Gaidībām dzīves ritmu vajadzētu piebremzēt. Vecmāte un deviņu bērnu mamma - Rudīte Brūvere  (26)

Vecmātes izglītību esat guvusi Vācijā, bet praktizējat Latvijā.

Trīs gados, kuros baudīju ļoti intensīvu izglītību, vienlaikus nopietni praktizējos. Vācijā nav tā, ka vasarā ir drusciņ prakses, kad vairāk vēro, nekā dara. Šajā ziņā Latvijas vecmāšu izglītība neatbilst Eiropas Savienības prasībām, jo prakses ir par maz. Protams, ir izņēmumi! Negribu apvainot tos prakses vadītājus, kuri ļoti cenšas, piemēram, kā Gunta Freimane, bet kopumā vecmāšu izglītības procesā praktiskās darbošanās nepietiek. Neviena vecmāte, kas nupat ieguvusi izglītību Latvijā, nejūtas kompetenta un droša pieņemt dzemdības. Pastāv gan prasība, ka trīs gadus jāpraktizē sertificētas vecmātes uzraudzībā, un tikai tad jaunā vecmāte var iegūt sertifikātu, bet vienalga viss atkarīgs no uzraugošās vecmātes – vai tā tiešām ir izglītojoša prakse, vai arī viss notiek, lai iegūtu dokumentu. Tāpat arī sertifikācijas eksāmens… Labi, nesākšu visu kritizēt, bet vēl daudz darāmā, lai sasniegtu Eiropas Savienības līmeni. Arī Latvijā vecmātes izglītojas trīs gadus, taču viņām trūkst prasmju un zināšanu, lai patstāvīgi un kompetenti aprūpētu grūtnieces, dzemdētājas un arī jaundzimušos. Viņas lielākoties tiek izglītotas par ginekologu palīdzēm, līdz ar to ļoti daudz māca par patoloģijām un ļoti minimāli par fizioloģiju un dzemdniecībā absolūti nepieciešamo psihosomatika. Dzemdības ir dzīves notikums, kur psihosomatika iedarbojas ļoti spēcīgi! Saskarsmes psiholoģijai studijās veltīta stundiņa, divas, varbūt trīs, bet tā ir dzīves māka, kuru ar izglītību vispār nevar apmierinoši apgūt. Ir jāmēģina vismaz teorijas līmenī tuvināt tēmām, ar kurām jaunajai vecmātei pašai jāturpina intensīvi strādāt. Lai būtu veiksmīgas, drošas un labas dzemdības fizioloģiskā, ķermeniskā līmenī, vajadzīga veiksmīga komunikācija, smalkas novērošanas un uztveres spējas. Tā ir ne tikai māka, bet māksla, kas jāmācās un jāattīsta.

Kad jūs ieradāties Latvijā?

Uz palikšanu – 1997. gadā, bet pirmie soļi šeit tika sperti 1989. gadā, kad mēs ar vīru Dānielu (viņš ir Latvijas latvietis) jau gandrīz kā cilvēki varējām iebraukt. Joprojām bija pazemojošais process, kad jāprasa padomju vēstniecībai iebraukšanas vīza, vajadzēja personīgu ielūgumu, tūlīt pēc tam bija jāreģistrējas iestādē tagadējā Briāna ielā. Tā ēka jau sen ir tukša, bet tolaik tā bija kā čekas filiāle, kur reģistrēja visus ieradušos. Taču groži jau bija palaisti vaļīgāk, pirmoreiz drīkstēja braukāt pa visu Latviju. Kad biju šeit 18 gadu vecumā, liegtā zona bija visa teritorija, izņemot Rīgu un Jūrmalu. Ar cilvēkiem kontaktēties nedrīkstēja, redzēt padomju īstenību arī ne, tāda tolaik bija stratēģija.

Jau pašā sākumā zinājāt, ka šeit darbosieties dzemdniecības laukā? Sākāt interesēties un vērtējāt dzemdību kultūru?

