Vārdi un vienaldzība nogalina vissāpīgāk. Skaudri atmiņu stāsti par vecāku pāridarījumiem bērnībā  (61)

Pirms neilga laika portālā "Cālis.lv" aicinājām ikvienu dalīties pieredzē par lietām, ko nevari piedot saviem vecākiem. Atsaucība bija liela, paldies ikvienam par izteikto viedokli. Tiesa, vairāki cilvēki gan norādīja, ka temats nav veiksmīgi izvēlēts, jo vecāki ir jāciena un jāmīl tikai tāpēc, ka tie mums devuši dzīvību. Tomēr vairums uzskatīja, ka par šīm lietām jārunā, lai kādam vecākam, iespējams, liktu aizdomāties, kādam varbūt šie stāsti palīdzēs labāk izprast savu situāciju un atrast ceļu piedošanai vai vismaz spējai atkal celties un dzīvot savu dzīvi tā, kā vēlies, neraugoties pagātnes akā. Lasiet un spriediet paši.

Man nejautāja, kas tev patīk, vai kas tev nepatīk, man nemācīja runāt, runāt tādā mērā, kā to vajadzētu patiesībā. Ir grūti būt bērnam, kuram netic, tas man palīdz šobrīd būt labākai un neteikt: "Tu vēl esi maziņš, tu to nesaproti", bērns saprot, es to zinu! Es atceros to bezspēcību, es saprotu, bet mani nedzird, manī neklausās, sāpīgi.

Nu jā un tad vēl tētis ar savām alkohola problēmām, tas gan vairāk tomēr tādā apzinātākā vecumā ir atstājis paliekošu nepatiku ar viņu komunicēt. Lai arī tētis, es tomēr izvēlos labāk nezvanīt un pie viņa nebraukt, nekā braukt, reizēm aizbraucu tikai pienākuma pēc, bet arī tad pēc iespējas ātrāk "tinu makšķeres" un braucu mājās, jo paliek tikai sliktāk. Ar divām stundām pilnīgi pietiek, lai tuvāko mēnesi ceļš nevestu viņa virzienā, skumji, bet fakts.

Vēl viena lieta, ko ne tikai mani vecāki nesaprata, bet arī vecvecāki, ka ne vienmēr vainīga biju es. Saprotu, ka vecākais bērns vienmēr cieš visvairāk, šis ir stāsts par mani un manu brālēnu, jo ļoti daudz savas bērnības pavadījām kopā. Zinu, ka bērnībā biju nešpetns skuķis, bet vecākiem vajadzēja filtrēt, ka arī tie dauzonīgākie, ne vienmēr ir vainojami it visā. Laika gaitā man izstrādājās nepatika pret savu brālēnu, jo visi viņu sargāja, bet mani rāja, jo "viņš maziņš", "jāņem visur līdzi", "pāri darīt nevar", "kāpēc tu atkal viņam iesiti", bet varbūt viņš iesita man pirmais? Tad vienmēr atskanēja: "Tu esi vecāka, vari viņam nesist pretī", bet man kā bērnam tas bija nesaprotami, kā tas tagad būs - mani sitīs, bet es stāvēšu un brīnīšos. Pagāja ilgs laiks līdz brīdim, kad viņš tika pieķerts pāridarījumos man, un tad beidzot un tomēr reizēm viņi aizdomājās, vai tiešām vainīga biju tikai es, bet pārsvarā ticēja viņam - viņš saka "viņa vainīga" un protams, ka viņa arī "dabū pa kaklu". Un kā šis ir ietekmējis mani šobrīd? Man ir problēmas komunicēt ar brālēnu, es ar to cenšos tikt galā, bet tas ir grūti, jo gan viņš, gan arī vecāki ir vienlīdz atbildīgi pie manām šī brīža emocijām. Viņš man ir atvainojies par to, ka es dabūju ļoti daudz reižu pa mici nevietā, bet tomēr tas to sāpi neaizslauka."

Pēc tam pāris gadus, kad gāju uz darba intervijām - manās ausīs skanēja: "TU NEKAD NEKO...", jāraksta studiju darbs - atkal atceros skanam:"TU NEKAD NEKO...!" Es ļoti daudz esmu "salaidusi sviestā" no savas dzīves tikai tāpēc, ka mamma - cilvēks, kas dzīvoja man blakus, bija pārliecināts, ka es nekad neko nevarēšu, nespēšu izdarīt.

Viss, ko mana mamma nesaprata, ko darīt ar emocijām, izmainītā veidā nāca pār mani. Viņa nemīlēja tēti un neredzēja viņa labās īpašības. Tika uzsvērts tikai sliktais un trūkumi. Kāpēc viņa neredzēja (neteica), ka tēvs ir arī ļoti labsirdīgs un nosvērts, enerģisks, nedzer, nepīpē, un strādā divos, trīs darbos?

Mammasprāt, es biju līdzīga tēvam un tas bija šausmīgi. "Atkal kā tēvs!", viņa teica, kad es kaut ko izdarīju aptuveni trīs gadu vecumā. Tāpat viņa teica, kad man bija 10, 12 un 15 gadi. Bet par tēvu viņa dusmās bieži teica, ka viņš slikts... Es centos nedarīt "kā tēvs", bet atkal dzirdēju, ka es esmu "kā tēvs".

Mani nekad neslavēja, bet vienmēr uzsvēra, ko es neesmu izdarījusi, kā nākas. Es biju kā tēvs un man vajadzēja izmainīties atbilstoši viņas priekšstatam, lai es kļūtu laba. Ap 13 gadu vecumu es sapratu, ka censties ko darīt, nav vērts - mamma tāpat nepamanīs, ka es labu darbu esmu izdarījusi. Brāli gan viņa slavēja - viņasprāt, brālis bija līdzīgs vectēvam (viņas tēvam) un prātīgs puika.

