Dzemdības Dobeles slimnīcā. Pieredzes stāsti un skaitļi  (77)

Smieklu gāze un dzemdības ūdenī – pieejamas arī Dobelē

2014.gadā Dobeles slimnīcas Dzemdību nodaļā pieņemtas 612 dzemdības, kurās dzimuši 616 mazuļi. No visām pērn pieņemtajām dzemdībām 62 gadījumos veikta ķeizargrieziena operācija, pastāstīja Dzemdību nodaļas vecākā māsa Inta Kaupiņa. Pērn 13 bērniņi dzimuši priekšlaikus, taču pagājušajā gadā visas dzemdības beigušās laimīgi jeb bez letāliem iznākumiem.

Sešas sievietes pērn izvēlējušās dzemdības ūdenī jeb vannā, kas ir maksas pakalpojums – 113 eiro. Pāris mēnešus Dobeles slimnīcā dzemdētājām kā atsāpināšanas metode tiek pielietota arī smieklu gāze, arī tas ir maksas pakalpojums – 35 eiro, bet to pērn izmantojušas vien trīs sievietes. Kaupiņa, uzsverot Dobeles slimnīcas priekšrocības, ka pie viņiem katrai jaunajai māmiņai ir pieejama atsevišķa palāta un ir iespējama individuālāka pieeja katrai dzemdētājai, vēlējās atzīmēt, ka pērn 385 dzemdētājas speciāli uz Dobeli braukušas no citām pilsētām – Saldus, Bauskas, Jelgavas un pat Rīgas.

Šobrīd slimnīca izsludinājusi iepirkuma konkursu par jauna dzemdību galda iegādi. Plānots iegādāties modernu galdu, uz kura sieviete varēs dzemdēt jebkurā viņai tīkamā pozā – tupus, rāpus, guļus. Vaicājām, vai arī šobrīd dzemdētājām ir ļauts izvēlēties sev ērtāko dzemdību pozu, jo esam saņēmuši informāciju, ka vecmātes Dobelē to liedzot. Kaupiņa norāda, ka arī tagad, ja vien pati sieviete ir gatava sadarboties ar vecmāti un pati ir tam gatava, var dzemdēt jebkurā pozā, bet, protams, vairums dzemdību notiek guļus, uz dzemdību galda. Ja sieviete ir sagatavota dzemdībām, kas tik bieži nemaz neesot, ir bijuši pat gadījumi, kad vecmāte ļauj dzemdības pabeigt palātā, nevis dzemdību telpā. Viss atkarīgs no abu pušu gatavības sadarboties.

Tā kā mums ir tapuši zināmi ne tikai pozitīvie dzemdību stāsti Dobelē, bet arī negatīvie, taujāju Kaupiņai komentāru. Viņa apliecina, ka visās dzemdību iestādēs ir gan jaukie brīži, gan ne tik jaukie, un cilvēki ir dažādi. Medicīnas personāls necentās atspēkot, ka Dobeles slimnīcas Dzemdību nodaļā nebūtu kāda negatīva pieredze, taču neuzskata to par kaut ko ārkārtēju, jo itin visās slimnīcās tādi pastāv.

Dzemdību pieredzes stāsti – pozitīvie un ne tik pozitīvie

Stāsta daudzbērnu māmiņa Inga:

"Tieši Dobelē man bija trešās dzemdības, kuras tikai šoruden tā kārtīgi izdziedēju, izdejojot dzemdību deju vecmātes Svetlanas Akimovas seminārā, atceroties un izdzīvojot dejā savas piektās (pēdējās), priekpilnās radības mājās, kur mazuli pieņēmu pati ar vīru.

Pirms astoņiem ar pusi gadiem pārcēlos uz dzīvi Dobelē. Tajā laikā gaidīju savu otro meitiņu, biju 16.gaidību nedēļā. Dobelē man viss bija svešs, tomēr domāju uzticēt savu gaidību aprūpi Dobeles speciālistiem. Nē - kliedza mana dvēsele pēc otrās konsultācijas pie Dobeles speciālista ārsta-ginekologa privātpraksē, jo sajutu, ka viņa sniedz tikai tehnisko apkopi, tāpēc sazinājos ar vienu brīnišķīgu vecmāti Rīgā, kur turpināju vizītes līdz dzemdībām. Man bija vēlme dzemdēt meitiņu mājās. Arī veselības stāvoklis to atļāva. Tomēr bija dažas citas lietas, dēļ kā tomēr mazliet spiestā kārtā pieņēmu lēmumu dzemdēt Dobeles slimnīcā. Arī ar savu aprūpes vecmāti par stacionāru izrunājāmies. Lai notiek!

