"Es strādāju starptautiskā uzņēmumā, un mūsu kolektīvā ir ap 30 darbinieku, pārsvarā vecumā no 22 līdz 35, bet ir divas kundzītes pēc 50. Mēs jau trešo gadu pēc kārtas aptuveni nedēļu pirms Valentīndienas atveram anonīmo pastkastīti. Jā, jā, viedokļi jau par šiem svētkiem ir dažādi, bet patiesībā, ja vien jūs zinātu, cik satraukti visi ir, kad pie ārdurvīm mūsu pastkastīti izrotā sirsniņas, kas ir signāls - var sākt sūtīt vēstuļu bučiņas kādam labam kolēģim. Mūsu vecākās kolēģes gan burkšķ un saka, ka tā ir māžošanās. Bet lai... neviens viņām šajā jautājumā uzmanību nepievērš.
Kolektīvā ir arī ģimenes cilvēki ar bērniem, bet vairumā gan "brīvie putni". Galvenais, ka vēstulīti kastē var iesviest tā, ka neviens neredz. To atver īsi pirms 14.februāra. Ir riktīgi interesanti. Mazas, pat iesmaržinātas vēstulītes ar mīļiem vārdiem... nu forši, nekā slikta tajā neredzu. Un bučiņsūtījumus jau nesūta tikai pretējam dzimumam, arī savai blakus sēdošajai kolēģei drīkst pateikt ko jauku. Tieši par viņu gribēju ieminēties, jo viņai gan nedaudz galvu sagrozīja pērn saņemta vēstule no kāda kolēģa. Viņai patīk viens džeks, bet viņa nezina, kāda ir viņa attieksme. Tā viņa slepeni viņu pielūdz...Un tad viņa saņēma TĀDU vēstulīti, bet nezina, vai tas no viņa vai kāda cita. Un joprojām nezina..
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