Pat tagad, pieaugušā vecumā, es nesaprotu, kur mamma šo manu šausmīgi biedējošo līdzību un trūkumu ar tēvu saskatīja? Un jā- es vēlos būt es pati, nevis sava tēva kopija!

Reiz man dusmās tika pateikts: "Eh, varētu tevi iebāzt atpakaļ un pārtaisīt!" Tas bija pamatīgs spēriens pa pašapziņu man trīspatsmitgadniekam, kuru jau tā apceļ skolā, (un kurš ir sācis nezin kāpēc bastot skolu). Jutos tā, it kā būtu saņēmusi atzīmi "nederīgs brāķis".

Ir jau vēl viss kas dumjš sarunāts- to es vēl spēju pieņemt, bet šo TU NEKAD NEKO NEEESI - nē.

"Citiem bērni kā bērni, bet man…!"

Pusaudža gados man bieži teica: "Nemaz nesoli- tu tāpat neizdarīsi!" Ap 16 gadu vecumu es biju pārliecināta, ka esmu dzīvei galīgi nederīga un nopietni plānoju pašnāvību. Biju jau izdomājusi, kur un kā to darīt. Apmēram pusgads no jaunības tika pavadīts, guļot gultā un nedarot NEKO. Es neesmu izdzīvojusi jaunību - es to pavadīju depresijā un mazvērtības kompleksos. Laimīga apstākļu sakritība mainīja manus plānus un skatu uz dzīvi.

Par to, ka es savā dzīvē tomēr spēju ko sasniegt un izdarīt, man jāpateicas savai arodskolas skolotājai - es aizlaidos uz skolu, kurai bija kopmītnes. Skolotāja mani slavēja, un es katrā viņas stundā uzprasījos uz uzslavām. Divarpus gadus "ēdu" šīs uzslavas kā mazs bērns un nepārtraukti jutos izbrīnījusies, ka "ES TAČU ESMU LABA!" Zinu, ka no malas tas izskatījās jocīgi, bet… man toreiz vajadzēja, lai mani slavē vēl un vēl… Uzskatu, ka man ir divas mātes: mamma un skolotāja.

Ap 17 gadu vecumu jau sapratu, ka mana mamma mani nemīl - viņa mani tikai baro un aprūpē. Brāli viņa mīl, mani - nē. Mīlestībai viņai laikam nepietika laika un spēka- daudzbērnu ģimene bijām. Turklāt viņa bija arī "vampīrs"- viņa pārtika no manas enerģijas, jo nemīlēja tēvu, bija nelaimīga un nemācēja savādāk.

Mani brāļi un māsas man pārmet, ka es slikti izsakos par mammu, bet viņiem bija citas lomas ģimenē un viņi par sevi dzirdēja citus tekstus. Es biju vecākā un man bija lemts kļūt par savu vecāku emociju miskasti.

Ir ļoti grūti startēt pieauguša, patstāvīga cilvēka dzīvē, ja paša māte tic un sagaida, ka man atkal neveiksies.

Savu ģimeni izveidot man nav izdevies. Es daudzus gadus iekšēji esmu jutusies "kā nekam nederīgs sūdiņš". Jaunībā vienmēr biju ļoti pārsteigta un izbrīnījusies, ja kāds vīrietis gribēja ar mani iepazīties: "Es? Arī ar mani kāds arī grib iepazīties? Nevar būt!"

Žēl. Mamma jau 13 gadus kā ir viņā saulē. Piedot man vēl nav izdevies. Aizmirst - diezin vai? Uz kapiem piespiežu sevi aiziet reizi piecos gados - ir arī citi bērni, kas tur piestaigā. Varbūt šogad aiziešu, varbūt izdosies piedot? Saprotu, ka būtu vieglāk, ja es to spētu."

Nevaru piedot, ka vecāki nepamanīja seksuālo vardarbību, kas pret mani tika vērsta skolā - vecāki to joprojām nezina - tagad pārmet manas personības īpatnības (pati esmu ar psiholoģisku izglītību, visām teorijām šajā sakarā ir iets cauri, bet aizmirst no nekad nevar).

Nevaru piedot, ka dienā, kad man sākās mēnešreizes (ar māti par to nekad nebijām runājušas, neviens man neko nebija stāstījis, tikai tik, cik skolā pakešu reklāma meitenēm tika dalīta veselības mācības stundās), mani tēvs kārtējo reizi sita par kādu citu neuzmanīgi izdarītu lietu. Es visu dzīvi spilgti atceros to dienu, kad man sākās mēnešreizes....

Emocionāi pazemojumi pavadīja visu dzīvi - bērnību un arī tagad - nepiepildītie tēva sapņi, alkoholisms - viņa bērnības traumas un mātes līdzatkarība.

Pati apzinos, ka kaut kādā mērā pati veidoju tādas attiecības un kā personība esmu ar ļoti zemu pašapziņas līmeni, ar ko pati galā tikt prakstiki nevaru. Apzinos,ka psiholoģiski veselīgu dzīvi es neizveidošu.

Vecāki paliek vecāki, bet ir lietas šīs, kas paliks visu dzīvi..."

Visu manu bērnību audžumāte mani nav mīlējusi. Vienmēr izsmējusi manas darbības un aktivitātes skolā, pulciņos, pasākumos, aizbildinoties ar to, ka es "šefoju" citu priekšā un esmu izlecēja. Es nekad nedrīkstēju sēdēt uz mammas dīvāna, bet īstie bērni drīkstēja. Kāpēc? Nezinu. Man vienmēr bija jāsēž uz grīdas. Tikai tad, kad bija kādi ciemiņi mājās - es drīkstēju sēdēt viesistabā uz dīvāna. Man nekad neļāva skatīties televīziju, bet īstiem bērniem ļāva. Kāpēc? Viņa atbildēja, ka neesmu pelnījusi.

