Sabiedrības iecietības līmenis: vīriešiem bērnu pamešana tiek piedota; sievietēm - nekad  (93)

Kāpēc tēvam nelikt piedzīvot šo emocionālo brīdi? Varbūt tāpēc, ka jau piedzimušus bērnus biežāk atstāj tēvi, nevis mātes? Ja to dara māte, viņa izpelnās daudz lielāku sabiedrības nosodījumu vai neizpratni.

Portāls "Cālis.lv" apkopojis vairākos interneta portālos ierosinātās diskusijās izteiktus viedokļus par šo tēmu. Savu vērtējumu par to sniedz arī psihoterapeite Diāna Lapsa.

Dabas likumi un vecāku loma

Ir cilvēki, kuri uzskata – ja bērnu pamet sieviete, viņa rīkojas pretēji savam pamatinstinktam un tāpēc ir nosodāma, vīrietim tāda instinkta nav, tātad nav par ko nosodīt. Kāda sieviete izsakās īsi: "Jo bērnus iznēsā, dzemdē un zīda sievietes". Un viņa domā, ka ar to visam jākļūst skaidram. Citi paskaidro plašāk: "Jo mātes loma pirmsdzemdību, dzemdību un pirmajos bērna gados ir būtiski svarīga bērnam, tā ir visa viņa pasaule. Pasaulē gan psiholoģiski, gan emocionāli tā ir iekārtots, māte bērnam ir īpaši vajadzīga."

Citi tomēr iebilst: "Vai bērnam tomēr nav vajadzīga pilna ģimene?" Ir cilvēki, kas uzskata, ka nē, jo rūpēšanos par ģimeni vīrietim esot uzlikusi sabiedrība, nevis instinkts. Pastāv teorija, ka cilvēkiem piemīt divi galvenie pamatinstinkti: pašsaglabāšanās instinkts un dzimtas turpināšanas jeb vairošanās instinkts. Visdrīzāk instinkta izpausmes var būt vairāk vai mazāk izteiktas un izpausties dažādās, arī transformētās formās.

Kurš vainīgs, ja bērns "gadījās"

Šajā gadījumā cīnās divu pretēju uzskatu piekritēji. Vieni niknumā pauž neizpratni un sieviešu virzienā raida ļoti nicinošus izteicienus, no kuriem "mātīte" ir maigākais.

Pieklājīgā valodā uzskats skan apmēram tā: "Vīrietis nevar palikt stāvoklī, tātad ar galvu jādomā sievietei, tas ir, tikai viņa ir atbildīga par to, lai neiestātos nevēlama grūtniecība, bet bērna "taisīšanas" process patīk." Ir cilvēki, kas saka – ja bērns ir "gadījies", bet tēvs paziņo, ka bērnu negrib, sievieti ar varu vajag aizvest veikt abortu, lai pēc tam no vīrieša nepieprasa alimentus.

Tādu, kas apgalvo, ka atbildīgs ir tikai vīrietis, ir ļoti, ļoti maz. Vēl arī tomēr valda uzskats, ka par bērnu atbildīgi ir abi. Tiesa gan, kā saka kāds diskutētājs, – ja visi bērni dzimtu tikai plānoti un pēc vīriešu prāta, tad, iespējams, mūsu sabiedrība izmirtu divreiz straujāk. Jebkurā gadījumā, ja paredzētu ko tādu, kā bērna sirdspukstu klausīšanos, tad būtu pareizi to noteikt abiem vecākiem (ja tēvs ir atrodams). Ja tēvs būs pret abortu, diez vai sieviete ko tādu darīs, jo to parasti dara tad, ja tēvs nespēj uzņemties atbildību.

Aborts vai bērna atstāšana kā nepieciešamais ļaunums

Atsevišķi viedokļi izskanēja, ka aborts atsevišķos gadījumos ir "dabisks process". Ja sieviete bez ģimenes ir gatava atstāt bērnu un ielikt glābējsilītē, tādā situācijā tas ir labākais variants. Citādāk sanāk tā, ka sievietēm nav nekādu tiesību. Abortu taisīt ir slikti un atstāt bērnu, lai viņu uzaudzina ģimene, kas tik tiešām vēlas bērnu, nedrīkst. Nosodāmas ir tikai tās sievietes, kuras šo līdzekli izvēlas kā avārijas kontracepciju, tā pauduši foruma lietotāji.

