Foto: PantherMedia/Scanpix
Ir cilvēki, kuri nav vēlējušies vai viņiem nav izdevies izveidot ģimeni. Ap 40 gadu vecumu par šādiem cilvēkiem bieži dzird izsakāmies:"Tas jau vecpuisis/vecmeita!", netieši uzliekot sava veida "zīmogu". Šoreiz par vecpuišu tēmu - par to, vai sieviete, satiekot vīrieti labākajos gados, kuram nav ilgstošu attiecību pieredzes, ir kādas cerības izveidot jauku ģimeni.

"Gribētu uzklausīt padomus. Neesmu vairs jauna, man jau pieauguši bērni. Iepriekšējā laulība ir izirusi. Šobrīd esmu iepazinusies ar vīrieti savā vecumā. Izglītots, inteliģents. Bagāts nav. Mums ir ļoti interesantas sarunas, viņš ir uzmanīgs pret mani. Bet - vecpuisis. Attiecību pieredze pavisam neliela (mazliet vairāk nekā gadu dzīvojis kopā ar kādu sievieti).

Memmesdēliņš nav, praktiski no skolas gadiem cīnījies pa dzīvi saviem spēkiem. Tā kā savu vecāku ģimenē pieredzējis tēva alkoholismu un vardarbību, absolūti viņam neesot priekšstata par to, kā ir dzīvot normālā ģimenē. Saka, ka vēlētos kopā ar mani tādu ģimeni izveidot. Tā nu domāju: kādi varētu būt riski, uzsākot attiecības, izveidojot ģimeni ar riktīgi rūdītu vecpuisi?", tā portāla "Cālis.lv" forumā diskusiju par vecpuišu tēmu sāk kāda sieviete. Konsultē psihoterapeite.

Kas ir tipisks vecpuisis

Foto: stock.xchng

Par vecpuišiem var uzskatīt vīriešus pēc 40 gadu vecuma, kas nekad nav bijuši precējušies un kam nav bērnu. Starp tiem ir gan tādi, kam bijušas tuvas attiecības, gan tie, kas nekad tādas nav izveidojuši, "Cālis.lv" norāda psihodinamiskā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Benita Griškeviča.

Jaunībā mūsu psihe ir elastīgāka un līdz ar to spēja pieņemt atšķirīgo un sadzīvot ar to – lielāka. Cilvēkiem izdodas kopdzīve, ja instinktīvā vajadzība būt tuvās attiecībās ir lielāka par bailēm zaudēt autonomiju, ierasto kārtību un kontroli pār savu dzīvi, ir pietiekama prasme sadarboties. Diezgan loģiski ir secināt – ja cilvēkam jaunībā nav izdevies pārvarēt šo barjeru, tas visbiežāk liecinās par nopietnām grūtībām veidot tuvas attiecības un būt tajās arī nākotnē.

Tieši šo iezīmi psiholoģijas pētnieki min kā vecpuišiem raksturīgāko – piesardzību būt tuvās attiecībās. Arī ciešu draudzību ar vīriešiem viņi veido retāk. Vecpuišiem kā kopumam raksturīga zināma emocionāla atsvešinātība, iniciatīvas trūkums, kā arī izvairīšanās un noliegums kā psiholoģiskās aizsardzības paņēmieni. Saprotams, ka uz vienu atsevišķu neprecētu vīrieti visu, ko atklāj pētnieki, var attiecināt nosacīti, atzīst psiholoģe.

Pusmūžā viens...Vai sieviešu nīdējs?

Foto: Shutterstock

Tāpat kā citas cilvēku dzīves parādības, arī būšana vienam pusmūžā ir kompleksu faktoru noteikta. Nozīme ir gan iedzimtajam nervu darbības tipam, gan audzināšanai ģimenē un personības iezīmēm, gan sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūrvides faktoriem.

Saskaņā ar psiholoģijas pētnieku atziņām, zināma loma tajā, vai cilvēks ir tendēts dzīvot vienatnē, ir smadzeņu darbības īpatnībām. Ir ļaudis ar izteiktu nepieciešamību saņemt spēcīgus biežus stimulus, ko sniedz mijiedarbība ar cilvēkiem, un viņi intensīvāk meklēs iespēju būt kopā ar kādu. Savukārt introvertākam cilvēkam vienatne var būt patīkams stāvoklis, un tieši esot attiecībās, viņam ir risks paradoksālā kārtā justies izolētām un vientuļam. Oksitocīns ir hormons, kas veidojas tuvībā, nodrošina mūsu pieķeršanos mīļotajam cilvēkam un veicina palikšanu monogāmās attiecībās. Organisma spēja "ražot" šo hormonu katram ir atšķirīga, skaidro Griškeviča.

