Atklāts stāsts par meitas zaudēšanu: Elīna dzima un mira vienā dienā  (10)

Viņa dzimst

""Nāc, nāc, mazulīt, pie manis" – šie vārdi sākumā skanēja kā apjucis aicinājums un maigs lūgums, vērojot tikko piedzimušo un silto, no manām miesām iznākušo zīdainīti, kas nez kādēļ – aizvēris acis, sakniebtām lūpiņām ir tik kluss. Bez krūšu kustību vilnīšiem, elpojot. Vārdiskais lūgums sekunžu simtdaļās pārvēršas par izmisuma pilnu caururbjošu kliedzienu smadzenēs, kad redzi drudžainu un mulsu ārstu operativitāti, kas cauri dzirdes sapampumam izlaužas kā vatē samircis vārdu kamols: "Te vairs neko nevar darīt." – Kā nevar darīt? Nu masējiet, elpiniet, lūdzu, lūdzu, lūdzu! – jūs taču esat ārsti, mazulim tikko vēl bija sirdstoņi, – jūs taču pārbaudījāt, visi dzirdējāt!

Tu raugies uz zīdaino, dzemdību darbā piesarkušo miesiņu, kas nezin kādu iemeslu dēļ ir atvadījusies no dvēseles. Pēkšņi un nesaprotami izlēmusi nepiedzimt šajā pasaulē. Paņemot rokās un piespiežot mazo pie sevis klāt, nesaproti, kāpēc – nu kāpēc, kāpēc viņa neelpo!? Tu taču biji parauggrūtniece, ar labām analīzēm un rezultātiem, ar bērniņa kustībām un skaistiem sapņiem. Taču pēkšņi turi mirušu – nē, nē, varbūt tikai aizmigušo mazuli, kas nez kāpēc negrib mosties! Skūpsti acis un mazo apaļos vaidziņus, kam vajadzētu pieplakt pie krūts, bet vēl nevari aptvert, ka tas nesekos … Viss sekojošais notiek tikai vērojot, jo iekšējā pasaule jau ir sastingusi. Ārsti rūpīgi notīra bērniņu, sasedz kā ikvienu jaundzimušo siltā segā, apkopj tavu ķermeni kā pēc ikkatrām dzemdībām, tikai šķiet, ka runā klusāk, nekā ar citiem jaunajiem vecākiem. Jautā, cik ilgi vēlēšos pagulēt dzemdību zālē un kad pārvest uz palātu. Izpilda lūgumu mazuli paturēt un apklāj manas drebošās kājas ar vēl siltāku segu. Informē, ka rīt mūs uzmeklēs sociālais darbinieks un informēs par sekciju, kā arī bērna sūtīšanu kremēšanai.

Kura nakts šausmīgāka?

Nezinu, vai ārprātīgāka ir nakts pēc dzemdībām vai tomēr laiks, kas seko vēlāk. Kad pārgājis šoks un no robotveidīgas būtnes sāc attapties savās sajūtās, sienas kļūst par ieslodzījumu pašas nenojaustajām elsām. Tās pārņem visu fizisko ķermeni, kad esi gatava ar nagiem iekrampēties apmetumā un iekosties pati savā miesā. Sajust asiņu garšu un varbūt tās notecināt, lai aiznestu savam bērnam – varbūt var pārliet un atkal atdzīvināt. Vai arī visu sevi izraudāt, tā arī izkust un iesūkties zemē.

Bet tev dod nomierinošus līdzekļus un medikamentus piena apturēšanai krūtīs, un skaidro racionālus, līdzjūtīgus iespējamos iemeslus – medicīniskus, fizioloģiskus, kas tieši uz tevi šoreiz nospēlējuši to procentuāli reto iespējamību, lai no dzemdību nodaļas vēlāk izrakstītu ar tukšumu – aklu un trulu. Saltajā gaismā slimnīcas morgā, kad tev ļauts vēl pēdējo reizi atvadīties no mazā, pirms viņus sūta uz krematoriju, liekas, ka šo vīstoklīti varētu nest mājās, piespiest pie krūtīm un turēt stundām ilgi. Varbūt, siltas miesas sasildīta, meitiņa tomēr sāktu elpot un sirds pamostos. Liekas, ka to nekustīgo cilvēciņu tu tik un tā gribi sev, nevis atdot dzelzs ierīcēm, kas tev izsniegs tikai kapsulu ar putekļiem.

