"Elīna dzima un mira vienā dienā. Viņa būtu mans ceturtais bērniņš. Nu jau viņa ēstu dārzeņus, čāpstinādama lūpeles. Es nekad nevarēšu pateikt, ka man ir trīs bērni, jo man ir četri – pat, ja citi to vienu neredz," tā par zaudēto meitiņu jeb skaisto eņģeli Elīnu stāsta kāda māmiņa. Viņa savu pieredzi uzticējusi dveseludarzs.lv - interneta vietne vecākiem, kuri zaudējuši savus mazuļus. Ar viņu atļauju un saistībā ar 14.decembrī Torņakalna baznīcā iecerēto dievkalpojumu mirušo bērnu piemiņai, publicējam mammas stāstījumu.
Viņa dzimst
""Nāc, nāc, mazulīt, pie manis" – šie vārdi sākumā skanēja kā apjucis aicinājums un maigs lūgums, vērojot tikko piedzimušo un silto, no manām miesām iznākušo zīdainīti, kas nez kādēļ – aizvēris acis, sakniebtām lūpiņām ir tik kluss. Bez krūšu kustību vilnīšiem, elpojot. Vārdiskais lūgums sekunžu simtdaļās pārvēršas par izmisuma pilnu caururbjošu kliedzienu smadzenēs, kad redzi drudžainu un mulsu ārstu operativitāti, kas cauri dzirdes sapampumam izlaužas kā vatē samircis vārdu kamols: "Te vairs neko nevar darīt." – Kā nevar darīt? Nu masējiet, elpiniet, lūdzu, lūdzu, lūdzu! – jūs taču esat ārsti, mazulim tikko vēl bija sirdstoņi, – jūs taču pārbaudījāt, visi dzirdējāt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
