikt savas izjūtas. Es varu but izsalcis, vīlies, nobijies vai apjucis, taču tajā brīdī es nespēju atrast attiecīgos vārdus. To, ka kaut kas nav kārtībā, paudīs mana ķermeņa valoda, noslēgšanās sevī, uzbudinājums vai citas pazīmes.

Bet var būt arī otrādi - es varu izklausīties pēc īsta profesora vai kinozvaigznes, bērt vārdus vai deklamēt runas, kuras acīmredzami neatbilst manam attīstības līmenim. Šos fragmentus es esmu kaut kur dzirdējis un iegaumējis, lai kompensētu savu trūcīgo valodu, jo zinu, ka cilvēki gaida atbildi, kad mani ir uzrunājuši. Šie citāti var būt ņemti no grāmatām, televīzijas vai apkārtējo sarunām. To sauc par eholāliju. Es varu nesaprast ne kontekstu, ne pašu lietoto terminoloģiju. Es zinu tikai to, ka esmu atbildējis un tagad mani liks mierā.

6. Man ir grūtības ar valodu, tāpēc es balstos galvenokārt uz redzēto.

Ja gribi, lai es kaut ko izdaru, lūdzu, parādi, kā tas darāms. Man nepietieks, ja tu to tikai izstāstīsi. Turklāt būs jārāda vairākas reizes. Pastāvīga atkārtošana palīdz man apgūt jauno. Lai es ar visu varu tikt galā, man ļoti noder vizuāls dienas režīms, tas man būs nepieciešams arī tad, kad kļūšu vecāks.

7. Koncentrējies uz to, ko es spēju, nevis uz to, ko nespēju.

Tāpat kā jebkurš cits cilvēks, es nespēju mācīties, ja man pastāvīgi liek just, ka neesmu pietiekami labs un ka mani ir jāpāraudzina. Es nemēģināšu ko jaunu, ja būšu pārliecināts, ka mani kritizēs, lai cik "konstruktīva" arī būs šāda kritika. Meklē manas stiprās puses, un tu tās atradīsi. Gandrīz visiem uzdevumiem ir vairāk nekā viens pareizs risinājums.

8. Palīdzi man apgūt saskarsmes iemaņas.

No malas raugoties, var rasties iepaids, ka rotaļu laukumā es negribu spēlēties ar citiem bērniem, taču tas ir tāpēc, ka es vienkārši neprotu uzsākt sarunu vai nezinu, kā iesaistīties spēlē. Ja tu spēsi pamudināt citus bērnus uzaicināt mani kopā ar viņiem uzspēlēt bumbu, es varbūt priecāšos viņiem pievienoties.

Vislabāk man patīk spēles, kurām ir saprotami noteikumi, skaidrs sākums un gals. Es neizprotu cilvēku sejas izteiksmes, ķermeņa valodu un emocijas, tāpēc ir labi, ja kāds man pamāca, kā pareizi reaģēt konkrētā situācijā.

9. Centies izprast manu lēkmju cēloņus.

Panikas lēkmes, agresivitātes uzplūdi, dusmu uzliesmojumi vai kā nu tu tos dēvē, man sagādā daudz lielākas šaumas nekā tev. Šādas lēkmes rodas tāpēc, ka man ir pārslodze vienā vai vairākos maņu orgānos. Ja tev izdosies noskaidrot lēkmes izraisītāju, būs iespējams no tās izvairīties. Ja tu fiksēsi lēkmju laiku, vietu, apstākļus, cilvēkus un darbības, tad atradīsi noteiktas kopsakarības.

Neaizmirsti, ka jebkura rīcība ir saziņas veids. Savu reakciju uz apkārtējo vidi un tajā notiekošo man ir grūti izteikt vārdos, tāpēc šo attieksmi pauž mana uzvedība.

10. Ja tu piederi pie manas ģimenes, lūdzu, vienkārši mīli mani.

Atmet tādas domas kā, "ja viņš vismaz..." vai "kāpēc viņš nevarētu...". Arī tu ne vienmēr izpildīji visas savu vecāku cerības un vēlmes, un tev droši vien nepatīk, ja to pastāvīgi atgādina. Autisms man ir ne jau tāpēc, ka es to būtu izvēlējies. Bez tava atbalsta un padoma man ir visai niecīgas izredzes uz veiksmīgu, patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Bet, ja tu man palīdzēsi un mani atbalstīsi, pavērsies daudz vairāk iespēju, nekā tu vari iedomāties. Es esmu tā vērts.

Avots: Elena Notboma "Desmit lietas, kas jāzina par bērniem ar autismu" (izd.Pētergailis).