Es čurāju gultā, kad biju maza. Man bija jāmazgā savā piečurātā gultas veļa pašai. Un vispār māte manas skolas drēbes lika man mazgāt pašai, aizbildinoties, ka man pašai jāmācās mazgāt drēbes. Tikmēr īstajiem bērniem drēbes tika mazgātas.

Ziemassvētkos viņa uzdāvināja lelles un rotaļlietu mašīnas īstajiem bērniem. Par cik es čurāju gultā, viņa man uzdāvināja palagu un ziepes. Es nekad to nepiedošu viņai - tādu pazemošanu.

Man tagad ir 25 gadu. Man ir meitiņa. Esmu vientuļā māte. Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es liktu viņai sēdēt uz grīdas un nekad neļautu nākt manā istabā. Par visiem viņas panākumiem es lepošos un priecāšos, nevis zobgalīgi izsmiešu.

Necienu savu audžumāti. Šī ir tikai neliela daļa no manas bērnības, tikai spilgtākie notikumi. Tā es varētu rakstīt bezgalīgi."

Savai mātei varu pārmest vien to, ka viņa nešķīra laulību. Lai arī mans tēvs ir kļuvis raksturā mierīgāks, nekas nedzēsīs traumas, ko guvu izaugot.

Vienas no pirmajām bērnības atmiņām man saistās ar skaļo mūziku, ko tēvs klausījās, kad vakaros dzēra. Dzēra viņš daudz. Bieži tas ilga visu nakti, es bāzu uz galvas spilvenu un raudāju aiz noguruma, jo gribējās gulēt, bet tajā troksnī nespēju iemigt.

Mani ļoti ietekmējusi mana tēva attieksme pret manu māti. Nicinošie vārdi, fiziskās vardarbības uzplūdi – tas viss ietekmējis manu pašvērtējumu. Nespēju sevi uztvert kā skaistu, gana labu, vērtīgu, jo mans sievietes ideāls, mana māte, ir šī pazemotā, nekoptā sieviete, kas par spīti visam ir bezgala labsirdīga, gudra un prasmīga sadzīves lietās. Nekad nepiedošu to reizi, kurā viņš viņai salauza degunu un izsita un sadragāja zobu protēzes. Un arī ne neskaitāmās citas reizes, kurās viņš viņai uzsita zilu aci.

Tēvs mēdza alkohola reibumā dienas vidū pašapmierināties, skatoties pornogrāfiskas filmas, reibumā ignorējot to, ka mēs ar brāli redzam notiekošo. Mani nekad nepametīs dusmas un riebums par šo rīcību.

Tēvs vienmēr domāja tikai par sevi – jo īpaši materiālā jomā. Māte nešķirot laulību caur tiesu panāca, ka viņam tiek piespriests maksāt alimentus, taču viņš tos nemaksāja. Tā vietā kopš 15 gadu vecuma regulāri dzirdēju histērisku bļaustīšanos par to, ka es esot parazīte, jo nestrādāju algotu darbu. Fiziska vardarbība un rupji, nonievājoši izteikumi bija regulāra parādība.

Kad man bija 17 gadi, tēvs kādā no kārtējiem neloģiskajiem agresijas uzplūdiem tīšuprāt uzsvieda man kannu verdoša ūdens, kad tupēju virtuvē uz grīdas un mizoju kartupeļus. Guvu smagus apdegumus uz labās rokas delma, kreisās krūts un augšstilba.

Par spīti tam, ka uz skolu pārsvarā braucu ar autostopu un nekad nevarēju atļauties ēst pusdienas skolā, vidusskolu beidzu ar ļoti labām sekmēm. Mana vecmāmiņa nesen bija pārdevusi zemes īpašumu, man par to uzdāvināja pāris simtus latu, lai man uzsākot studijas, būtu naudiņa iztikai, līdz saņemšu stipendiju, un pūrs, ko ņemt līdzi uz kopmītnēm. Tēvs izrādīja agresiju un nepatiku par to, ka man šī nauda tika uzdāvināta.

Aizgāju studēt, iekļuvu budžeta grupā, pirmo gadu man bija sekmju stipendija, pēc tam sāku paralēli studijām strādāt. Kad biju absolvējusi augstskolu un jau sākusi strādāt kārtīgā darbā starptautiskā uzņēmumā, reiz atbraucu mājās pie mātes. Tēvs sēdēja virtuvē piedzēries un pateica frāzi, ko nekad neaizmirsīšu:"Kuce, kuce, kuce... es tāpat esmu gudrāks par tevi."

Ar mīļoto apprecējāmies bez "balagāna", jo secinājām, ka vēlamies visu klusiņām un mierīgi. Neskaitot lieciniekus, aicināju būt klāt vienīgi savu māti un brāli, viņš savu māti un patēvu ar pusbrāli. Diemžēl māte dienu pirms kāzām paziņoja, ka būs ar manu tēvu, ka viņš esot nopircis jaunu uzvalku, dāvināšot naudu aploksnē... Nemācēju normāli pateikt, ka negribu tēvu redzēt savās kāzās, rezultātā apprecējos bez mammas klātbūtnes. Tas vienlaikus bija sāpīgi, taču tajā pat laikā jutu gandarījumu, ka varu novilkt sev šo robežu, lai pateiktu – šī ir mana ģimene, šis ir mans vīrs, te nebūs to šausmu, ko piedzīvoju bērnībā.

