Katru gadu Latvijas Tieslietu ministrija (TM) saņem informāciju par aptuveni 20 gadījumiem, kad ārvalstīs no mūsu valsts pilsoņu ģimenēm tiek izņemti bērni. Šo stāstu sižetiskās līnijas ir visai līdzīgas: vecāki aizbrauc ar bērnu uz ārzemēm, taču, nepārzinot vietējos likumus un specifiku, un nezinot, kā tos izmantot, nonāk sociālo dienestu redzeslokā.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos plašu rezonansi jau ieguvusi Lailas Brices lieta. Sieviete jau piekto gadu bez panākumiem cenšas atgūt savu meitu. Dzīvojot Londonā, sieviete uz divām stundām bez pieskatīšanas atstājusi savu divgadīgo bērnu. To redzot, dzīvokļa saimnieks izsauca policiju. Patlaban Lielbritānijā norit tiesas process par meitenes nodošanu piespiedu adopcijai.
Par citu gadījumu nesen vēstīja Latvijas Televīzija: Norvēģijas sociālie dienesti no Latvijas pilsoņu ģimenes izņēmuši bērnus, jo vecākais dēls skolā pateicis, ka tēvs viņu sit. Zēna māte neilgi pirms tam gāja bojā autoavārijā. Lai gan ekspertīzē neapstiprinājās vardarbība ģimenē, tēvam cietumā nācās pavadīt četrus mēnešus. Bērnus izvietoja audžuģimenēs. Arī par šo gadījumu tiesvedība norit jau piekto gadu.
Latvijā, pēc publiski pieejamās informācijas, bērnu izņemšanas gadījumu ir retāk. Taču precedenti tomēr pastāv. Tā piemēram, 2014.gada augustā, Pie Rīgas bāriņtiesas norisinājās Karīnas Saligas atbalstam rīkots pikets. Sievietei tika atņemti divi mazgadīgi dēli. Par iemeslu tam kalpoja skolas direktora sūdzība, kurš pasūdzējās par tēva agresīvo uzvedību tikšanās laikā ar klases audzinātāju.
Piemēru sarakstu varētu turpināt ilgi: internetā ir izveidoti speciāli portāli, kuros apvienojušies "cīnītāji" ar juvenālo justīciju, kas, TM skaidrojumā, ir bērnu interesēm atbilstoša tiesiskā vide.
Tomēr sistēmu nonievāt pavisam arī nevar. Sociālo dienestu darbiniekiem ir pienākums aizstāvēt bērnus no bezatbildīgiem un noziedzīgiem vecākiem, no viņu pāridarījumiem, tādēļ arī ir nepieciešama atbilstoša normatīvo aktu bāze.
Kā strādā nepilngadīgo tiesvedības sistēma Latvijā un Eiropā? Kāpēc vecākiem var atņemt bērnus? Un ko darīt, ja ģimene nonākusi šādā situācijā? Portāls "Delfi" ar Eiropas Parlamenta "zaļo" frakcijas jurista Alekseja Dimitrova palīdzību mēģinās atbildēt uz 15 galvenajiem jautājumiem par juvenālo justīciju.
Kas ir juvenālā justīcija?
Sākotnēji šo sistēmu sauca par pasākumu kompleksu, kas virzīts uz nepilngadīgo likumpārkāpēju lietu izskatīšanu. Saskaņā ar kriminologu domām, galvenajam mērķim šādos gadījumos vajadzētu būt nevis sodam, bet rehabilitācijai. Taču pamazām šīs sistēmas definīcija paplašinājās, un tagad tā attiecināma uz visiem pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt bērna tiesību dažādās jomās (ne tikai kriminālprocesā, bet arī ģimenes attiecībās, attiecībās ar valsti). Tās ir bērna tiesības, ko valsts apņemas garantēt.
Kāpēc nepilngadīgo tiesvedības sistēma dažādās valstīs ir atšķirīga?
Vienīgais pasaules standarts par bērnu tiesībām ir ANO Konvencija, kas ir pieņemta 1989.gadā. Uz šīs konvencijas pamata katra valsts pieņem savus nacionālos likumus par bērnu tiesību aizsardzību.