Tā bija, bet interese par dzemdniecību man sākās apmēram septiņu gadu vecumā. Vecākiem esam astoņi bērni. Pieredzēju, ka vecmāte nāca pēcdzemdību aprūpā, kad bija piedzimis kāds no brāļiem vai māsām. Dzemdības diemžēl vienmēr nogulēju. Ļoti kreņķējos, kā tas var būt! Mmamma laikam ļoti klusi mācēja naktī dzemdēt, mēs to pat nepamanījām. Kad no rīta pamodāmies, mūs iepazīstināja ar jauno brāli vai māsu. Pēc sestā bērna mammai acīmredzot bija ļoti spēcīga pēcdzemdību asiņošana. Kad ar dažādiem paņēmieniem tā jau bija piebremzēta, asinsspiediena celšanai vecmāte deva viņai stipru melno kafiju. Tā kā mamma kafiju nedzēra, šīs zāles ļoti labi iedarbojās. Tēvs ar motociklu vecmāti veda uz mājām, bet pirms tam mani pamodināja un nosēdināja pie mātes gultas ar lielu kafijas krūzi rokā, piekodinot ik pa laikam iedot pa ēdamkarotei, jo viņa bija tik ļoti novājināta, ka pati iedzert nevarēja.

Viņa bija studējusi medicīnu, bet tad es nācu pasaulē, un studijas netika pabeigtas. Toties mātei bija daudz medicīnas grāmatu. Tās es šķirstīju, lasīju, pētīju zīmējumus un sapratu – dzemdībās var būt ļoti nopietnas komplikācijas, tāpēc vecmātei daudz jāmāk un stipri jāpaļaujas uz Dievu. Tās ir kā divas kājas, uz kurām stāvot var riskēt darīt vecmātes darbu. Tas man parādījās kā izgaismots ceļš – manas dzīves jēga, saturs un nozīme ir šajā virzienā. Es gan gāju dažādus apkārtceļus un līdz vecmātes izglītībai nonācu, kad pašai jau bija piedzimuši astoņi bērni.

Kā jums izdevās savienot ģimenes dzīvi un studijas?

Negribēju saviem bērniem darīt pāri, tāpēc ar jaunākajiem dzīvoju mājās. Ja ir tik daudz bērnu, strādāt algotu darbu nav iespējams. Pieņēmu, ka tā ir. Mūsu ekonomiskie apstākļi bija ļoti šauri, bet izdzīvojām. Kad jaunākajam bērnam bija trīs gadi, oficiāli iestājos vecmāšu izglītībā. Līdz tam visādi biju gatavojusies pašmācības ceļā. Pienāca laimīgais laiks, kad Latvija pavēra dzelzs priekškaru un es bērniem varēju sameklēt piemērotas aukles. Sveštautietes negribēju: mani bērni auguši ar latviešu valodu, ar vāciski runājošu sievieti viņiem nebūtu viegli sadraudzēties, veidotos distance. Par aukli gribēju vecāku kundzi, kas ir pietiekami pieredzējusi, stabila un spētu pieņemt bērnus vecumā no trīs līdz gandrīz 20 gadiem. Lai ar visiem varētu sadzīvot un palīdzēt, atbalstīt. Vecmātes izglītības iegūšana bija ļoti intensīva. Manis gandrīz nebija mājās, bet viss izdevās – atradās uzticamas sievietes, kuras auklēja bērnus un ar kurām vēl šodien turpinām draudzēties.

Kāds jums bija priekšstats par dzemdību kultūru Vācijā?

Par Vāciju man bija ļoti skaidrs priekšstats no personīgās pieredzes, trīs bērnus dzemdējot stacionārā, piecus – mājās (Rudītes Brūveres devītais bērns ir adoptēts, – red.) Priekšstats bija dziļš un skarbs. Pirmās mājas dzemdības notika ar stacionāra vecmātēm. Tas ir nefunkcionējošs modelis. Otro un trešo bērniņu dzemdēju stacionārā, jo tad dzīvojām citā vietā un man šķita – dzīvoklim ir plānas sienas, kaimiņi jau tāpat visu par mums zina un tagad vēl dzirdēs, kā es dzemdēju! Mans vīrs, tipisks Latvijas latvietis, atturīgs un introverts, arī to nevēlējās. Tie bija dzīvē nepietiekami nobriedušu cilvēku apsvērumi. Paldies dievam, daudzām manām klientēm tādu nav, viņas mierīgi dzemdē savos dzīvokļos.