Pazīstot savu ķermeni, trešo radību laikā atceros daudz pazemojumu. Man bija ļoti straujas dzemdības - nepilnas divas stundas. No rīta mani, mājās esot, modināja vēlme aiziet uz tualeti. Atnākot no tās, ārprātīgi gribējās ēst. Paēdu. Piecēlos no galda. Aizgāju līdz istabai un saļimu no spēcīgās kontrakcijas. Tās sekoja viena aiz otras, ar ļoti īsiem pārtraukumiem. Rāpojot un elpojot, izdzīvoju katru mirkli un kravāju somu. Mamma izsauca "ātros". Viņi tiešām ieradās kosmiskā ātrumā. Diemžēl vīrs bija darbā - Rīgā, tāpēc devos uz slimnīcu viena. Kad ierados stacionārā, biju aizmigusi, pēc kā sekoja manis modināšana – "var taču nogulēt dzemdības, kā es tā iedomājos gulēt, tūlīt uz dzemdību galda, ātri jādzemdē". Pilnmēness laikā visas dzemdē, tāpēc vecmāte laikam bija tik pikta - izrādās dzemdē tikai divas. Pie atpūtas fāzes jau nemaz "nedzemdējas", jākrāj spēki, bet izrādās, ka es esot jau uzņemšanā gribējusi spiest (tas jau nekas, ka tur gulēju).

Tikko uzkāpu uz galda, tā sajutu, ka mans iegurnis saspiežas. Toreiz vēl nezināju, ka tas tiešām tā arī ir - ir veikti zinātniski pētījumi Vācijā un Austrālijā, ka iegurnis uz dzemdību galda aizveras. Tas tiešām bija briesmīgi - spiest lielu bērnu ar saspiestu iegurni. Jutu spēcīgas sāpes jostas - krustu locītavā, nevis dzemdē. Tas bija nežēlīgi. Kāpēc mēs sievietes vispār paciešam vardarbību dzemdību laikā? Kāpēc vispār ir jādzemdē uz tāda krēsla, ja tas sievietēm ir tik mokoši? Man meitiņa dzima diezgan liela – četri kilogrami un 100 grami, un mums vajadzēja mazliet vairāk laika. Bet...neiekļāvos viņu laikā. "Ja jau pati nevar izspiest bērnu un domā tikai par savu pakaļu" (piedodiet par prastumu - tā vecmāte runāja radību laikā), tad mēs palīdzēsim, un uz vēdera bija virsū - viena no personāla uzgūlās uz vēdera un stūma mazuli ārā ar varu. Mazā izlidoja kā korķis. Pēc šādām dzemdībām bija loģiskas sekas - dzemdes asiņošana un pamatīgs asiņu zudums, iekšējs trulums un absolūts idiotisms.

Paldies, ka tomēr izglāba mani no drošas nāves. Paldies, ka mazuli pabaroja manā vietā, kamēr biju narkozes miegā. Paldies, ka palaida mani no stacionāra ar totāli pazeminātu hemoglobīna līmeni asinīs un lika man padomāt, kāpēc tad galu galā man nav spēka. Šie paldies, protams, ir ar ironijas devu... Paldies, ka gādīga sanitāre tomēr manu omu pacēla.

Atbildes nāca ar jaunām zināšanām un pieredzi. Tā ir mana lieliskā pieredze, kas lika man rīkoties, mācīties, attiekties, izglītot un iedrošināt sievietes, sagatavot grūtnieces dzemdībām vēl kvalitatīvāk.

Kaut visas vecmātes kļūst par viedām sievām, kas nodod sievietēm savas zināšanas, dod atbalstu un sniedz mīlošu attieksmi. Lai ikviena sieviete saprot, ka gaidību laiks ir gatavošanās laiks mazuļa saņemšanai, un pienācīga sagatavošanās radībām ļauj tās piedzīvot priekpilnas. Un, ja tomēr tas neizdodas, lai saņem pienācīgu atbalstu.