Vispārēji Eiropas valstu standarti tēva un bērna attiecībās nepastāv – ģimenes tiesības atrodas nacionālajā kompetencē. Kādreiz tiek piemēroti Eiropas Savienības (ES) akti vai Eiropas Padomes konvencija, kas ir saistīti ar bērna tiesībām, taču tikai netieši saistīti ar ģimenes attiecībām – piemēram, jautājumi par bērnu aizsardzību no pornogrāfijas vai par to, kuras valsts tiesai jāskata strīds starp vecākiem, ja viņiem ir atšķirīgu valstu pilsonības vai viņi dzīvo dažādās valstīs.
Vienlaikus ES Pamattiesību harta jebkuram bērnam garantē tiesības saglabāt personīgas attiecības un tiešu kontaktu ar katru no vecākiem, ja tas nekaitē bērna interesēm, bet Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi.
Kurās valstīs juvenālā sistēma ir visstingrākā?
Par šo precīzas informācijas jeb statistikas datu nav. Ja kā rādītājs ir no ģimenēm izņemto bērnu skaits attiecībā pret kopējo bērnu skaitu, izteiktu līderu nav. Vienlaikus ir valstis ar izteikti stingru politiku atsevišķos reģionos, piemēram, Lielbritānija un Velsa izmanto bērna nodošanu adopcijai bez vecāku piekrišanas, turklāt šādu adopciju atcelt ir praktiski neiespējami.
Vai nepilngadīgo tiesvedības sistēmas stingrība ir saistīta ar liberālo ģimenes likumdošanu konkrētajā valstī? No kurienes ir radusies pārliecība, ka juvenālo sistēmu izdomājuši viendzimuma laulību piekritēji kā veidu tradicionālo ģimeņu izjaukšanai?
Tiešas saistības nav. Pēc pieejamās statistikas, bērnu skaits, kas tiek audzināti ārpus ģimenes, nav atkarīgs no "liberālisma" vai "konservatīvisma" sabiedrības. Iespējams, tur, kur pietiekami augstā līmenī tiek piemērotas cilvēktiesības kopumā, arī bērnu tiesībām tiek pievērsta lielāka uzmanība, tādēļ vecākiem nākas ļoti pārdomāti izvēlēties audzināšanas metodes.
Kam ir lielākas tiesības uz bērnu – valstij vai vecākiem? Kāpēc lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes var pieņemt viens sociālā dienesta darbinieks, pamatojoties uz kādu signālu vai aizdomām, ka pret bērnu slikti izturas, bet atgriezt bērnu ģimenē nākas tikai caur tiesu?
Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi bērna intereses var būs augstākas par vecāku interesēm, ja vecāki kaitē bērna veselībai vai bērna attīstībai. Vienlaikus šķiršana no vecākiem var tikt piemērota tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Kā skaidro ANO Bērnu tiesību komiteja, bērna izņemšana no ģimenes var tikt piemērota, piemēram, ja pastāv tieša kaitējuma risks bērnam, taču, ja ir iespējams piemērot cita veida soda mēru, pasargājot bērnu no kaitējuma riska, tad jāizmanto tas.
Latvijā bērnu šķirt no vecākiem var, ja ar citiem paņēmieniem nav iespējams pasargāt bērna tiesības. Bāriņtiesas priekšsēdētājs neatliekamās situācijās var pieņem lēmumu vienpersoniski, vienlaikus 15 dienu laikā jāsasauc bāriņtiesas sēde, kurā jālemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu uz laiku. Ja gada laikā vecāku dēļ neizdodas aprūpes tiesības atjaunot, bāriņtiesa vēršas tiesā ar lūgumu atņemt aprūpes tiesības pavisam.
Kāpēc plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā nonāk situācijas, kad bērnus izņem ārvalstnieku ģimenēm?
Patiešām, dažās valstīs ir neproporcionāli daudz gadījumu, kad bērni tiek izņemti ārzemniekiem un etnisko, un rasu minoritātēm, piemēram, čigāniem.
Daļēji tas ir saistīts ar lielām ekonomiskākām grūtībām šajās ģimenēs, dažreiz ar citādu skatījumu uz bērna audzināšanu (piemēram, fiziska sodīšana, kas Eiropā skaitās nepieņemams bērna audzināšanas paņēmiens). Diemžēl, virknē gadījumu var novērot, ka tiesas vairāk uzticas "savas" valsts pilsoņiem, nekā vecākiem – imigrantiem (vecāki – imigranti var nesaņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību nepieciešamo zināšanu trūkuma dēļ vai arī finansiālu apsvērumu dēļ).