Esmu vīram stāstījusi par savu bērnību, un viņš ir apzvērējies nelaist manu tēvu mūsu ģimenei tuvumā. Esmu raudājusi netīšām izlietas zupas dēļ un vēl dažādās situācijās saasināti reaģējusi, taču viņš ikreiz ar mieru un sirsnību apliecina, ka nekad man un mūsu bērniem nedarīs pāri un ka varu visas šīs šausmas atstāt pagātnē.

Esmu nervozāka un depresīvāka kā vairums manu līdzcilvēku, taču kaut kā man izdevies izķepuroties. Piedevusi neesmu un negrasos to darīt. Varu vienīgi būt paškritiska un censties nerīkoties kā mans tēvs un arī nepieļaut, ka kāds vīrietis ar mani un maniem bērniem tā izrīkojas."

Rezumējums - nekas nav atstājis tādas brūces, kā tas, ka viņi nebija klāt. Atskatoties pagātnē ar šā brīža pieredzi, redzu, ka neviens pēriens vai nosodījums nesāpēja tā, kā tas, ka vecāku nav klāt. Pat lauztais deguns atmiņā ir mazāk kā dzimšanas dienā skatīšanās uz durvīm ar cerību, ka tētis atnāks. Neatnāca.

Mamma ļoti centās nodrošināt ģimeni materiāli. Strādāja vairākos darbos. Tomēr man nepietrūka jaunu drēbju vai mantu. Es ar šodienas skatu neatceros mantu, kas mani iepriecinātu. Bet es ļoti labi atceros gaidīšanu. Gaidīšanu, kad mamma atnāks mājā. Kā saklāju gultu, uzliku uz galda vakariņas un gaidīju. Viss bija sagatavots, lai tad, kad mamma atnāk, būtu pēc iespējas vairāk laika ko kopā pavadīt. Lai mamma nevar aizbildināties, ka kaut kas jādara, jo viss jau izdarīts. Bija reizes, kad miegs ņēma virsroku un tā arī aizmigu pie galda vai mamas gultā, viņu gaidot.

Tomēr tā rezultātā ir arī savas pozitīvās puses. Ir dzirdēti daudzi stāsti par vientuļo mammu audzinātajiem puišiem, kas nespēj par sevi parūpēties. Es māku gan kreklu sašūt, gan garšīgi ēst pagatavot, gan citus mājsaimniecības darbus.

Tas, ko es šobrīd cenšos izdarīt savu bērnu audzināšanā ir, pirmkārt, atrast līdzsvaru starp klāt būšanu un ļaušanu bērnam būt pašam. Nevis darīt bērna vietā, bet darīt kopā. Ļaut bērnam uzsist savus putnus, tai pat laikā pasargājot no nopietnām traumām.

Un, otrkārt, saprast bērna patiesās vēlmes. Bērnu vārdiski izteiktās vēlmes bieži ir aisberga virsotne. Ja bērns pasaka, ka vēlas slēpot, tad ir vērts padomāt, vai patiesībā viņš nevēlas vienkārši pabūt vairāk kopā ar vecākiem.

"Vēlējos padalīties savā pieredzē. No pašas bērnības man vienmēr ir paticis zīmēt un veidot figūras no plastalīna vai māla. Es zīmēju katru brīvu brīdi - pat skolā stundās, kamēr skolotāja kaut ko stāstīja. Ja bija brīvdiena, tad dažādas skices zīmēju no rīta līdz vakaram. Laika gaitā man jau bija izveidojies pašam savs unikāls stils. Visas zīmēšanas tehnikas es biju apguvis pašmācības ceļā.

Kad pabeidzu pamatskolu, vēlējos iestāties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur turpināt attīstīt savu talantu. Es vēl īsti nezināju, par ko tieši dzīvē es vēlētos kļūt, bet zināju vismaz, kurā virzienā iet. Diemžēl, es tajā skolā neiestājos. Mana tēva vārdi bija: "Esmu kategoriski pret! Profskolas ir zema līmeņa skolas, kurās mācās tikai atkritēji. Tev ir jāpaliek līdzšinējā skolā un jāmācās vidusskolā līdz 12. klasei." Jo vecāks es palieku, jo vairāk es saprotu, ka tieši tajā brīdī es stāvēju krustcelēs un jau zināju, kur iet, bet lielāka vara spieda iet citu ceļu. Tēvam ģimenē bija liela teikšana.

Tā es paliku mācīties tajā pašā skolā. Tur man vairs nepatika. Tās siltās sajūtas par skolu, kas tika piedzīvotas līdz 9.klases beigām, krasi mainījās. Es jutu, ka esmu vietā, kurā es ļoti nevēlos būt. Rezultātā, es "protestējot" pret šādu tēva lēmumu, sāku mācīties slikti un saņemt sliktas atzīmes. 11.klases vidū (pirms Ziemassvētkiem) es tiku atskaitīts no skolas nesekmības dēļ. Arī attiecības ar tēvu palika arvien vēsākas.

Man paveicās ar to, ka uzreiz pēc tam, kad biju "izmests" no 11. klases, tiku uzņemts citā skolā 2.kursa vidū un tā es ieguvu pavāra diplomu. Kad sāku strādāt, paralēli mācījos vakarskolā, lai pabeigtu vidusskolu. Sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lieki piebilst, ka zīmēšanai un veidošanai vairs neatvēlēju tik daudz laika, kā agrāk.

