"Mana draudzene ir blonda un gadās arī blondi gājieni. Sarunājam braukt uz jūru sauļoties, norunājam, cikos būšu pie viņas. Viss kārtībā, sataisos un braucu. Piebraucu, satieku nosarkušu, bet no smiekliem vai plīstošu draudzeni. Viņa man pedantiski kārtīga būdama, izdomājusi pirms braukšanas iznesīs miskasti. Paņem to, nokāpj pagalmā (dzīvo 3.stāvā), kā iziet pa durvīm, ierauga mašīnu, līdzīgu manējai un nodomā – "ā, es jau atbraukusi". Te pēkšņi mašīna negaidot brauc prom, mana draudzene auļo pakaļ mašīnai, skaļi saucot manu vārdu un apļojot virs galvas miskastes maisu, pilnu, protams. Viņa dzinusies pakaļ tam auto pāri visam lielajam pagalmam, skatītāju šai izrādei arī nav trūcis. Kad nu kādu laiku skriets un kliegts, šoferis pamanījis skrējēju ar nelaimīgo sejas izteiksmi, apturējis, izkāpis foršs džeks un jautājis, kā varot palīdzēt. Manas draudzenes ģīmi, droši vien varat iedomāties un šajā brīdī pagalmā ierullēju es! Rēcām visu ceļu līdz jūrai."
"Šoreiz par māsas blondo izgājienu. Meitai tuvojās divu gadu jubileja un māsa, labu gribēdama, apjautājās, ko krustmeitiņai uzdāvināt. Tā kā gribās bērnu pie kārtības radināt, ieminējos, ka varētu uzdāvināt istabu uzkopšanas/ tīrīšanas komplektu ar rotaļu slotiņu, šaufelīti, spainīti u.c. atribūtiem.
Pienāca bērna jubileja, nāk mana māsa un rokā nes slotu un šaufeli, kas divreiz lielāka par manu bērnu (pieaugušo komplekts). Tā smējusies es ilgi nebiju. Meita vēlāk tika pie īstā komplekta, bet māsai nācās "dāvanu" vest uz savām mājām."
"Pirmajā vizītē pie ginekologa kā uz adatām gaida jautājumu: "Dzimumdzīvi dzīvojat?" Dakterīte prasa: "Vai Tev ir kāda saskarsme ar vīriešiem?" Ātra atbilde: "Jā, ikdienas. Man ir tētis un brālis". Dakterītei acis uz kātiņiem un balss dreb: "Kā tas ir, tētis un brālis?"
"Man reiz viena kliente stāstīja par savu blondismu. Tas esot bijis Ziemassvētkos - ģimene kopīgi sēž pie galda, pļāpā, ēd, pēc laika sakas izloze - katrs kaut ko nopircis, tādas sadzīviskas lietas. Šī laimējusi tīrīšanas līdzekli "Cilit", bet nebija tādu iepriekš redzējusi un mazmeitai prasīja, kam domāts. Mazā saka, ka vannai. Nākamreiz, kad viņa gāja vannā, lej tik klāt ūdenim un brīnās, ka neputo. Beigās puspudeli salēja un niknojās – kāds slikts līdzeklis. Viņa novannojās un neko… Nākamreiz atkal izlej visu un noberžas tā kārtīgi… Aizbrauc vienreiz pie meitas un viņai saka : "Eh, tā jau tas līdzeklis labs, bet velns – neputo nemaz, tikai divām reizēm pietika. Tikai pēc tam nejauši reklāmā redzēja, ka ar šo līdzekli jāberž vanna, nevis jāvannojas, bet pats galvenais, ka viņai nebija ne skrambiņas, ne alerģijas – nekas."
"Pie gājēju pārejas (bez luksofora) apstājos un vismaz piecas minūtes gaidīju zaļo gaismu, tad atjēdzos un no smiekliem nevarēju vēl kādu laiku pāriet pāri."
"Braucu pa Saharova ielu. Tie, kas zina, gan jau piefiksējuši, ka tur ļoti daudz gājēju pāreju, citas ar luksoforiem, citas bez. Tā nu braucu, skatos - pie gājēju pārejas stāv cilvēki, apstājos, lai palaistu, kādu brītiņu stāvu un sāku brīnīties, ko viņi neiet pāri.. Nu protams - stāvēju pie zaļās gaismas."
"Nezinu vai blondums, nemākot atšķirt mašīnas vai tumsa bija pie vainas…
Vīra kolēģu ģimene iepirkusi lepnu mašīnu un pēc darba atbrauca pie mums. Nolēmām izmēģināt jauno auto, aizbraucot līdz mūsu vasarnīcai jūras tuvumā. Pa ceļam iegājām veikalā iepirkt visu vēlamajam piknikam. Veikalā aizklīdu līdz ziedu stendam un nāku ārā no veikala. Skatos stāv tāda pati pelēka mašīna, taisu durvis vaļā, sēžos blakus šoferim un droši saku, ka braucam tad pie manis uz to dāču, ceļu parādīšu.
Nu viens pilnīgi svešs onkulis, kura džipā ierāpos, atbild, kāpēc gan ne, ja jau man vajagot, varot mani aizvest līdz manai vasarnīcai ar tiem lielajiem iepirkumu maisiem.