Kāpēc ir tik daudz gadījumu, kad bērnus Eiropā atņem sievietēm no Krievijas un bijušajām Padomju Savienības republikām?
Mēs vienkārši vairāk saņemam informāciju no Krievijas, nekā no Itālijas vai Austrijas, kuru pilsoņiem arī tiek izņemti bērni no ģimenēm, atrodoties ārvalstīs, piemēram, Dānijā. Tā kā bērnu izņemšanas jautājumu regulē nacionālās likumdošanas normas, tad Eiropas Savienības pilsonība formāli nesniedz papildus garantijas (lai gan pastāv īpašs diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz valstspiederību attiecībā pret ES pilsoņiem). Taču, ja bērna izņemšana ir saistīta ar to, ka bērnu sev atstāt vēlas viens no vecākiem – citas valsts ES pilsonis, tad atsevišķas problēmas vieglāk atrisināt sākumposmā. Piemēram, ES ir normas par to, kā nosaka to valsti, kurā notiks tiesas process starp abiem vecākiem par bērna aprūpes tiesību iegūšanu. Ja rodas problēmas, tās risina Eiropas Cilvēktiesību tiesa Luksemburgā.
Ja ģimene ir internacionāla un viens no vecākiem ir šīs konkrētās valsts pilsonis, kurā norisinās notikumi, vai tas nozīmē, ka otram vecākam pēc definīcijas būs mazāk tiesību uz bērnu (piemēram, šķiršanās gadījumā)?
Nē, tas to nenozīmē – diskriminācija ir aizliegta, bet tiesai ir jāvadās pēc bērna interesēm, nevis pēc vecāku valstpiederības. Praksē ir tā, ka tam vecākam, kurš ir šīs valsts pilsonis, ir vieglāk iegūt informāciju un juridisko palīdzību, jo viņš atrodas savā dzimtenē. Vienlaikus tam nevajadzētu ietekmēt tiesas procesa gala iznākumu.
Vai sociālajiem dienestiem ir tiesības norādīt uz ģimenes reliģisko piederību, tās valsts tradīcijām, no kurienes viņi ieradušies?
Likums nosaka, ka dienestiem ir pienākums paskaidrot vecākiem, kā ievērot tās valsts likumdošanas normas, kurā viņi tagad dzīvo. Šīs normas patiešām var būt dažādas, - tāpat kā Latvijā bez uzraudzības nevar atstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam, bet dažās ES valstīs – līdz pat 12 gadu vecumam. Taču arī Latvijas likumdošana nosaka, ka vecāku gribai var uzlikt kādus ierobežojumus, neatkarīgi no reliģijas vai dzīves skatījuma, ja izrādās, ka vecāku vēlmes var kaitēt bērna turpmākajai attīstībai. Valstij ir pienākums aizsargāt bērnu pat vecāku iegribu priekšā.
Vai ir iespējams ieviest kādu kopīgu regulējumu Eiropas līmenī?
Šobrīd ES nav vispārējas pilnvaras regulēt ģimenes tiesību jautājumus. Dažas situācijas ģimenes tiesību jomā ir iespējams standartizēt, ja ģimenes locekļi ir ES valstu pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji (pārrobežu situācijas). Visticamāk, dažas saskaņošanas pakāpeniski notiks nacionālā līmeņa tiesību aktos, kā izlīdzinot atšķirības starp ES dalībvalstīm, un pētot par pozitīvo un negatīvo pieredzi vienam no otra.
Latvija: ar ko "izņemšana" atšķiras no "vecāku tiesību atņemšanas"?
Izņemšana tiek piemērota uz noteiktu laiku, bet aizgādības tiesības atņem pavisam, taču ar tiesas lēmumu tās var arī atjaunot.
Ja vecāku vainas dēļ gada laikā neizdodas atgūt bērnus, bāriņtiesa vēršas tiesā ar priekšlikumu atņemt aizgādības tiesības pār bērniem pavisam (to var darīt arī agrāk, ja tas nepieciešams bērna interešu dēļ).
Iespējamie iemesli:
- Vecāku vainas dēļ (nolaidība vai tīšs pārkāpums) bērnu veselība vai dzīvība ir pakļauta briesmām;
- Vecāks ļaunprātīgi izmanto viņa likumiskās tiesības vai nenodrošina aprūpi pār bērnu, kas var radīt draudus bērna fiziskajai, garīgajai un morālajai attīstībai.