Šobrīd man ir jau 30 gadu. Man ir labs darbs, kas saistīts ar finansēm un klientu apkalpošanu, un šeit es veidoju savu karjeru. Savu talantu pavisam neesmu atstājis novārtā, zīmēšana ir mans mazais hobijs. Dažreiz kāds palūdz uzzīmēt to vai šo. Ir bijuši arī lielāki pasūtījumi, piemēram uzzīmēt plakātu, kur būtu attēlots viss mans kolektīvs karikatūru veidā. No šādiem diviem plakātiem tika izveidots kalendārs, kas tika pasniegts kā dāvana visiem maniem kolēģiem, ieskaitot arī mani, protams. Ne tik sen mans tēvs ieraudzīja šādu kalendāru un teica, ka tajā ir ļoti skaisti zīmējumi. Kad pateicu, ka tie ir mani darbi, viņš atbildēja: "Es nezināju, ka tu tik labi zīmē. Es zināju, ka tu zīmē, bet nezināju, ka tik feini." Es paskatījos uz viņu un tajā brīdī sapratu, ka viņam nav ne jausmas, cik lielu sadzijušu rētu viņš tikko aizskāra...

Dažreiz mēdzu iedomāties, kas es varētu būt šobrīd, ja toreiz es tomēr sāktu mācīties tur, kur vēlējos. Zīmēšana (arī viss, kas ar to saistīts - rasēšana, gleznošana u.t.t.) būtu mana pamatnodarbošanās. Es varētu būt datordizainers vai ilustrators, varbūt es jau šobrīd strādātu kādā lielā kompānijā, visticamāk, ārzemēs, kas algo māksliniekus, lai radītu jaunus tēlus, piemēram, filmām, spēlē vai grāmatām... Vai varbūt komiksiem. Tas viss, diemžēl, Latvijā netiek pienācīgi novērtēts.

Es mīlu savu tēvu, lai arī kādas attiecības mums ir bijušas. Mēs katrs dzīvē pieļaujam kļūdas, dažreiz pat to neapzinoties. Sev nezinot mēs varam stipri ietekmēt kāda cita cilvēka dzīvi. Bet arī negatīva pieredze ir pieredze, un no tās ir jāmācās. Tā kā, nevarētu teikt, ka es tēvam nevaru piedot, drīzāk, es vairs neņemu to vērā un dzīvoju tālāk. Šobrīd es pats pieņemu lēmumus savā dzīvē un tēvs to vairs neietekmē.

Vēl nepateicu, ka tētis man gāja bojā, kad es vēl mammai biju vēderā. Tad arī sākās problēmas skolā, mamma bija tikai tad, kad skolā bija vecāku sapulces. Mani skolā apcēla gan audzinātaja, gan bērni, iekšēji to visu ļoti pārdzīvoju un neviens par to nezināja, visu turēju sevī, tāpēc man sākās problēmas ar slimošanu (čurāju dažreiz gultā, bet slēpu to, lai mani neapkauno un nelamā. Sirds dziļumos, brīžos, kad bija slikti, ilgojos pēc mammas, bet viņas nebija klāt, tajos laikos nebija telefoni, nevarēju piezvanīt, parunāt. Darīju skolā blēņas, tagad tikai sapratu, ka tas viss bija tāpēc, lai savā ziņā pievērstu uzmanību mammai, bet tas bija velti. Bija brīži, kad atbraucot mājās, mammas nebija, sēdēju tumsā un skatījos pa logu, kad viņa būs mājās. Gāju gulēt, lai ātrāk laiks paiet. Darīju blēņas mājās, sliktas lietas (zagu mammai, brālim, bet arī tas viss bija uzmanības pievēršanai).

Kad biju maza, un kad vecmāmiņa bija dzīva, viņa bija vienīgais cilvēks, kuram varēju uzticēties un pateikt kā jutos, bet vienu dienu uzticība zuda pavisam, jo atklāju, ka viņa visu atstāsta manai mammai, un tas bija sāpīgi. Tāpēc nevienam vairs neuzticos. Tam cilvēkam ir jābūt man ļoti svarīgam, lai varētu viņam uzticēties, jo baidos, ka atkal tikšu sāpināta.

Tagad man ir 27 gadi, un to visu atcerēties ir tik gūti un smagi. Mamma vienu reizi pat atklāja, ka brālis viņai ir daudz mīļāks un mīlētāks bērns nekā es. Un to starp citu var redzēt un just, tajos brīžõs, kad tagad esam kopā. Kad biju maza, ar brāli reti tikāmies. Mammai tajā laikā bija jārūpējas gan par brāli, gan par vecmāmiņi, vectētiņu un sevi, māju Kandavā. Viss bija uz viņas pleciem, un to es visu saprotu, cik viņai bija grūti. BET līdz pat šim brīdim viņa nezina, kā es jutos tajā laikā, ko pārdzīvoju, ka nebija vecāku mīļums un siltums. Sirds dziļumos es to viņai nevaru piedot.

Man ir sava ģimene, vīrs, kuru diemžēl nemīlu, ir divi bērni - deviņus gadus veca meita un četrus gadus vecs puika.

Ar meitu ir pavisam cits un smags stāsts, viņa ļoti atgādina mani, kāda biju bērnībā un tas, cik viņa ir iekšēji emocionāla un cik sāpīgi man ir redzēt, ja skolā viņai ir grūti, kāds apceļ, it sevišķi tas bija pirmajos divos gados.

Meita man bija negaidīts bērns, es arī nevienam neteicu, ka esmu stavoklī, paliku 17 gados. Dzīvoju ar mammu kopā, slēpu no visiem. Mamma uzzināja tikai tajā vakarā, kad sākās dzemdības. Slimnīcā bērnu gribēju atstāt, tur pie manis nāca psihologi. Beigās paturēju,mamma bija tik priecīga, ka man piedzima meitiņa. Un kaut kad pāris gadus atpakaļ viņa atzinās, ka ļoti, ļoti mīl šo bērnu un gatava pat dzīvību atdot par viņu. To tiešām var just, ka mana meita viņai ir svarīga, bet atkal pat svarīgaka nekā es!

