Sešas frāzes, ko neteikt saviem bērniem  (1)

Ja jums nākas nožēlot to, ko esat teikuši savam bērnam, tad nav jābrīnās, ka bērns ar jums strīdēsies, starp jums var veidoties dziļa, tumša plaisa. Jums nāksies ņemt talkā visu vecāku prasmju instrumentu kopumu, lai situāciju vērstu par labu.

Bet mēs visi pieļaujam kļūdas un arī par lietām, ko kādam pasākām vārdiski. Vecāki visbiežāk pamana bērna uzvedībā nepareizu rīcību, ko arī komentē, bet reti kad saskata to labo un skaļi to pasaka.

"Pasteidzies Tom, tu esi tik lēns!. Ja tas būtu atkarīgs tikai no tevis, mēs nekad skolā nenokļūtu laikā!", "Es esmu tik vīlies tevī. Tev vajadzēja zināt labāk nekā...", "Tu esi tik slinks! Es esmu pārliecināts, ka tu nenoliksi eksāmenu, ja visu dienu sēdēsi uz krēsla, spēlējot spēles!"

Valoda, kādā mēs sarunājamies ar bērnu, ir būtiska, lai bērnā attīstītu un celtu pašapziņu. Lūk, sešas lietas ko noteikti nevajadzētu teikt savam bērnam, jo īpaši pusaudžu vecumā.

1. Apsaukāšana, nievāšana. Tas ir tik vienkārsi – bērnu saukt par sliņķi, muļķi, nerātni, egoistu. Taču visi šie izteicieni bērnā veicina zemu pašapziņu, viņš to sāk uztvert kā savu patieso identitāti. Vecāku izteicieni var kļūt par sava veida pareģojumiem.

2."Es esmu tik vīlies tevī!", šis ir nogalinošs paziņojums. Vecāki ar šādu paziņojumu bērnā rada apstiprinājumu viņa paša šaubām par kādu prasmi. Šī īsā frāze bērnos nogalina ticību sev.

3. "Es esmu lepns par tevi." Šī, protams, nav sliktākā frāze, ko var pateikt savam bērnam. Vecāki bieži to saka bērniem, kad viņi ieguvuši kādu medaļu vai diplumu sportā, vai mācībās, vecāki saviļņojumā to izsaka pietiekami bieži. Tomēr daudz svarīgāk ir aicināt bērnu pašu novērtēt sevi, lai tas būtu no vecākiem neatkarīgs vērtējums. Vēlams iedrošināt bērnu pašam izvērtēt savus sasniegumus, piemēram, "ko tu šodien darīji, ka biji lepns par sevi?", "tev vajadzētu justies lepnam par sevi, ka to varēji izdarīt".

4. "Ja, tad..." Ja tu sakārtosi savas rotaļlietas, tad varēsi skatīties televizoru. Kad bērni iecerējuši kaut ko darīt, kas īsti tajā brīdī nav atļauts, vecāki bieži saka: "Ja tu..., tad...". "Ja" tiek lietots kā obligāts nossacījums, taču to labāk aizstāt ar vārdiņu "kad" un saņemsiet no bērna pavisam citu attieksmi. Vārds "kad" viesīs uzticēšanos – "Kad tu būsi sakopis savu istabu, tad varēsi skatīties filmu".

5. "Bet...". "Kad tu esi izdarījis, bet...". Šis mazais vārdiņš "bet" ir praktiski vienīgais, ko dzird tavs bērns, un tas vienmēr nes līdzi sava veida negatīvismu. "Izskatās, ka tu esi centies sakārtot istabu, bet atkal klucīši ir nolikti nepareizā vietā". Tā vietā labāk teikt:"Klau, labi gan, ka sakārtoji istabu. Vai atceries, ka klučiem izdomājām speciālu vietiņu, lai mazā māsa tiem nevarētu piekļūt?"

6. "Tu esi tik gudrs!". Pētījumi ir pierādījuši, ka šis izteiciens būtībā kaitē bērnam. Bērna slavēšana vienkārši tāpat nav vēlama. Pētījumos tapis skaidrs, ka tie bērni, kuri ar šādiem izteicieniem tiek apdāvināti biežāk, daudz sliktāk tiek galā ar uzdevumiem, nekā bērni, kuri saņem atzinību par pūlēm un attieksmi.

Vārdi ir ļoti spēcīgs ierocis. Vecāki cenšas tos izmantot, lai panāktu bērnu paklausību, bet retāk aizdomājas, kā ar tiem bērnā nenogalināt pašvērtības izaugsmi. Ja vecāki apzinās, ka pateikuši kaut ko nevietā, bērnam jāatvainojas. "Man ir tik žēl, ka es tev uzkliedzu un nosaucu par stulbeni. Tu neesi stulbs. Es jutos vīlusies un uztraukusies, tādēļ nejauši pateicu to, ko pateicu. Ceru, ka nav par vēlu atvainoties". Esi godīgs, mēs visi esam kadreiz izdarījuši kaut ko nepareizu, ko nācies nožēlot. To speciālisti sauc par sliktiem audzināšanas brīžiem, taču visu var vērst par labu, ja viena saproti savas kļūdas.