Tiesa, pēc sabiedrības uzskatiem, varētu būt svarīgi, vai māte atsakās no pārvaramām grūtībām vai no tā, ko tiešām nevar izdarīt. Kurš to izvērtēs? Vai nepasargāta un nemīlēta sieviete var mīlēt bērnu? Viena sieviete varot izaudzināt ne vairāk kā vienu vai divus bērnus. Ja gribam lielas ģimenes, tad bez vīrieša atbildības nekādi nesanāks. Vēl vērā ņemams viedoklis un piemērs: "Tos sirdspukstus vajadzētu klausīties nevis sievietei, kas gaida bērnu, bet viņas mātei. Cik eņģelīšu to veco krabeņu ar granīta sirdīm dēļ nav tapuši... Septiņpadsmitgadīgai sanāca sagrēkot, un vecāki pateica, ka nositīs, pakārs, nošaus, noslīcinās vai noindēs gan viņu pašu, gan jaundzimušo! Līdz ar to bērnam nācās atstāt bērnu slimnīcā!"

Ir arī tādas mātes, kuras nolēmušas pamest un viņām no sirdspukstu klausīšanās ne silts, ne auksts. Būs slavējami, ja aiznesīs uz "Baby Box", nevis izmetīs tuvējā konteinerā. Cilvēki ir dažādi, arī šāds viedoklis izskanējis.

Ģimenes vērtības degradējas?

Vēl kāds interesants viedoklis - mūsdienu sabiedrība ir iecietīga pret gadījuma sakariem, un vienīgais "fui" ir tad, ja netiek ievērota izsargāšanās, bet citādi par atzīstamu uzskatāma dzimumdzīve pa labi un pa kreisi. Ģimenes institūcija jau vairākās paaudzēs tiek uzskatīta par nieku vien, pat par traucēkli, lieku neērtību. Dažbrīd meitenes atbildīgāk izvēloties zābakus nekā kopā gulēšanas objektus.

Diskutētāji arī atzīmēja, ka liela daļa sieviešu ļoti slikti manipulē ar bērniem un, ja sieviete augusi šķirtā ģimenē, viņai kā mātei vieglāk atteikties no bērna. Savukārt latviešu vīrieši no ārzemniekiem esot iemācījušies "tēva prāvu kačāšanu". Tā ir nesena mode, veids, kā sodīt sievieti par šķiršanos. Patiesībā viņiem bērni simts gadu nav vajadzīgi un tiek "mētāti" no vienas vecmāmiņas un radu tantes uz citu.

Kā problēmas risinājumi tika piedāvātas idejas: visām sievietēm, kuras atsakās no bērna, vajadzētu maksāt alimentus; valstiskā līmenī atņemt pensijas vai citus pabalstus tiem, kas pametuši bērnus; tiem, kas nemaksā alimentus, atņemt vadītāja apliecību vai biznesa licences; pieprasīt praktisku palīdzību no pazudušā tēva radiem; dibināt labdarības biedrību, kurā pilnas ģimenes uzņemtos atbildību par vientuļajām mātēm – pieskatītu un bērnam rādītu pilnu ģimenes modeli un tēva lomu ģimenē.

"Domāju, ka sievietes vairāk nosoda tāpēc, ka sieviete vairāk asociējas ar mīlestību. Sievietes ir maigākas, mīlošākas, bet vīrieši skarbāki, robustāki. Pat ja sieviete atsakās no sava bērna, tad tas jau ir kā kliedziens, ka kaut kas nav kārtībā ar šo sabiedrību. Savā ziņā tā varbūt ir cerība, ka mātes mums vēl kaut ko nozīmē, jo uz tēviem paļauties jau sen nevar," arī šāds viedoklis atrodams forumā.

Ārstes-psihoterapeites Diānas Lapsas komentārs:

"Mātes, kas pamet savus bērnus, ir bijušas vienmēr. Uz šādu soli var iziet sievietes ar psihoemocionāliem vai psihiatriskiem traucējumiem. Tā var būt arī impulsīva, situācijas noteikta rīcība. Katrs gadījums ir citāds. Kā nekā līdz bērniņa piedzimšanai ir 40 garas nedēļas, kurās pietiek laika pārdomāt situāciju un meklēt risinājumus problēmām. Var iemīlēt vēl nedzimušo bērnu. Jebkurā gadījumā bērna pamešana ir ārpus normas.

Kurš vainīgs, ja bērns "gadījās"? Civilizētā pasaulē un pie psihiski līdzsvarotiem cilvēkiem atbildība tiek dalīta. Šāds jautājums vienkārši netiek uzdots!

Portālos paustās domas ar izteikti indīgo, agresīvo un moralizējošo viedokli liek domāt, ka diskusijā iesaistījušies cilvēki, kuri ļoti cieši un/vai tieši konfrontējuši minēto problēmu. Varu ieteikt vērsties pie kāda ārsta-psihoterapeita un mēģināt tikt skaidrībā ar sevi un savām emocijām. Ir grūti dzīvot, ja sevī nes tik daudz kategoriskas neapmierinātības! Un varbūt pie vainas nemaz nav mātes un bērni, bet gan vispārēja vilšanās par savu dzīvi un procesiem sabiedrībā?"