Cilvēks pēc savas būtības ir rosīga un zinātkāra būtne. Pirmie mēģinājumi var būt novērojami jau divgadnieka uzvedībā, cenšoties atdarināt vecākus. Mazais var vēlēties saskandināt ar visiem vai gribēt dzert sulu no alkoholam paredzētām glāzēm.
Lai bērnam būtu izprotama ģimenes nostāja un arī pašam sava pozīcija, vecākiem ar bērnu ir jārunā un jābūt vienotiem savā attieksmē. Tajās ģimenēs, kur vecāki jau no bērna pirmajiem mēģinājumiem atdarināt lietotāja rīcību runā ar savu atvasi un veido viņam noraidošu attieksmi pret šādu rīcību, pastāv lielāka iespēja paildzināt laiku līdz tas pirmo reizi pats izlems pamēģināt alkoholu vai cigareti.
Kāda jauna sieviete ar mani dalījās pieredzē par to, kas viņai licis mainīt uzvedību komunikācijā ar savu meitu. Pusaudžu gados viņa pati smēķējusi, lietojusi alkoholu un skolā saņēmusi piezīmes par savu uzvedību. Vecāki bija šķīrušies, tādēļ viņa dzīvojusi divatā ar māti. Komunikācija abu starpā nebija iespējama - nemitīgi strīdi un durvju ciršana. Meitene tolaik mācījās 8.klasē, kad viņas mātei piezvanīja draudzenes māte, kura vainojusi meiteni, ka tā slikti ietekmējot viņas meitu. Meita šo sarunu dzirdēja un bijusi vīlusies, ka māte metusies taisnoties par meitas rīcību, nevis aizstāvēt viņu.
Pēc tam abas ar māti aizgājušas pie psihologa, kur meitenei par lielu pārsteigumu jautājumu gūzma tika virzīta nevis viņai, bet mātei - par viņas pieredzi. Nu jau pieaugusī sieviete atceras, ka toreiz viņa savā matē pirmo reizi ieraudzīja cilvēku, kura arī kādreiz ir bijusi pusaudze, lietojusi to, ko nedrīkst, bijusi nelaimīgi iemīlējusies, pieļāvusi kļūdas un izpelnījusies pieaugušo nosodījumu. Tas bijis abu attiecībās pagrieziena punkts - viņas uzvedība mainījās, kaitīgie ieradumi šķietami atbira paši no sevis, abu starpā ienāca saruna.