Kaimiņi pie durvīm nezvana?

Nē, nevienu reizi! Ja arī kaut ko nojauš, respektē, ka tas ir īpašs cilvēku dzīves notikums. Nekad nav bijis negatīvu situāciju.

No otras puses, vai tas neliecina par vienaldzību?

Tāda mūsu sabiedrībā pastāv. Bērnus sit, un kaimiņi pie sevis nospriež – laikam tur kaut kas notiek, bet tā nav mūsu darīšana –, kamēr ir par vēlu.

Bet dzemdētāju radītās skaņas, kas gan ir intensīvas, tomēr nav histēriskas. Dažreiz tās var būt tik spēcīgas, ka gaiss ausīs tricinās! Tomēr cilvēki intuitīvi jūt, ka tas nav izmisums. Tā ir lielas enerģijas atdošana.

Vai, ierodoties Latvijā, dzemdniecības jomā viss šķita nesaprotami un bezcerīgi?

Kamēr šajā jomā strādā dzīvi cilvēki, kurus interesē viņu profesija, nekas nav bezcerīgi. Tādi cilvēki spēj pamazām kaut ko pārveidot.

Par visas Austrumeiropas vēsturi man bija visaptverošs ieskats, par Baltijas valstīm un Latviju it sevišķi, tāpēc nebija nekādu ilūziju par to, kāda šeit ir dzemdniecība. 1989. gadā tas acīmredzot bija Dieva sagatavots attīstības ceļš. Biju paņēmusi līdzi dažas grāmatas, kas varētu interesēt dzemdniecībā strādājošos. Sastapos ar dažiem ginekologiem, piemēram, ar dakteri Jevgeņiju Kalēju, kurš Latvijas Universitātē lasa lekcijas dzemdniecībā, bet tolaik bija Saldus slimnīcas dzemdību nodaļas vadītājs. Pirmais Latvijā, kurš ļāva tēviem piedalīties dzemdībās. Viņš noorganizēja braucienu pa Latvijas dzemdību nodaļām. Biju sagatavojusi materiālus par bērna attīstību pirms dzimšanas, par abortiem, par dzemdībām. Rādīju zviedru fotogrāfa Lenarta Nilsona attēlus, kurš ar laparoskopijas tehnoloģiju fotografējis bērna attīstību mātes vēderā. Šie attēli atstāja lielu iespaidu. Padomju laikā taču mācīja, ka aborts ir normāla ģimenes plānošanas metode, ka vairāk par diviem bērniem nevajag… Cilvēka sirds tomēr jūt, ka aborts ir pāridarīšana dzīvībai, sāpes paliek. Tāpēc klausītājos bija liela atvērtība.

Zināju: ja es gribu kaut ko labu ieviest Latvijā, man šeit jādzīvo, jāstrādā un jāstāsta, ko uzskatu par patiesu un labu. Cilvēkiem bija zudusi ticība dabiskām dzemdībām kā drošai norisei. Tā lēnām atdzimst, bet pagaidām tikai pavisam maza sabiedrības daļa spēj šo ideju pieņemt un vēl mazāka domā par dzemdībām mājās.

Ne jau tikai Austrumeiropā, arī citās civilizētajās pasaules daļās un pat necivilizētajās pieaug paļaušanās un ticība medicīnas tehnoloģijām un aparātiem, idejai, ka tie spēj kontrolēt labāk nekā cilvēks. Mēs domājam, ka tad, ja varam kontrolēt, drīkstam arī noteikt nākotni, izlemt par dzīvību un nāvi. Tā nu gluži nav!

Nesaku, ka tehnoloģijām medicīnā vispār nav vietas. Protams, ir – lai labāk novērotu pacientus, atbalstītu medicīnas personālu darbā. Bet ne tādēļ, lai aparātiem uzticētos vairāk nekā cilvēka spējām. Ja visas dzemdētājas skata kā potenciālus riska faktorus, kurp gan mēs ejam?! Tad normālajam vispār vairs nav vietas! Paldies dievam, lielākā daļa dzemdētāju ir veselas un spēj dzemdēt pašas, ja viņām to ļauj.

Vai pie mums neļauj?