Zinu, ka ir krietni daudz negatīvu un pozitīvu stāstu. Katram savs skatījums, pieredze. Labi, ka ir arī pozitīvi stāsti. Tomēr, kad sieviete stāsta, ka viss bija lieliski (super), tad, izvaicājot sīkāk, izrādās, ka nemaz tā super nav bijis, jo pati ar kaut kādām lietām nav tikusi galā, piemēram, elpošana, kustības - ķermenis prasījis darīt tā, bet pati nav atsaukusies uz ķermeņa saucieniem - baidījusies, tas izrādījies ļoti neērti; tāpat neērti esot bijis dzemdēt uz galda; pārdurti augļūdeņi, iedota tabletīte (mākslīgais oksitocīns parasti) u.c. Bieži vien vai pat pārsvarā sievietes nemaz nezina, kas tad ir superīgas dzemdības, tikai saka, ka tā ir bijis. Iespējams, tā ir tikai ilūzija, ko rada smaidošs personāls. Es runāju par attieksmi visos līmeņos, nevis tikai mīmiku.

Viena no manām grūtniecēm, nu jau māmiņa, stāstīja savu dzemdību pieredzi, kas radās pirms apmēram mēneša - viņai pozu uz galda neesot ļāvuši mainīt, kur nu vēl nokāpt, un bija arī citas lietas, kaut pašas saka, ka var dzemdēt arī savā pozā. Dzemdības nav tikai bērna izstumšana, tās ir liels notikums mūsu dzīvē - vai nu priekpilns un dziedinošs, vai tāds, kas atstāj negatīvas sekas ķermenī, dvēselē. Cipari ir tikai sausa informācija. Tas, ka dzemdībās piedzimst nedzimuši bērni, ir dabiski, bet ir savi izņēmumi. Un to saku es, kas pati to ir pārdzīvojusi, lai vai cik sāpīgi un negodīgi mums tas šķiet. Dievam ir savs plāns - diemžēl... vai par laimi."

Vēl viens dzemdību pieredzes stāsts no portāla "Cālis.lv" foruma:

"Sveikas. Lasu internetā, ka daudzas ļoti slavē Dobeles ārstus, pati esmu dobelniece un es labāk pie viņiem neeju, nekā eju. Domāju, ka manas dzemdības būs skaistas, protams, zināju, ka sāpēs. Dalīšos savā pieredzē. Man plkst.3 sāka sāpēt mugura, sapratu - ir jau laiks dzemdēt, mēģināju pagulēt, ik pēc pusstundas cēlos augšā, bija jau plkst.6, kad sāpes kļuva stiprākas, sāku krāmēties. Bija jau plkst.12, dodos uz Dobeles slimnīcu. Mani ieliek istabiņā, tā es tur sēdēju ar aizvien biežākām un biežākām sāpēm, nāca vakars – plkst.20 jau sāpes kļūst ļoti stipras un ik pēc divām minūtēm. Dakterei saku, ka sāp un, vai nevaru jau dzemdēt, bet viņa saka – nē. Sēžu, raudu, vīrs masē visu laiku muguru, nu jau plkst.22.30, sāpes ir neizturamas. Es jau dakterei krītu uz ceļiem, lūdzos, lai iedod kādu tableti vai, lai taisa ķeizaru, vienkārši vairs nevaru izturēt, bet viņa man atbild kategorisku nē, zāles nē, sēdi un gaidi. Tā no pusnakts līdz plkst.3 kliedzu pilnā balsī, kritu uz ceļiem, lūdzu zāles, beigās viņa aizgāja, sāku lamāties ar visiem rupjajiem vārdiem, ko zināju. Tad viņa atnāca un vienkārši pateica:"Labi, ejam uz galda". Kamēr gāju uz to dzemdību telpu, bija vairākas sāpes, es saliecos un pārtraucu iet, viņa tik pateica: "Ko stāvi, kusties, ejam!". Knapi aizgāju, 19 minūtēs dzemdēju, divas iekšējās šuves un viens ārējais iegriezums un šuve. Pēc četrām dienām mani izrakstīja, daktere pārbaudīja, ļoti sāpīgi bija, knapi varēju paiet, viņa vēl paplēsa tās šuves vaļā, noteica, ka viss kārtībā, aizgāja un atstāja mani vienu, pat nepaguvu pajautāt, kad un kur jāņem vai nav jāņem tās šuves ārā. Katrā ziņā gribu teikt to ka, Dobelē ir vissliktākie, nevis vislabākie ārsti, ne nu, protams, ja tu viņiem aiznesīsi konfektes vai samaksāsi, tad jau attieksme būs super."

