It kā ideālas mammas...Bet tētiem ir iebildumi  (96)

37 gadus vecs divu dēlu (8,5 un 2,5 gadu vecu) tētis:

"Es savu ģimeni uzskatu par īpašu, taču laimīgu. Bērnu audzināšanā mums nav nekādas sistēmas vai metodikas, vienkārši ar viņiem kopā daudz lasām, ņemam visur līdzi. Lielu daļa laika ar viņiem pavada mana sieva, bet es palīdzu no darba brīvajā laikā. Un, protams, viņa piekūst, turklāt puikas mums ir ļoti aktīvi, mazi "huligāni". Nezinu, kāpēc viņa negrib to atzīt, sakot, ka lieliski ar visu tiek galā. Es un viņas mamma ne reizi vien esam piedāvājuši palīdzēt – pasēdēt ar bērniem un ļaut viņai iziet izklaidētes, bet viņa atrunājas un uzskata, ka mēs ar viņiem netiksim galā, ka mazākais dēls bez mammas raudās, bet mani tas pat nedaudz aizvaino:"Kāpēc gan, lai es netiku galā ar paša bērniem?" Es viņai uzdāvināju sporta kluba abonomentu, bet sieva izdomāja, ka tādā veidā es norādu, ka man nepatīk viņas figūra. Pats brīnumainākais ir tas, ka draugu ģimenēs konflikti notiek tieši tādēļ, ka sievas negrib sēdēt mājās un ir gatavas bērnus atstāt vienalga ar ko, lai tikai izrautos no mājas, bet mums ir problēma, kā mammu "izdzīt" no mājas. Es uzskatu, ka šādā dzīves ritmā ilgi nevar izturēt."

32 gadus vecs gandrīz divus gadus vecās meitas tētis:

"Meitu mēs ar sievu gaidījām kopā. Es, kā jau labam tēvam pieklājas, gāju uz kursiem, lasīju portālos rakstus par bērniem, piedalījos dzemdībās, pat apraudājos, kad man parādīja mūsu meitiņu. Un tagad es cenšos it visā palīdzēt sievai, nekad neesmu izvairījies no autiņbiksīšu mainīšanas, ar prieku pastaigājos ar meitu, pat varu izgludināt viņas drēbītes. Taču es nesaprotu, kāpēc bērnam būtu jāguļ kopā ar vecākiem? Sieva apgalvo, ka tas ir ļoti svarīgi, lai veidotos vecāku un bērna dvēseliskā saskaņa, ka tas labvēlīgi ietekmē bērna psihi. Es samierinājos ar meitas klātbūtni mūsu gultā veselu gadu, kamēr sieva viņu baroja ar krūti:viņa varēja naktīs necelties no gultas un labāk izgulēties. Toties man bieži nākas gulēt viesistabā uz dīvāna, jo personīgi man nav ērti gulēt ar mazo blakus, vienu brīdi vispār baidījos, ka nenospiežu viņu. Es sievai teicu, ka būtu jau laiks meitai pirkt gultu, ko sākumā varētu tad piebīdīt mūsu gultai, lai "plūstoši" bērnu "izliktu" no mūsu gultas, taču sieva atsakās. Viņa apgalvo, - kad meita būs gatava, viņa pati aizies uz savu gultiņu. Bet ja bērns to apjēgs tikai piecu gadu vecumā?"

35 gadus vecs tētis piecgadīgam dēlam un gadu un divus mēnešus vecai meitai:

"Dēlu mēs audzinājām tā vecmodīgi, tinām autiņos, devam knupi, pastaigājāmies ar viņu ratiņos, bet, kad gaidījām meitu, nezin kāpēc sievai gribējās viņu audzināt savādāk. Es neiebilstu pret progresu, atbalstīju slingu iegādāšanos, abas vedu uz slingošanas konsultācijām. Un patiešām, šādā veidā nēsājot bērnu, viņam ir silti un ērti, turklāt mēs visi varam ieiet kafejnīcā, sieva dažreiz pastaigājās vienlaicīgi ar abiem bērniem – abas rokas brīvas, visiem viņa pietiek. Bet...