Neļāva un daudzviet arī neļauj, bet nevajadzētu to uztvert kā medicīnas noliegšanu vai stacionāru nomelnošanu. Esmu ļoti pateicīga, ka ir slimnīcas un strādā diezgan labā līmenī, ja man turp jāpārvieto sieviete no mājas dzemdībām. Cenšos darīt visu, lai būtu laba sadarbība mūsu klientu labā. Ir jaukāk, ja var komunicēt un atbalstīt, nevis redzēt sevi kā pretējās puses.

Vai abas puses pašlaik ir tuvojušās viena otrai?

Tās ir divas dažādas pasaules. Medicīniski uz dzemdībām skatās kā uz krīzes notikumu. Es uzskatu, ka radības ir dabiska norise, kur retu reizi vajadzīgs medicīnas atbalsts.

Vai ir tik būtiska nozīme, kas – vecmāte vai ginekoloģe – novēro grūtniecību no sākuma līdz dzemdībām un arī pēc tam, ja sieviete šim cilvēkam uzticas un atrod kopīgu valodu?

Ja paraugās, kāda kuram darba specifika un kam tiek veltīts laiks, jāsecina: tam tomēr ir nozīme. Ginekologs ir ārsts, kam jāārstē slimības. Vecmātes meklē veselību stiprinošus resursus konkrētajai sievietei viņas dzīvesvietā, viņas attiecībās. To, kas nodrošina veselīgu grūtniecību un normālas dzemdības. Ginekologiem tam nav laika, tāpēc sievietes bieži vien neatveras, sak, ko es apgrūtināšu viņu ar savām problēmām. Bet grūtniecības laikā sievietē notiek iekšējas pārmaiņas: viņa domā par to, kā dzemdēs, vai viņa var vai nevar to paveikt, kāda ir bērna loma dzīvē. Šīs pārdomas ir svarīgs faktors dzemdībās, tāpēc man sievietei jāsniedz pārliecība, ka varu viņai veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams. Tad viņa kādā brīdī atklājas, šaubas un pārdomas nāk gaismā. Var strādāt un cerēt, ka dzemdībās tās nekļūs par zemūdens klinti, kas novirzīs no pareizā ceļa, ka dzemdības attīstīsies normāli, tām būs vajadzīgā dinamika un progress. Tāpēc ir vajadzīga dzemdniecības medicīna.

Kas visbiežāk ir šīs zemūdens klintis? Bailes no sāpēm?

Nē, ne tik ļoti. Sievietes, kuras vēlas dzemdēt dabiski, saprot, ka tas ir veselīgāk un drošāk bērniņam. Viņas nolemj iztikt bez atsāpināšanas un zina, ka būs vajadzīga pacietība. Vairāk baidās par to, kāds būs bērns, ienākot šajā pasaulē. Ir daudz stāstu par šausmām, kas var notikt dzemdībās. Tie iedarbojas kā smaga blokāde.

Lai iemācītos, kā apieties ar bailēm, vajag ilgu laiku. Vispirms nebēgt no tām, neizlikties, ka to nav, bet pazīt. Tas ir garīgais ceļš, arī attiecību veidošana ar Dievu, kuram uzticēt bailes un uzticēties, domājot: es šodien dzīvoju un ceru, ka arī rīt dzīvošu, man ir dāvāts bērns, lai viņš dzīvotu, un es drosmīgi dzīvoju no dienas dienā, dzemdībās – no kontrakcijas līdz kontrakcijai. Nav nekā lielāka, labāka un drošāka par šo spēju uzticēties. Protams, vajadzīgs laiks, lai tā veidotos. Vislabāk, ja šis process sākas pirms grūtniecības, Jāņem vērā, ka grūtniecībā sieviete ir ļoti maiga, atvērta. Daļēji to panāk hormoni, daļēji – apziņa, ka viņa dod mājvietu mazam cilvēciņam un kļūst atbildīga par otru.

Ienāca prātā joks, ka nekad ticīgo skaits nepieaug tik strauji, kā lidmašīnai paceļoties un nolaižoties.

Atzīšos, man arī ļoti nepatīk lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās! Ikreiz nodomāju – tagad es fiziski jūtu, cik atkarīga esmu no sargāšanas. Ja ir attiecības ar Dievu, no tām nāk miers un mierinājums, kas ir augstāks par cilvēka saprātu. Vienkārši nav nekā labāka.

