Pusaudžu 'brūtēšanās' un kā ar to sadzīvot vecākiem  (1)

"Dabūt pa muti" ir labāk pusaugu vecumā nevis 30 gados

Pusaudžu vecums ir svārstību un nepastāvības pilns, līdz ar to intereses par jebko, tostarp arī par intīmajiem draugiem/draudzenēm, mainās. Pusaudžu vecums ir "izmēģināšanas" laiks, kad bērns pārbauda (apzināti un neapzināti) vecāku tolerances slieksni arī attiecībā uz partnera izvēli. Vecākiem atliek vien bruņoties ar pacietību, pat redzot, ka eventuālais partneris ir kaut kādā ziņā "nelabvēlīgs", neko citu nevar ieteikt kā vien dziļi ievilkt elpu un nomierināties (cik nu tas ir iespējams), iesaka psihoterapeite.

Jaunībai piestāv daudzi meklējumi un arī daudzas kļūdas. Vecāku uzdevums ir bērnā attīstīt vērtību sistēmu, kas tālāk vadīs viņa dzīvi. Bet tas jau ir noticis pirms pusaudža gadiem! Diez vai bērns, kas uzaudzis harmoniskā laulībā, psiholoģiski labvēlīgā vidē bez pazemojumiem un tračiem, nopietni saies kopā ar kādu degradētu narkomānu. Ja mūsu bērns kļūdās, tas tikai pieder pie dzīves. Varbūt lai kļūdās agrāk, lai "dabū pa muti" no dzīves agrāk, nekā, piemēram, 30 gados, uzskata Lapsa.

Kas attiecas uz nopietnu partnera izvēli, kas nāk mazliet vēlāk, te nu jāatceras, ka mēs katrs meklējam kaut ko līdzīgu vai līdzvērtīgu mūsu pirmajai edipālajai mīlestībai. Pat ja sākotnēji to nevar pamanīt, kaut kas manā vedeklā būs līdzīgs kā manī. Un pat, ja meita ir uzaugusi bez tēva, ir bijis kāds vīrietis, kurš bērna trīs, piecu gadu vecumā ir pildījis šo edipālo modeli. Varbūt patēvs, mammas mīļākais/mīļākie, vecaistēvs, varbūt mammas brālis vai kaimiņš. Mūsu bērni arī bieži/parasti pārņem to laulības modeli, ko paši piedzīvojuši, dzīvojot pie vecākiem, skaidro Lapsa.

Ja vecāki tomēr netiek galā ar savu trauksmi, redzot, kādi ir bērna partneri, vecākiem pašiem varētu ieteikt apmeklēt kādu psihoterapeita konsultāciju.

Viedokļi no foruma

Daudzi no vecākiem atzīst, ka bērns pusaudzis pats izvēlas savus draugus/draudzenes, jo tā ir viņa dzīve un viņa izvēle, viņa vēlmes un nostāja. Vecāki savu viedokli izsaka, bet ar varu neko uzspiest nevar un negrib ("Nekad nekritizēju, nejaucos, netincinu. Ja ar mani vēlas padalīties savās sirdslietās, uzklausu", saka kāda pusaudža māmiņa). Izņēmums varētu būt tas, ja redzi, ka viņa draugs/draudzene ir atkarīgs no alkohola vai narkotikām. Tomēr vēl jāņem vērā, ka strikti aizliegumi parasti ir kā izaicinājums pusaudzim iespītēties. Iejaukšanās beigsies ar to, ka pusaudzis turpinās darīt to, ko darījis, tikai vecāki par to neuzzinās.

Citi vaicā: bet kā ar vecāku atbildību par bērnu? Bērns vienmēr ir jāaudzina un jāskaidro itin viss, jādalās pieredzē. Pusaudžu vecums ir periods, kad bērnu pievelk un viņam ir interesanti atšķirīgie personāži. Kuram interesēs vienmuļi kārtīgs draugs? Tas taču garlaicīgs. Tomēr atstājot procesu pašplūsmā, var būt ļoti bīstamas sekas. Savukārt nepareizi reaģējot, var pazaudēt kontaktu ar bērnu uz ilgu laiku, ja ne uz visiem laikiem.

Svarīga ir arī iepriekšējā audzināšana – pusaudzim jāsaprot, ka vecākiem var uzticēties un viņos jāieklausās. Jāpaļaujas, ka bērns ir pietiekami gudri izaudzināts, lai ar sliktu cilvēku netiktos.

"Mans ieteikums būtu vērot no malas, kā attīstās draudzība, lai pusaudzis būtu pēc iespējas atklātāks un ar padomu palīdzēt tikai tad, ja to lūdz. Manai meitai pirmais vairāk vai mazāk nopietnais draugs bija 16 gadu vecumā. Ne man, ne vīram puisis nepatika. Neslēpām to, bet nekādi viņus arī neierobežojām. Tikties bija ļauts, cik vien ir laika un iespēju, ja vajadzēja, vienu vai otru šurpu turpu aizvedām vai atvedām utt. Pēc nepilna gada lielā mīla bija cauri, un meita joprojām ļoti novērtē mūsu neiejaukšanos un to, ka vēlāk nebija "es taču tev teicu!" situācijas", pieredzē dalās pusaugu meitas māte.

Cita māmiņa arī uzskata, ka nesaprasto "Romeo un Džuljetas" sindroms tikai paildzinās pusaudžu attiecības, kas bez "ļauno" pieaugušo spiediena tomēr pāriet ātri un nesāpīgi kā iesnas, bet ar to (vecāku pretestību) uzreiz rod iemeslu būt. Citiem vārdiem sakot, nevajag radīt iemeslu bērnam vainot vecākus pie attiecību izjaukšanas.