No mammas visu laiku dzirdu tikai pārmetumus par to, ka nedaru tā, neaudzinu parezi, bet ne reizi neesmu no viņas dzirdējusi, ka mīl mani, neesmu sajutusi to mīļumu un siltumu. Viņa uzskata, - ja saku, ka viss kārtībā ar mani, tad tā arī ir. Pat vienu reizi atzinos un izkratīju viņai sirdi par to, kā jūtos tagad, kad esmu precējusies, ka man ir problēmas, ka nemīlu savu vīru. Viņa nevis mani mierina, bet pārmet, ka teikusi, ka tā būs...

Ļoti bieži man nāk galvā doma, ka nevēlos vairs dzīvot šajā pasaulē, jo nav neviena, ar ko parunāt, kas varētu mani samīļot, dot to ģimenisko siltumu un mīlestību. Jā man ir bērni, bet skatos, ka iekšēji man ar to nepietiek.

Es cenšos darīt tā, lai mani bērni neciestu tā, kā es. Meita mīl ļoti mani un omi. Kad viņa vēlas pie omes, es viņai ļauju aizbraukt, jo sākumā to nedarīju un redzēju, ka viņa iekšēi pārdzīvo. Es tā nevēlējos...
Ar puiku ir savādāk, viņam ir gan tēvs, ko brīvdienās redz( jo pa nedēļu strādā ārpus Rīgas), gan viņam ir mamma, viņam netrūkst nekā.

Un vēl ar manu ģimeni ir tā, ka diemžēl mans tagadējais vīrs nemīl, pat neieredz manu meitu, un pa brīvdienām meita ir spiesta dzīvot pie omes, lai netiktos ar manu vīru. Skatos, ka atkal līdzīga situācija, kā man bija ar brāli, ka bijām šķirti, tā maniem bērniem arī tā tagad ir. Pašlaik, kamēr vīrs mani uztur un es pati nevaru atļauties ar bērniem viena dzīvot, tad pašlaik tāda tā situācija ir un man tas emocionāli tā sagrauj, ka dažreiz liekas - nevēlos vairs dzīvot.

Lūk, tāds ir tas mans stāsts. Paldies, ka uzklausījāt mani, pirmo reizi kādam izstāstu savu bēdu.

Kad mans jaunākais brālis bija maziņš, viņš gandrīz nomira - bija aizrijies un gandrīz nosmaka, mamma knapi viņu dabūja pie dzīvības. Jāsaka - paldies Dievam, jo man ir superīgs brālis. Slikti tikai, ka pēc tā gadījuma brālis kļuva par mammas acuraugu - divreiz vairāk apmīļots, apčubināts, saukts dažādos mīļvārdiņos, kamēr man tā visa trūka. Nespēju atsaukt atmiņā nevienu mīļvārdiņu, kādā tiku saukta es. Neatceros, kad pēdējo reizi tiku apmīļota pirms miega. Vienreiz iznāca saruna un es minēju mammai, ka bērnībā tiku mazāk mīļota. Mammas vārdi "Bet viņš taču gandrīz nomira!" sāp tik ļoti, ka diezin vai vēlreiz viņai to pieminēšu, cik liela viņas dzīvē ir mana nozīme? Laikam niecīga. Nezinu, varbūt vainīgs pie tā, ka jebkurās attiecībās man kaut kā trūka (trūkst), esmu nepiesātināma ar "taureņi vēderā" sajūtu. Arī tagad - ir ģimene, bet ļoti vēlētos vēl kādreiz iemīlēties, lai dabūtu to sajūtu, mīlestības iesākuma jūtu maksimumu.

Tētim ļoti patika TV pārraides. Tētis man arī bija superīgs (diemžēl nu jau debesīs nedziedināmas slimības dēļ), viņš veda pārbraucienos, spēlēja dažreiz ar mums galda spēles. Bet TV aizņēma nozīmīgi lielu viņa laika daļu. Kad mēs vēlējāmies kaut ko viņam pateikt (vienalga ko - ideja, jautājums utt.) saņēmām pretī -" KLUSU!!! Nevaru dzirdēt!" Man ir tādas lielas aizdomas, ka šī iemesla dēļ es baidījos izteikties skolā, augstskolā, kad vajadzēja.

Mammas darbs bija saistīts ar pabalstu piešķiršanu cilvēkiem. Es ticu, ka cilvēki, kontaktēšanās un runāšana varēja tā apnikt, ka vakarā gribējās mieru. Un mēs, bērni, centāmies viņai to sniegt, personīgi es - ziedojot savu mātes - meitas sarunu laiku, kvalitātes laiku.

Varēja arī varbūt vairāk kopā padarboties ar mājas darbiem, iesaistīt mūs vairāk sociālajā dzīvē - bērnu pasākumos utt.

Jūtu, ka ar maniem bērniem, saviem mazbērniem, mamma izturas citādi. Iespējams, tagad dzīve vairāk nav tik rūpju pilna un ir iespējams mazliet no malas novērtēt situāciju, saprast, kas bērniem nepieciešams.

Neko nepārmetīšu saviem vecākiem, jo pati tagad esmu mamma un pieļauju kļūdas. Bet es cenšos - apzināt savas kļūdas, cenšos pa maziem solīšiem tās izskaust, cenšos pārdomāt savu izturēšanos. Zinu, ka automātiski ir pārņemts manu vecāku audzināšanas modelis, jo bērni mācās no savien vecākiem - arī savu bērnu audzināšanu.