Mana kompānija tikmēr skaļi smej blakus mašīnā. Biju iekāpusi nepareizajā mašīnā, nez kāpēc iedomājoties, ka tai miestā līdzīgu nebūs."
"Mana draudzene reiz centrā, ap Dzirnavu ielas rajonu, atstāja auto. Mēs uz trim stundām izstaigājām veikalus, nākam atpakaļ, jau krēsla (rudens vēls bija), skatāmies, manas draudzenes autiņā tup džeks pie stūres. Mums acis uz kātiņiem, džekam arī. Draudzenei svēts sašutums: manā mašīnā un nebēg, un jau eglīti piekarinājis (smaržinātāju)....
Tad es attapos apskatīt numura zīmi - cita mašīna, draudzenei pāris mašīnas tālāk viņas auto stāvēja. Tobrīd mēs no smiekliem rīstījāmies visu ceļu, jo sevišķi par to eglīti..."
"Iet hokeja spēle - Zviedrija pret Latviju. Vīrs no virtuves jautā, kāds šobrīd ir rezultāts. Paskatos un saku, ka 1:35. Viņš saka, ka tā taču nevar būt, tikko vēl bija 0:1, bet nu kā nevar būt, ka tā tur rakstīts, es saku. Beigās izrādījās, ka paskatījos laiku, kas atlicis līdz perioda beigām."
"Mana miesta pašapkalpošanās veikalā diezgan bieži mēdz plauktos "aizmirsties" derīguma termiņu pārdzīvojuši produkti. Es tā diezgan bieži godbijīgi šādus produktus aiznesu un ielieku pārdevējām rokās, par ko viņas man tikpat godbijīgi pasaka "paldies", redz kā nav pamanījušas.
Nu un reiz no rīta ieskrienu pēc maizes. Pieeju pie kases maksāt un attopos, ka derīguma termiņu nepaskatījos. Apskatos - jā, vakardienas datums - 15. februāris. Saku, ka tā un tā, nav jau smuki, ka iešu apmainīt. Aizeju pie maizēm, skatos, ka tu visas tādas 15. februāris un augstākais 16. februāris varbūt minēts, kas ir šodiena. Tādas dusmas - jo man taču maizi vajag, bet tur nevienas svaigas nav. Eju pie pārdevējam un saku, ka nevienai maize nav normāls derīguma termiņš, ka lielai daļai pat ir vakardienas. Šīs nobrīnās, bet iet pārkrāmēt plauktus.
Pēc brīža pienāk pie manis un rāda - redz kur 15. februāris, parītdiena, kāpēc jums neder? Izrādās - man telefonam, kad bija izlādējusies baterija, nebiju atjaunojusi datuma iestatījumus, tur rādās kaut kāds 16. februāris, pēc kura arī tad veikalos pēdējās dienas esmu "vadījusies". Pārdevējām, protams, atvainojos un izsmējāmies kārtīgi par šādu misēkli."
"Maniem tumšajiem matiem arī piemīt blondisms. Pirms četriem gadiem aizbraucu uz gadiņu uz Dāniju pastrādāt par aukli. Ģimenē viss kārtībā, pašai istaba, blakus pašai sava vannas istaba - forši! Beidzās reiz šampūns un domāju, ka saimnieki jau neko neteiks, ja šo vienu reizi paņemšu šampūnu, ko redzēju skapītī. Paņēmu ar.. Tāds interesants bija, bet nebija ne vainas! Tā arī dušā viņu atstāju. Pēc pāris dienām saimniece, to pudeli pamanījusi, pie brokastīm man prasa, vai es izmantojot to šampūnu, kas man stāv dušā.. Man jau karsti palika, jo dāņiem ir tāda tendence būt sīkumainiem. Sāku attaisnoties, ka nu jā, nu beidzās, mūžīgi aizmirstu, bet šodien jau no tiešām nopirkšu. Šī sāk smiet un stāstīt, ka nē, tā jau viss kārtībā, tikai kādreiz viņi manā dušā suni mazgājuši. Suns melns un šampūns speciāls suņiem ar tumšu spalvu."
"Daudzus gadus atpakaļ, kad bijām jauni, smuki un neprecējušies. Darba dienas vakarā bija gaidāms, ka mājās beidzot ieradīsies draugs. Garastāvoklis tāds pacilāts. Nāku no darba ar pilniem maisiem. Pie pašām dzīvokļa durvīm saprotu, ka ļoti vajag uz tualeti. Ar mokām atslēdzu durvis, aizskrienu uz tualeti, sēžu uz poda un saprotu, ka ēst gribas. Pēc tam seko virtuve, skaļa mūzika un viss pārējais dzīvoklis. Beigās nolēmu, ka jāieiet vannā. Guļamistabā biju sākusi izģērbties, palikušas tikai apakšbikses. Griežos apkārt un tur – stāv svešs vīrietis. Tajā mirklī no šoka bļāvu. Kad saņēmu spēkus, izlēmu pajautāt: "Jūs izkritāt cauri griestiem?" Laikam tajā mirklī nekas loģiskāks neienāca prātā. Nē, izrādās, ka vīrietis bija ienācis dzīvoklī pa plaši atvērtām dzīvokļa durvīm, ko nebiju aizvērusi visu vakaru. Viņam no manis vajadzēja parakstu, ka atļauju remontu veikt. Uz mūzika dzīvoklī dārd, durvis vaļā…"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