Pēc tam tu iemācies raudāt kā upe palos – nekontrolēti un alkaini, jo burtiski visa miesa brēc pēc bērna – daļas tevis, kas neizprotami zaudēta. Simtiem, tūkstošiem jautājumu maldās galvā – nu kā, kā, tas varēja notikt – ko es darīju nepareizi, kur katrs no iesaistītajiem kļūdījās, ko tu esi noziegusies sava bērna priekšā, ka viņš izvēlējies nepiedzimt? Ak, Dievs, kas tu esi par māti, ja nejūti, ja neapjaut jau zemapziņā par mazā labsajūtu vēl savās miesās? Vai esi zaudējusi pazemību debesu priekšā, ka uzskatīji – bērns tev pienākas tāpat vien? Varbūt kāds noskauda? Ko tieši tu darīji nepareizi?

Neskaitāmie jautājumi

Pārbraucot mājās, seko daudzi neveikli dialogi, kas šķaida tevi kā lodēm caururbtu dzīvnieku – paziņu jautājumi, īsziņas un dabiski priecīgā interese par to, kas piedzimis, ikreiz apraujas un kļūst saspringta. Istabas smaržo tāpat kā pirms aizbraukšanas uz stacionāru, bet – nolādēts, visur, kur raugies, ir gādātas lietas mazajam – rūpīgi saliktas pamperu pakas, novietotie ratiņi priekšnamā, rāpulīši un mīkstās cepurītes apzinīgi salocītās kaudzītēs skapī – visur jūtama gaidīšana un siltas elpas apdvestas rūpes.

Pēkšņi tu vēlies, lai laiks apstājas un visa pasaule sastingst kā pēc fejas mājiena, kad nekustīgi paliek karalis un karaliene, galms un visa karaļvalsts – pat putnu dziesmas koku zaros un pati daba. Tās dažas sekundes, kas tev var dāvāt iespēju iekāpt pagātnē un mainīt kaut niansi liktenī, trulajā sāpē, kas tagad griežas miesā.

Tālākajās dienās psihes aizsargmehānismi nospēlē savu lomu – bez ēstgribas tu rīkojies saskaņā ar visu, kas jādara parastās dienās, kārto dokumentāciju bērna dzimšanas un miršanas reģistrācijai, nodrošini kremēšanas procesa virzību, virzies pa trajektoriju ierastajās aktivitātēs un vēro, cik uz ielām daudz sieviešu ar ratiņiem. Mazie guļ, niķojas, aizrautīgi smejas un tuntuļo biezi savilktajās virsdrēbēs. Vienalga, ko viņi darītu, tas žmiedz smeldzē katru šūnu krūšu apvidū. Kāpēc manam bērnam bija jānomirst? Trekna, sarkana svītra pārvilkta visiem taviem plāniem par tuvākā dzīves laika veltīšanu ģimenei un mājām. Darbnespējas lapa acu priekšā ciniski raugās kā no lētas rotaļlietas atsperē izlēcis klauns, kas tirinās un ņirgājas par to, ko savā prātā biji kalkulējusi.

Kad sāpes pāries?

Iespējams, tuvinieki gaida, ka jau pēc mēneša, diviem, trim – viss būs kā agrāk un prāts norims. Temats netiek vairs cilāts, tas pat netiek aiztikts, un ikviens baidās pajautāt: "Kā jūs pašlaik jūtaties?" Apkārtējiem varbūt liekas, ka tas, ko viņi nav redzējuši, ir mazāk sāpīgs zaudējums. Vai tieši otrādi – nezinot, kā rīkoties, uzvedas kā "latvietis - parastais" un tas ir – nerunā nemaz. Taču manis kā sievietes ķermenis deviņus mēnešus ir fiziski, morāli, dvēseliski noskaņojies uz bērna sagaidīšanu, un to nevar vienā dienā kā radio pārslēgt uz citu staciju. Lolots, izsapņots, turēts siltās rokās un tad atņemts… Lai vai kas būtu dziedinošākās nodarbes – atgriešanās darbā, atpūta, pievēršanās vaļaspriekiem vai lūgšanas – dvēseliski mans bērns vēl ilgi būs ar mani domās. Un nelīdz līdzjūtības pilnie teksti "cik labi, ka jums vēl ir citi bērni" vai "jūs vēl jauni – gan jau būs vēl cits mazulis"…