Runājot par grūtniecību un dzemdībām, jāsaprot, kad vajadzīgs atbalsts, kad nepieciešama ārstēšana, kurām dzemdētājām tiešām labāk dzemdēt stacionārā un kad viņas bez vilcināšanās vajadzētu pārvietot no mājām uz stacionāru.

Tātad neņemat tikai tādas sievietes, par kurām skaidri zināt, ka viņas spēs dzemdēt mājās?

Es jau neesmu Dievs, nevaru to zināt! Novērtēju viņu veselības stāvokli un uzklausu, kāda ir motivācija dzemdēt mājās. Ja sieviete saka, ka nepatīk slimnīca, tā tomēr nav pārliecinoša atbilde. Svarīga ir griba dzemdēt pozitīvā izpausmē: "Es gribu dzemdēt pati!"

Runājot par motivāciju, diez vai bieži dzirdat stāstus, kā sievietes jau paaudzēs dzemdējušas mājās.

Paaudzēs sievietes mājās dzemdējušas pavisam reti, jo bija pārtraukums. Padomju laikam sākoties, vecmātēm tika atņemta autonomā kompetence pieņemt dzemdības, viņas drīkstēja praktizēt tikai stacionāros un pavisam drīz tika degradētas par ārstu pavēļu izpildītājām. Līdz ar to zuda šāda dzemdību kultūra.

Kāds Latvijā ir mājdzemdību īpatsvars, un kā šajā ziņā izskatāmies salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm?

Domāju, pašlaik ir tuvu vienam procentam, un šis daudzums palielinās. Vācijā oficiāli runā par trim un vairāk procentiem. Anglijā skaitās desmit procentu. Tur valsts veselības aprūpes sistēma ļauj sievietei pēdējā brīdī izlemt – nē, uz stacionāru nebraukšu, gribu dzemdēt mājās! Tad viņai ir tiesības zvanīt uz slimnīcu un pieprasīt, lai atsūta vecmāti. Taču tas nav veiksmīgs modelis, jo šīs divas pasaules – stacionāro un mājdzemdību – nevar apvienot. Stacionāra vecmātes sniedz aprūpi pēc tādiem pašiem principiem kā slimnīcā, un, kā liecina nesen veikts pētījums, ir ļoti augsts pārvešanas procents. Slimnīcu vecmātes gaida, ka sieviete dzemdēs raiti, piedāvā smieklu gāzi sāpju noņemšanai. Tas nozīmē, ka viņas sašaurina sievietes lomu un atbildību. Nav bijis arī iepriekšējas sastapšanās un iepazīšanās, kas rada uzticību.

Vai jūs uzmeklē tikai turīgi cilvēki?

Nē, nepavisam! Pie manis vēl neviena naudas dēļ nav bijusi spiesta atteikties no mājas dzemdībām. Mēs vienmēr varam atrast sadarbības veidu, modus vivendi – manam tēvam ļoti patīk šis latīņu teiciens. Ārpusstacionāra dzemdības nav luksuspakalpojums.

Arī modes lieta ne?

Modes lieta nē. Atgriešanās pie pamatiem, nevis atgriešanās viduslaikos, kā kritiķiem patīk izteikties.

Vai atgriešanās pirtiņā.

Pirtiņā – jā, bet pārnestā nozīmē. Pirtiņa bija vieta atstatus no parastās ikdienas, trokšņa, cilvēkiem. Neliela, tumša, tīra, silta telpa. Tā ļoti atgādina situāciju mammas puncī – patvēruma un miera vieta. To mēs ar mājas dzemdībām varam sniegt. Nevis skatīties pagātnē, bet gan attīstīt sievietē to, kas viņā ielikts, atbalstīt to, ko viņa spēj.

Vai redzat savai misijai pēctecību?

Redzu grandiozu pēctecību! Labāku, nekā pirms desmit gadiem varēju sapņot. Man vienmēr paticis piedalīties arī izglītošanā, kolēģu tālākizglītībā un jauno vecmāšu mācībās. Tas notiek – ne tikai es, bet arī citas kolēģes dzemdībās ņem līdzi jaunās vecmātes. Viņas palīdz kā asistentes un, vērojot un dzīvojot līdzi, apgūst mājdzemdības.