Pētījumi par vecpuišiem neapstiprina stereotipus par viņiem kā sieviešu nīdējiem, darbaholiķiem, psihisku traucējumu vai netikumu apsēstiem ļaudīm. Lielākā daļa vecpuišu cer apprecēties, tomēr tas izdodas retajam.

Samērā jaunā vecpuišu pētījumā, kas veikts Kenijā, attieksmē pret precībām iezīmējās četras vecpuišu grupas: 8% bija pārliecināti, ka nekad neprecēsies 31% vēlējās apprecēties, tieši tāds pats skaits vecpuišu vēlējās apprecēties, bet piebilstot, ka tikai ar "perfektu" sievieti, un 30% nebija pārliecinātai, vai vēlas apprecēties. Šajā pašā pētījumā tika secināts, ka vecpuišus raksturo neatkarīgums, pašpaļāvība, emocionālā norobežošanās un pasivitāte attiecībās.

Par iemeslu palikt vienam var kalpot personības iezīmes kā nosacīti stabils īpašību kopums un uzvedības modeļi, kas veidojas kontaktā ar māti vai citu aprūpētāju agrīnā vecumā. Ir cilvēki, kas izjūt lielu nepieciešamību uzturēt savu noteikto kārtību un rutīnu ikdienas dzīvē, lai justos emocionālā komfortā, un šī vajadzība tā arī paliek nozīmīgāka par iespēju izbaudīt visu patīkamo, ko sniedz attiecības ar ģimenes locekļiem. Izvēle palikt vienam var būt saistīta ne vien ar inertumu un neuzņēmību, bet arī ar pašcieņu, personības psiholoģisko briedumu un spēju izprast citu jūtas jeb empātiju.

Ja cilvēks neiesaistās tuvās attiecībās, viņš neriskē vilties un viņam nav jākonkurē. Ir arī tāds personības tips, kam interese par citiem cilvēkiem un vēlēšanās būt ar kādu kopā nav gana spēcīgas. Mīloša sieviete, kas nolēmusi "iestūrēt" šādu izredzēto laulības ostā, visdrīzāk, var izrādīties pārāk vāja, lai mainītu to, kas varētu būt pa spēkam nopietnai ilgstošai psihoterapijai, balstītai uz paša cilvēka vēlmi mainīties un pilnveidot kopā būšanas prasmes.

Sievietes lūkojas uz

Foto: PantherMedia/Scanpix

Radikālākais psihologa ieteikums, ko nācies lasīt attiecībā uz prognozēm mainīt vecpuiša paradumus, skan: "Aizmirstiet to!", savukārt maigākais: "Tas var izdoties, ja esat savrupību mīloša būtne."

Uzlūkojot cilvēkus kā sugu saskaņā ar evolūcijas teoriju, tiek uzskatīts, ka sievietes, meklējot tēvus saviem bērniem, lūkojas pēc vīriešiem no "augstāka plaukta" nekā tas, uz kura stāv viņas pašas. Skarbi, bet, sekojot šai loģikai, vientuļo pusmūža sieviešu vidū biežāk varēs atrast izcilas, ļoti veiksmīgas, tomēr vientuļas dāmas, kamēr starp neprecētajiem vīriešiem izcilnieku varētu būt salīdzinoši maz. Tomēr ļaužu klasificēšana un diagnosticēšana, balstoties uz vienu pazīmi, drīzāk var attālināt cilvēkus, veidot stereotipus un laupīt drosmi tuvināties un cīnīties par savu laimi.

Lai kādām teorētiskām zināšanām par vecpuišiem kā pētījumu objektu mēs arī nebūtu bruņojušās, noteicošais tomēr ir katra konkrēta cilvēka vēlēšanās veidot attiecības un mācīties būt kopā, pāra optimisms attiecībā uz grūtību pārvarēšanu, prasme sarunāties un apņēmība šo prasmi pilnveidot, uzsver speciāliste.

Diskusiju par šo tēmu lasi šeit

Konsultēja: Benita Griškeviča, psihodinamiskā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe. T. 29204920 benita@psihodinamika.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!