Vēstule no vīrieša: sieva atsakās aprūpēt mūsu dēlu  (75)

"Grūtniecība pagāja ne īpaši gludi: sievai bija smaga toksikoze, mazā izkrišanas draudi. Sieva vairākas reizes gulēja slimnīcā. Gaidāmā bērna dzimumu ilgi nevarēja noteikt (bērniņš visu laiku slēpās), lai gan vienu reizi teica, ka vairāk izskatās pēc meitenes. Sieva bija laimīga: uzreiz sapirka visādas lietiņas, sauca vārdā, bet burtiski tikai pirms pašām dzemdībām USG parādīja, ka mums būs puika. Sievai sākās histērija, viņa kliedza, ka tas nevar būt, ka viņa nedzemdēs puiku, ka viņš viņai nav vajadzīgs. Tas viss izprovocēja dzemdību sākšanos. Bet viss pagāja normāli, es dzemdībās biju klāt. Sievai mazo uzreiz piedāvāja pielikt pie krūts, taču viņa kategoriski atteicās. Visu laiku, kamēr viņa gulēja slimnīcā, viņa bērnam tā arī nepieskārās: visu darīja māsiņas. Ārsti šādu uzvedību "norakstīja" uz pēcdzemdību depresiju, bet cik tad ilgi tā var turpināties? Mājās sieva mazajam pat nepieskārās: es aizeju uz veikalu, atnāku, bērns kliedz, bet viņa mierīgi sēž. Nācās palīgos saukt sievasmāti, jo man taču bija jāiet uz darbu.

Ir pagājis pusgads, bet sieva pie dēla tā arī neiet, visu dara viņas māte. Sieva ir pilnīgi adekvāta, uz visu reaģē normāli, mājās ir kārtība, atsāka strādāt, ar draudzenēm komunicē, pret mani ir mīļa. Es viņai piedāvāju meklēt palīdzību pie speciālista, bet viņa atteicās, saka, ka viņai viss ir kārtībā, ka viņa jau sākumā pateikusi, ka dēlu neaudzinās, tikai meitu, ka viņa puikas nevarot ciest, un vispār – dēls viņai neesot vajadzīgs. Esmu jau uz galējās robežas, sievasmāte arī, visu laiku asarās, nezina, ko lai dara šajā situācijā. Viņas sarunas ar meitu neko nav līdzējušas. Varbūt kādam ir līdzīga situācija? Palīdziet un pasakiet priekšā, kā no tā izkļūt?"