Meita agri sāka staigāt – desmit mēnešu vecumā jau pārliecinoši soļoja, bet sieva uzstājīgi viņu sēdināja slingā. Viņa līdz šim brīdim dod priekšroku viņu staipīt pa rokām jeb slingā, nevis iesēdināt mazo ratiņos vai ļaut bērnam paskraidīt. Es centos viņu pārliecināt izbeigt to visu, pasaudzēt savu muguru, iemācīt meitai patstāvību, bet sieva klusējot ietiepjas. Es pat vairs negribu viņu laist uz visām tām slingotāju tikšanām, manuprāt, viņa "šauj pār strīpu", mēs taču nedzīvojam Āfrikā! Bērnam jau drīz būs jāmāca braukt ar velosipēdu, bet viņa joprojām tiek staipīta pa mammas rokām."

28 gadus vecs tētis gadu un astoņus mēnešus vecam dēliņam:

"Mana sieva ir liela gudriniece, daudz nodarbojas ar dēlu, apmeklē agrās attīstības skoliņu, pastaigājas, lasa viņam, un bērns mums aug veselīgs, priecīgs, komunikabls. Un es viņai nekad nevarēšu pateikt, ka mani kaitina fakts, ka tik liels puika joprojām zīž viņas krūti. Un tas nav tā, ka tikai uz nakti vai miegā, viņš krūti var pieprasīt tad, kad ir sabijies va uztraucies, bet dažreiz man šķiet, ka vienkārši aiz garlaicības. Un sanāk, ka neapmierinātais šajā situācijā es esmu vienīgais, tāpēc, ka sievasmāte un arī mana māte sievu slavē:"Kāds malacis, tik igi baro", uzskatot, ka mātes piens ir ļoti vērtīgs bērna imunitātes stiprināšanai. Bet dažreiz ir bail, - bērns ar tādiem zobiem, ar kuriem jau var ēst kotletes, pats attaisa jaku un piezīžas pie krūts.
Pēc pēdējā skandāla viesos, kad viņš pieprasīja krūti (un viņš jau pietiekami labi runā), es tomēr pārliecināju sievu, ka pienācis laiks dēlu "ielikt" rāmjos, ka mātes krūts nav viņa īpašums un barošanai ir savs laiks un vieta."

41 gadu vecs tētis septiņus un piecus gadus veciem dēliem, kā arī pusotra gada vecai meitai:

"Mana sieva pēc izglītības ir pedagogs, taču sen jau kā nestrādā, viņa nodarbojas ar bērniem pa māju. Profesionālās zināšanas gan dod par sevi zināt. Dēli izauguši Montessori centrā, bet es visu laiku brīnos, cik labprāt viņi nodarbojas ar visādiem kociņiem, kaut kādām pogām. Nezinu, vai pateicoties šai metodikai, bet puikas ir ļoti saprātīgi, vecākais jau iet skolā, un skolotāji viņu visu laiku slavē par loģisko domāšanu, nestandarta risinājumiem un apķērību. Ar meitu sieva izmēģina citu metodi - rāda kartītes ar burtiem, skaitļiem un uzskata, ka trīs gadu vecumā iemācīs viņai skaitīt un lasīt. Man nepatīk šīs nodarbes, pirmkārt, šie mācību līdzekļi nemaz nav lēti, otrkārt, katru vakaru nepieciešams gatavot "stundas", treškārt, es neesmu pārliecināts par šīs apmācības rezultātiem. Es palasīju vecāku forumu, ko viņi raksta par bērnu panākumiem: "mans pusotra gada vecumā mācēja salikt...","manējie divarpus gadu vecumā lasīja" un radās jautājums, vai tik maziem bērniem vispār jāmāca matemātika. Manuprāt, labāk lai bērni šajā vecumā vairāk spēlējas ar citiem bērniem, izskrienas. Es tajā neredzu jēgu, lai izaudzinātu brīnumbērnu. Galvenais, lai bērni būtu veseli un laimīgi un tas ir iespējams arī bez speciālām kartītēm."