Ja vecāks apsēžas un pārdomā savu rīcību, pieļautās kļūdas, uzskatu, ka tas jau ir milzīgs solis uz priekšu. Iespējams, šāda apdomāšana arī kaut nedaudz izmaina rīcību."

Kad mamma mani pieķēra kādos nedarbos, man lika pierakstīt vairākas burtnīcas lapas glītā rokrakstā, piemēram, kad bez atļaujas paņēmu kaut ko".

"Man vecākiem grūti piedot to, ka bērnībā nejautāja, kā jūtos, kas satrauc, īpaši pubertātes vecumā. Tētim grūti piedot, ka gandrīz katru dienu ieviesa mūsos bailes ar savu uzvedību, egoismu, slikto attieksmi pret mūsu mammu jeb savu sievu. Tētis daudz ko pārmeta (nepelnīti) mammai, nepalīdzēja lauku darbos. Strīdus mēs, bērni, redzējām un dzirdējām. Ļoti, ļoti reti kaut kur aizbraucām kā ğimene. Pat svētkos kopā nesēdējām pie galda."

"Nav tā, ka es nevarētu piedot, bet ļoti spilgti atceros tos mirkļus, kad mani vecāki skaļi strīdējās, es biju tik ļoti pārbijusies, ka paslēpos stūrī, histēriski raudāju un lūdzu Dievu, lai viņi pārstāj. Katrs viņu strīds manī iedvesa lielas bailes un nedrošības sajūtu. Tagad, kad pati esmu māte, sāku saprast savus vecākus, dažkārt tiešām nav viegli novaldīt emocijas, taču tas ir jāiemācās, bērnu dēļ."

"Es esmu jau ļoti "sena" bet zinu to, ka visgrūtāk ir aizmirst(es nedomāju - piedot), to, ka vecāki ir tikai bijuši uz papīra un sirdī īstenībā viņiem ir bijusi tikai viena doma: "Es tevi radīju, lai tu par mani rūpētos!" Šie vārdi īstenībâ tik ļoti sāp, domāju, ka ir bērni, kas zina, par ko es tagad runāju! Veiksmi mums visiem un lai, būtu pēc iespējas mazāk bērnu, kas būtu šo frāzi dzirdējuši ikdienā!"

"Mani vecāki mani pameta mājās vienu jau no agras bērnības, nedeva ēst. Naktīs es izgāju uz ielas, jo vienmēr biju atstāta viena mājās, pat naktīs neviena nebija, es regulāri jau no piecu gadu vecuma izgāju no dzīvokļa un ārā skaļā balsī saucu: "Mammu, kur tu esi?". Tas bija šausminoši - es biju atstāta viena dienām, dažreiz nedēļām. Reiz dzirdēju, ka mammas māsa saka manai mammai: "Tu taču bērnam ēst nedod!" Tā mammas māsa mani sāka barot, lai miers viņas pīšļiem. Pusaudzes gados mana mamma lika man iziet skolā pazemojošu procedūru: lai es pie skolotājiem savāktu parakstus, ka esmu nabadzīga un tad man bez maksas kā nabadzīgam bērnam "Ogres trikotāžas" fabrika izsniegs bezmaksas džemperīti pa pieciem rubļiem. Tas bija TĀDS pazemojums man! Vēl tagad atceros to plāno zilo trikotāžas džemperīti..."

"Ja mana māte nomirs, tad es uz viņas bērēm neiešu. Toties regulāri ar ziediem eju uz mammas māsas kapa - jo viņa mani nepameta iznīcībā, baroja un uzdāvināja lelli, un uzšuva manai lellei priekšautiņu tajā tālajā bērnībā, kad es biju bārene pie dzīviem vecākiem. Tēvs mani nekad nevienos svētkos neapsveica, bija pametis mani likteņa varā, to es nevaru piedot vecākiem."

"Vēl joprojām sāp mammas mūžīgā kritika - lai ko darītu, lai cik labas nebūtu sekmes, lai kādi sasniegumi nebūtu, vienmēr bija: "Tik maz? Kāpēc nav labāk? Redz, kā Jānītis/Ieviņa/māsa/brālis var!" Ļoti sāp viņas rakāšanās manā privātajā dzīvē (joprojām diezgan bezkaunīgi interesējas par manām gultas lietām), noniecināšana - kā tu izskaties! "Tev nav gaumes apģērbos! Kāda tu tizla! Tu esi pārāk resna, vīrieti nedabūsi! Tev tas nepiestāv! Sataisi matus, vīrieti nedabūsi!" Vēl ļoti sāp, ka mamma mani skolas laikā nekad neaizstāvēja un man neticēja - lai kas notiktu, vienmēr es biju vainīga. Atnāca skolotāja uz māju, sastāstīja pasakas, cik es slikta, kā es bastoju skolu (jo par mani ļoti, ļoti bezkaunīgi un rupji ņirgājās - aplēja mani ar ūdeni, slēpa manas mantas, sagraizīja skolas somu, grūstīja un raustīja, nemaz nerunājot par krāšņo apsaukāšanos). Tā vietā, lai ar mani normāli izrunātos, nolamāja par to, ka neeju uz stundām.

Kādu nedēļu skolas laikā dabūju padzīvot pie kaimiņiem, jo mamma bija slimnīcā, un vienīgais, ko mamma pēc atgriešanās mājās man pateica: "Uzzināju, kāda mana meita ir netīra cūka!" Nezinu, ko kaimiņiene bija sastāstījusi par mani.