Lūk, pozitīvie dzemdību pieredzes īsstāstiņi par Dobeles slimnīcu:

"Katram savs, es par Dobeli varu teikt tikai to labāko. Tas gan bija kādu laiku atpakaļ, abi puiši tur dzimuši, nevienam neko nemaksājam, līgumus neslēdzām! Domāju, ka katrā nodaļā ir savi "šausmu stāsti", diemžēl, arī Stradiņos, diemžēl, arī citur Latvijā, ne viss ir tikai balts un melns!"

"Ir tāds teiciens - ar kādu attieksmi iesi pie citiem, tādu saņemsi pretim. Tas nav domāts tā, ka ārstiem ir tiesības izturēties slikti pret pacientiem vai nodarīt speciāli sāpes, bet ārsts arī ir tikai cilvēks, kuram ir jūtas.

Man arī tikai labākās atsauksmes par Dobeles slimnīcas dzemdību nodaļu. Pirmā meita dzima Dobelē, sāpēja ļoti, bet ko daktere var izdarīt. Es arī teicu, ka varbūt varu iet dzemdēt, jo vairs nevaru izturēt, daktere man prasa, vai ir jau sajūtas, ka gribas spiest (tā kā uz tualeti vajag) , saku, ka nav, viņa atbild - tad vēl nav laiks. Kāda cita grūtniece temperamentīgāka, noteikti to šeit būtu ierakstījusi, kā - ārstiem vienalga, kas ar mani notiek, vienalga, ka man sāp. Bet es sapratu, ka jāgaida tā sajūta un ka dakteris man šobrīd nevar savādāk palīdzēt."

"Pašai meita dzima pirms vairāk nekā trīs gadiem, un arī es nolādēju visu Dobeles dzemdību nodaļu, likās -ārprāts, kā viņi ar mani! Bet laikam ejot, sapratu, ka viss bija tā, kā bija jābūt. Tagad gaidu otru mazuli, un dzemdēšu Dobelē. Ārsts ir tikai ārsts - nav viņš brīnumdaris!"

"Es dzemdēju 2014.gada maijā, vecmāte un daktere visu pirms un pēc tam uzmanija - super bija, neviena slikta vārda nevaru pateikt. Spiešanas brīdi sāku ķērkt un raudāt, ar mani parunāja, apstāstīja visu, saņēmos un izspiedu, braucot uz savu palātu, ar visiem sasmaidījāmies, apsveica mani un nāca vēl divas reizes, kamēr vīrs atbrauca, jautāt, vai viss kārtībā. Rezumē: uzsmaidi un tev arī uzsmaidīs."

Pirms 10 gadiem...

Pirms desmit gadiem - 2005.gadā portāls "Delfi" aicināja savus lasītājus dalīties pieredzē par to, kurās Latvijas slimnīcās strādā atsaucīgākie un palīdzīgākie dzemdību speciālisti, un kurās vietās – tieši otrādi – jaunās māmiņas riskē sastapties ar satriecošu bezjūtību.

Toreiz veikt aptauju mudināja lasītājas Ilzes stāsts, kas parādīja, ka jaunās māmiņas emocionāli svarīgākajā brīdī – dzemdību laikā – spiestas saskarties ar mediķiem, kuri nedrīkstētu pildīt savus pienākumus.

No 20 medicīnas iestādēm, kuras visbiežāk tika pieminētas kā dzemdētājām draudzīgas un iejūtīgas, atsevišķā balsojumā "Delfi" aicināja noteikt vislabāko.

Labākās no labākajām dzemdību iestādēm 2005.gadā

Balsojuma rezultāti liecina, ka par labākajām un dzemdētājām draudzīgākajām dzemdību iestādēm Latvijā "Delfi" lasītāji uzskata sekojošās:

Rīgas Dzemdību nams – 18% balsu;

Bulduru slimnīcas Dzemdību nodaļa – 15% balsu;

Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – 13% balsu;

Latvijas Ģimenes centrs – 10% balsu;

Valmieras slimnīcas Dzemdību nodaļa – 7% balsu;

Dobeles un apkārtnes slimnīca – 6% balsu.

Pārējās Latvijas dzemdību iestādes, kuras ierindojās 20 labāko vidū, balsojumā tika novērtētas samērā vienlīdz atzinīgi, saņemot mazāk par 6% balsu katra.

Turmpmāk gaidiet līdzīgus rakstiņus par citām reģionālajām dzemdību vietām visā Latvijā.