- Bērnu var šķirt no ģimenes, ja tas ir viņa interesēs, un nav cita veida nodrošināt viņa tiesības, tādos gadījumos:
- Bērna dzīvība, veselība vai attīstība atrodas nopietnās briesmās saistībā ar vardarbību (fizisku, emocionālu, seksuālu), vai arī ir pamatotas aizdomas par vardarbību, vai bērns netiek aprūpēts, kā arī saistībā ar sliktiem sadzīves apstākļiem;
- Bērnam ir nopietns apdraudējums viņa veselībai, lietojot alkoholiskos dzērienus, narkotiskas vai toksiskas vielas.
- Bērns izdarījis noziegumu;
- Ir nepieciešams izpildīt tiesas lēmumu un atgriezt bērnu valstī, kurš viņš dzīvo (piemēram, ja viens no bērna vecākiem viņu nolaupījis).
- Atkarībā no situācijas, šo lēmumu izpilda policija vai bāriņtiesa.
- Ja pastāv faktiski šķēršļi, kas vecākiem traucē pienācīgi aprūpēt bērnu;
- Bērns vecāku vainas dēļ atrodas viņa dzīvībai un veselībai bīstamos apstākļos (naolaidības vai tīša pārkāpuma dēļ);
- Vecāks ļaunprātīgi izmanto viņa likumiskās tiesības vai nenodrošina aprūpi pār bērnu;
- Vecāks devis atļauju bērna adopcijai;
- Konstatēta vardarbība vai ir pamatotas aizdomas par to.
Šādos gadījumos bērnu nodod otram vecākam; ja tas nav iespējams, tiek risināts jautājums par bērna ievietošanu audžuģimenē (piemēram, iecelts aizbildnis). Ja apstākļi mainās uz labo pusi, bāriņtiesa atjauno bērna aizgādības tiesības.
Kādos gadījumos Latvijā bērnu var nodot adopcijai vai aizbildniecībā svešiem cilvēkiem?
Par aizbildniecību – ja nav neviena, kam būtu tiesības uz bērna aprūpi (piemēram, vecāki miruši, atņemtas tiesības, vai arī tiesības apturētas uz laiku). Bērnu adopcijai var nodot, ja tas ir bērna interesēs, ja bērnam izveidojušās ģimeniskas attiecības ar potenciālo adoptētāju, ir piekrišana adopcijai, bērna (obligāti no 12 gadu vecuma) vecākiem, aizbildnim. Dažos gadījumos vienošanos var aizstāt ar bāriņtiesas piekrišanu.
Kā Latvijas valsts var palīdzēt mūsu valsts pilsoņiem, ja viņiem rodas problēmas ar juvenālo sistēmu, atrodoties ārzemēs?
Latvijas vēstniecība var sniegt konsulāro, kā arī juridisko palīdzību. Taču viņiem nav iespēju iejaukties citas valsts tiesu darbībā.
Ko darīt vecākiem, ja kaut kādu iemeslu dēļ ārzemēs viņiem tiek atņemts bērns?
- Vispirms sevi jānodrošina ar kvalitatīvu juridisko palīdzību un jāsaprot, kā pārsūdzēt šo lēmumu, vai pastāv iespējamība apturēt pieņemtā lēmuma izpildi, kamēr augstākā tiesas instance nav lietu skatījusi.
- Noteikti jāsadarbojas ar sociālajiem dienestiem un aizbildni, jāuzvedas korekti, pat ja lēmums vecākiem šķiet nepareizs un netaisnīgs (pārāk spēcīga emocionāla uzvedība, histērijas, draudi var kalpot kā pierādījums, ka, atgriežoties ģimenē, bērnam būs nelabvēlīga vide).
- Noteikti vajadzētu informēt Latvijas vēstniecību, kāda ir lietas virzība.
- Ievērot procesuālos termiņus, izmantot visas iespējas, lai lēmumu pārsūdzētu (ieskaitot arī tos, kas šķiet neefektīvi).
- Ja tiek piemērotas ES normas – ieteikt nacionālajai tiesai vērsties Eiropas Kopienu tiesā, lai pieprasītu sniegt precīzu lietas interpretāciju.
- Gadījumā, ja ir pieņemts vecākiem negatīvs lēmums, ko nevar pārsūdzēt, noteikti vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par tiesību pārkāpumiem, vienlaikus prasot uz laiku apturēt nacionālās tiesas lēmuma uzpildi, kamēr lietu nav skatījusi tiesa Strasbūrā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