Visu bērnību biju "netīra cūka" un "slinka maita" - tikai un vienīgi tāpēc, ka nemācēju gatavot ēst septiņu, astoņu gadu vecumā (jo neviens man nemācīja) un man nepietika spēka šajā vecumā savas drēbes mazgāt ar rokām (veļasmašīnas nebija). Gandrīz neko man nemācīja no sadzīves lietām, visu mācījos pati un sanāca, kā sanāca, tāpēc arī mūžīgā kritika un apsmiešana. Nepietiek, ka man, sākumskolniecei, bija jātiek galā ar sevi, bija arī jāaprūpē mazākie, ko, protams, es nebiju spējīga.

Tēvs vispār par mums nerūpējās, un vēlāk mamma no viņa izšķīrās. Tagad, protams, man ar mammu ir ļoti vēsas attiecības, un nemaz netaisos vecumdienās viņu aprūpēt. Vienīgais labums no sabojātās bērnības un pusaudžu gadiem - esmu iemācījusies būt pastāvīga, protu pati sevi apgādāt un aprūpēt."

"Vēl aizvien (40) esmu negribēts bērns, izjaucu redz traktoristes karjeru! Nabadzīte palika bez tiesībām. Tikai viņa ir aizmirsusi, ka drīz būs veca. Un ko tad?"

"Mani vecāki bija dzērāji un arī nomira ļoti agri - kā dzērāji. Es pati patstāvīgi dzīvoju no 13 gadiem. Un katru dienu visu atceros, lai nepieļautu savu vecāku kļūdas. Un uzskatu, ka man sanāk. Ja ar vecākiem es zināju tikai badu, alkaholu un vienmēr manas mammas sišanu, mūžīgo pazemojumu skolā, jo man nekad nekā nebija, tad tagad man viss ir otrādi.
Es tiecos uz labāko un man arī sanāk, jo es to gribu. Lai kādi vecāki nebūtu,ja tu pats gribi labāko, tad ir arī uz to jātiecas."

"Esmu uzaugusi paraugģimenē, kā no malas visiem šķiet. Vecāki nav nodzērušies, strādāja, rūpējās, mīl savus bērnus, bet par ideāliem nevaru nosaukt. Mamma vairāk tic svešiem cilvēkiem nekā saviem bērniem. Gribētu
zināt, kāpēc tas ir tā."

"Mans tēvs dzēra, neļāva ēst nopirkto sieru un desu, pirms viņš vakarā nav sasmērējis maizes sev uz darbu un maizes ko apēst pie TV. Tad nu otrā dienā mums uz četriem bija jāsadala tas, ko viņš bija atstājis. Katru reizi auroja dzērumā, gāja ar kulakiem mammai virsū, es lūdzu Dievu un prasīju, kāpēc tā ar mani notiek? Kāpēc viņš visu laiku ar kaut ko nav apmierināts? Lūdzos, lai viņš atmet dzeršanu... Dzer viņš joprojām, attiecības ar viņu ir nekādas, ciemos nebraucu. Ģimeniski izbraukumi nebija, dzimšanas dienas rīkoja mamma, skolai visu gājām gādāt ar mammu. No tirgus smagās somas nesām mēs - mazi bērni, bet tēvs blakus streipuļoja. Uz skolu gājām kājām, lai ietaupītu naudu, bet tēvs varēja atļauties atbraukt ar taksi. Es vispār NEKO labu neatceros no tēva puses. Skumji."

"Katrs vecāks audzina savus bērnus, domājot to labāko un arī, protams, saskaņā ar to, kā izprot audzināšanu kā tādu. Tacu ne vienmēr tas ir tas labākais, kas bērnam vajadzīgs.

Biezi tā ir paša audzināšanas atkārtošana savos bernos - mani pēra un es peru - vai tieši otrādi, pretēji - mani audzināja bargi, tad savus bērnus "izlaižu vaļīgi".

Kas tieši pieaugušā vecumā šķiet nepareizs, domājot par vecāku kļūdām, dažkārt saistīts ar mūsu pašu grūtībām vai attieksmi. To saistām ar audzināšanu, tomēr nekur nav teikts, ka tieši tā ir tā atbilde. Piemēram, ja esmu gļēvs un neizlēmīgs, tas nenozīmē, ka tēva bardzība ir iemesls. Varbūt tas ir tikai ērts attaisnojums un ierasts veids šo problēmu nerisināt.

Katram pašam vispirms jāizprot savas grūtības un vajadzības, kā arī to saistību ar vecākiem. Un gaidas - kam tieši jānotiek, lai sasniegtu atvieglojumu un iekšeju mieru. Kādas pārmaiņas vēlamas?

Ir trīs pakāpieni šajā ceļā:

- grēksūdze jeb bikts izteikt, uzrādīt to sāpīgo, grūto vai pāridarīto;

- empātija un sapratne - kā tas bija iespējams, kā tas notika?;

- piedošana jeb izlīgums.

Svarīgākie ir pirmie divi - attaisīt ventili un mēģināt saprast apstākļus un cēloņus - ar to var dzīvot tālāk, pat ja nevar piedot.

Dažkārt daudz lielāka problēma ir pati iestrēgšana pagātnē un šo sāpīgo atmiņu konservēšana, nevis pats pāridarījums vai atmiņas par to.

Tad beidzot jānolemj, vai tomēr nebūtu laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi, uzkrāto pieredzi un iegūto gan no labā, gan šķietami sliktā, jo, ko mēs būtu ieguvuši, ja vecāki būtu rīkojušies citādi, mēs tā arī neuzzināsim. Tēpēc kārtosim, kas kārtojams un rezultāts, visticamāk, būs atkarīgs no pieliktā darba.

Ja neveicas pašiem, jāmeklē palīgi ar pieredzi un zināšanām."