Arvien vairāk sieviešu vēlas būt dūlas. Viņas bieži vien kļūst par vecmātēm – šīm sievietēm pašām ir bērni, daudzas dzemdējušas mājās. Viņas atzīst dabisko dzemdību un sievietes kompetences stiprināšanas vērtību.

Runa ir ne tikai par dzemdībām, bet par sievieti kā personību. Stiprinot patstāvību, viņa attīstās par spējīgu sabiedrības locekli. Tas ir augstākais mērķis. Pēc dabiskām dzemdībām, kas nav bijušas ātras un vieglas, sievietē vairojas apziņa, ka viņā ir spēks. Tas saglabājas un noder citās dzīves situācijās. Tā mēs atbalstām uz demokrātiju gatavas sabiedrības augšanu.

Un kur tajā visā ir tēvs?

Vīrietis arī nobriest, ja grūtniecības un dzemdību laikā dzīvo līdzi sievai. Ja ne, viņš ir apdalīts, palaidis garām kaut ko ļoti svarīgu, ko piedāvā dzīve.

Nav tādu mājdzemdību, kad vīrs ar rokām un kājām būtu pret klātbūšanu. Ja izdodas uzklausīt viņa bažas un bailes, parasti tās arī atrisinās. Viņš dziļāk izprot notikuma būtību. Tāpēc vajadzīga saskare arī ar vīrieti, jo viņš ir ļoti svarīgs cilvēks – tētis, vīrs, atbalstītājs un bruņinieks. Dzemdībās – ļoti svarīgs ar savu emocionālo klātbūtni. Viņam veidojas dziļāka saikne gan ar dzīvesbiedri, gan ar bērniņu.

Un kur tad dzemdībās ģībstošie tēvi?

Viņiem nav laika ģībt! Viņiem ir sava loma. Ne tik daudz fiziskā darbībā, kā klātbūšanā. Var palīdzēt sievietei iekārtoties ērtāk, pamasēt muguru, kopā paelpot. Telefons tiek izslēgts un nolikts malā… Tas nav tik pašsaprotami, jo dzīve ir strauja, vīrietis daudz strādā ārpus mājas, atbild par iztiku. Kopā pavadītais laiks ir rets dārgums, un dzemdības ir šāds laiks.

Taču es neko neuzspiežu. Ja kāds tēvs saka – es sirsnīgi dzīvoju līdzi, bet neredzu savu lomu tajā –, vai arī, ja sieviete apgalvo, ka viņam tur nav jābūt, mēs neuzstājam. Bet tas drīzāk ir izņēmums.

Vai visas jūsu klientes grib daudz bērnu?

Ne visas, bet lielākā daļa gribētu vairāk bērnu nekā sabiedrībā vidēji. Daudzām ir trīs un vairāk bērnu. Tas izskaidrojams ar to, ka viņām ir vairāk prieka, miera, atbalsta. Runājot par mājdzemdībām, man ir svarīgi noskaidrot, kurš būs mājās pēc tam, kurš rūpēsies par māti un jaundzimušo. Māte var rūpēties par bērniņu, bet kādam viņa jāatslogo, jāļauj atpūsties. Visbiežāk to dara vīrs. Viņam tas ir svarīgs laiks – iespēja rūpēties par ģimeni, ne tikai naudu pelnot, bet arī ar klātbūtni, vairāk nodarbojoties ar vecākajiem bērniem. Ļoti daudz patiesības ir teicienā, ka vīrs vislabāk var izrādīt mīlestību pret bērniem, mīlot viņu māti.

Jums nav klienšu, kuras ir vientuļās mātes?

Dažas ir. Mana sirds ir atvērta visām sievietēm, sākot no ļoti jauniņām un beidzot ar vecākām, kurām ir tāda dzīves situācija. Cenšos viņas atbalstīt ar izpratni. Dot padomu, kur var saņemt atbalstu un kā ap sevi veidot plašāku sociālo tīklu. Ieskaitot to, ka mēs, Ģimenes šūpulis, būtībā esam kopiena, kurā cits citu atbalsta. Sievietēm, kurām nav pat jumta virs galvas, veidojam patvēruma māju. Lai to pabeigtu, vajag vēl dažus tūkstošus eiro un vēl dažus – saimniecības budžetā, lai būtu drosme uzņemt.