Elīna būtu mans ceturtais bērniņš. Nu jau viņa ēstu dārzeņus, čāpstinādama lūpeles. Tā vietā savos jautājumos esmu apstaigājusi astrologu, dvēseļu redzētājus, speciālistus un medicīnas profesionāļus, mēģinot likt kopā puzles gabaliņus piedzimšanas un aiziešanas iemeslu kartei, sēru un izsērošanas jēgai un Visu-augstā providencei, ko gan Viņš ar to visu gribējis pateikt. Ar katru atbildi esmu ieguvusi kaut vienu atziņu, kas man palīdzējusi. Un kaut es zinu, ka tieši sāpes ārda mūsu uzaudzētās ādas, vienalga – žēlums un smeldze ir manas ceļa biedrenes ik dienu.

Es nekad nevarēšu pateikt, ka man ir trīs bērni, jo man ir četri – pat ja citi to vienu neredz. Dažu mēnešu laikā, šķiet, pati sevī esmu novecojusi par desmit gadiem. Un pat ja no psiholoģijas viedokļa vēl esmu kādā no konkrētām sēru stadijām, sāpe ir mazliet dzidrāka. Tā nevienu nevaino un neapsūdz, tā mācās pazemībā izdzīvot šo laiku kā pārbaudījumu vai uzdevumu. Vienīgi tās skumjas… kā nebeidzamas debesis pār mani, – tās dzesē asinis un pa šķiedrai vien noārda siltumu ķermenī. Emocijas dažkārt dzīvo savu dzīvi – kā viļņi paisumā un bēgumā – uzplūst un atkal noplok – prāts nepakļaujas miesas savdabīgajam ritmam. Vienu dienu tu bezcerīgi meklē jēgu savai dzīvei un plosies smeldzē, jo ir tik auksti šai pasaulē, bet citu – atkal pieņem visu kā savu ceļu. Mazā bērniņa pelnus piemājas dārzā sedz rožu krūms – ir dažreiz vajadzīgs līdz tam aiziet un noglaudīt ziedus, lapas. Un diemžēl tas ir nežēlīgākais pret sevi – izlikties, ka nekas nav noticis vai tēlot citiem par labu, ka viss jau ir kārtībā. "Viss kārtībā" nevar būt vēl labu laiku, un "labu laiku" tas nozīmē – vismaz vēl gadu, divus."

Varbūt šis stāsts ir tikai nulles punktā. Ar to tikai viss sākas. Pēc sāpēm, dziļuma un smeldzīga brieduma manī dzims citāda sieviete – es dziļā cieņā sveicinu Nāvi, lūkojos tieši acīs un uzlūkoju viņu kā viedu Sievu, kas zina, ko dara.

Bērna varā ir gribēt atnākt un viņa varā ir izlemt aiziet. Protams, mani jautājumi turpina klejot pa prātu, tie kūp un vijas uz debesīm kā dūmi. Un ir jāiemācās dzīvot ar ēnu sevī – šī notikuma pēdas allaž pārskries manai sejai, notrīsēs acīs, atbalsosies sirdī.

Tu esi tik skaista, Elīn! Tajās divās, trīs fotogrāfijās, kas man allaž būs svētas un par tevi atgādinās, tu esi tik skaista… Tik mierpilna, kā vienkārši aizmigusi mammas rokās pēc salda piena maltītes. Es ceru, ka būs laiks, kad es atkal smiešos no sirds un teikšu paldies tavai dvēselei, kas mani pārvērtusi un darījusi labāku šai pasaulei un dzīvāku pašas acīs."