Vai vērts jums jautāt, kas šajā darbā sniedz gandarījumu?

Bērna piedzimšana taču ir lielas laimes mirklis. Plašāku un dziļāku gandarījumu dod tas, ka palīdzu ģimenei kļūt stiprākai, dzīvot veiksmīgāk. Bērniņa ienākšanas brīdis ir kronējums, bet vairāk es redzu ģimeni kā ļoti svarīgu sabiedrības vienību, kā veselības saliņu. Kopā šādas ģimenes veido veselīgu, dzīvotspējīgu sabiedrību.

Kā jūtaties, ja dzemdētāja piezvana divos naktī un saka – viss, sākās, brauciet šurp! Vai nav grūti? Nav tā, ka negribas nekur doties?

Ir klusa nopūta, taču vienmēr uzrodas enerģija. Sieviete manu nopūtu nedzird.

Protams, dažreiz esmu ļoti nogurusi un gulētejot domāju, kaut šonakt varētu izgulēties, bet pēc tam uzreiz piebilstu – Tu esi gudrāks par mani, un lai notiek tā, kā Tu domā.

Iekšējs dialogs ar Dievu jums notiek nepārtraukti?

Beidzot esmu sapratusi, ka man visu laiku nav jārunā ar Viņu, nav jācenšas noformulēt domas, jo Viņš tās tāpat lasa. Dažreiz gan ir vērts formulēt, lai pašai būtu skaidrs, ko es patiesībā gribu vai kas mani uztrauc, bet vairāk tā ir klausīšanās.

Apzinos, ka Viņš ir ap mani un manī. Dažreiz man šķiet – ko es te daru, kāpēc man te vispār jābūt? Un tad atnāk doma – tādēļ, lai šeit atnestu Viņu. Tā nav iedomība! Jebkuram cilvēkam, kurš ir atvērts Dieva klātbūtnei, tas ir pieejams, nav nekas ekskluzīvs, ko es būtu izpelnījusies, jo patiešām neesmu labāka par citiem cilvēkiem.

Protams, dažās izmisuma situācijās esmu jautājusi – kāpēc Tu to pieļauj?! Manā dzīvē ir bijuši traģiski brīži, kad esmu atzinusies – es neko nesaprotu, bet zinu, ka Tu tik un tā esi ar mani. Tieši smagajos brīžos manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka Viņš ir šeit un visu pārredz. Dievs mūs laipni vada un ļauj mācīties, nevis bargi soda ar smagiem notikumiem.

Daudz ko nesaprotu, bet zinu, ka būs ļoti interesanti, nākamajā pasaulē aizejot. Mans tēvs to sauc par Lielo pasauli. Būs interesanti daudz ko saprast.

Domājat, tur dievišķais plāns būs atšifrēts?

Vai plāns vai tas, kā Viņš mūsu kļūdas vērš par labu. Domāju, nav tāda dzelžaina plāna, jo ir mūsu brīvā griba, ko Viņš mums piešķīris. Tā ir bīstama un neizmērojama. Mēs pat varam pagriezt muguru un atteikties – tik neizmērojama brīvība mums dota! Bet, ja pievēršamies Viņam, iemācāmies dzīvot ar Viņu. Tas dod lielāku prieku un dzīvotgribu.

Līdzība ar mazo pasauli un lielo pasauli visspilgtāk atklājas, strādājot dzemdniecības jomā. Bērniņš uztver to, kas ir mammas puncī, to atceras – par to ir ļoti daudz liecību, daudz pieredzes aprakstu. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks piedzīvo dzīvi jau no paša sākuma. Deviņos mēnešos viņš atrodas mazā pasaulītē, dzird balsis, jauš emocijas un tad caur šauru, tumšu tuneli ienāk lielākā, gaišākā pasaulē. Tas pats notiek, kad slieksni pārkāpjam otrreiz. Dažreiz caur šauru, tumšu tuneli, citreiz vienkārši miegā. Ne dzemdības, ne aiziešana Lielajā pasaulē nav notikumi, no kā būtu jābaidās.