"Mana mazā, mīļā Grēta!
Tu esi mans pirmais bērns. Tu vienmēr būsi mans pirmais bērns. Mana mīlestība pret Tevi ir mūžīga un neizmērojama. Kamēr vien dzīvošu, tu mājosi manā sirdī.
Pa šo laiku pasaulē ir nākusi Tava mazā māsiņa. Mana un Tava tēva dzīve ir krasi mainījusies. Tava mazā māsiņa mūsu līdz šim ļoti sakārtotajā ikdienā ienesusi dzīvespriecīgu jucekli. Reizēm mums iet kā pa kalniem un lejām. Bet kādēļ gan es Tev to visu stāstu? Tu tāpat to visu redzi, raugoties uz mums no "augšas". Tur, "augšā", viss ir labi redzams. Droši vien tieši Tu biji tā, kas mums atsūtīja mūsu mazo Laimu. Tava mazā māsa ir mūsu laimes un prieka avots. Mēs esam neizsakāmi laimīgi, ka TU biji kopā ar mums.
Es vēlos izstāstīt Tavu stāstu. Pasaulē ir tik daudz Zvaigžņu bērnu, tik daudz vecāku, kuri zaudējuši savus mazuļus. Es vēlos, lai citas Zvaigžņu bērnu mammas un tēti, izlasot stāstu par Tevi – manu Zvaigznes bērnu, zinātu, ka viņi nav vieni. Es vēlos viņiem teikt, ka dzīve rit tālāk savu gaitu un ir tā vērta, lai to dzīvotu. Varbūt arī viņiem pēc mīlētā bērna nāves liekas, ka pasaule ir sastingusi vienā punktā, ka sāpes, kas pārņēmušas, nav izturamas.
Jā, tieši tā es jutos, kad Tu pirms četriem gadiem pēkšņi no mums aizgāji. Likās, nāvējoša lode skārusi mani tieši sirdī. Es biju kā sastingusi no neizturamajām sāpēm. Vislabprātāk es būtu aizgājusi kopā ar Tevi. Tik tukša un bezjēdzīga es jutos.
Tomēr tad es aprunājos ar Tevi. Es sapratu, ka man nolemtais laiks uz zemes vēl nav beidzies, ka ir vērts pieņemt visu, ko dzīve sniedz, sapratu, ka dzīve atkal var kļūt krāšņa. Sākumā es domāju: "Vai tas maz ir iespējams, ka reiz spēšu priecāties un pilniem malkiem baudīt dzīvi? Vai es maz to drīkstu – būt laimīga un dzīvespriecīga pēc tam, kad Tu esi mirusi?" Tagad es zinu, ka ir pareizi ar optimismu raudzīties nākotnē, smieties un izdzīvot ik mirkli. Es zinu, Tu negribētu, ka es savās sērās pēc Tevis noslēgtos no ārpasaules. Tev nepatiktu, ka es pavadītu dienas, lejot gaužas asaras un ilgojoties pēc Tevis. Tev tur, kur Tu tagad esi, noteikti bija smagi, jo Tu zināji, cik ļoti es sēroju pēc Tevis, cik sāpināta un nelaimīga es jutos.
Tu vienmēr dzīvosi manā sirdī un vienmēr būsi kopā ar mums – Tavu ģimeni. Sēras par Tevi laiku pa laikam mani apciemo, reizēm šie apciemojumi ir ļoti sāpīgi, bet es pavisam skaidri zinu, ka pēc lietus vienmēr atmirdz saule. Šobrīd, domājot par mūsu kopā pavadīto laiku, es atkal varu pasmaidīt.
Gaidīšanas prieks – laiks kopā ar Tevi
42 laimes pilnas nedēļas Tu atradies manā vēderā. Prieka pilni mēs, es un Tavs tēvs, iztēlojāmies mūsu nākotni kopā ar Tevi. Mēs bijām iekārtojuši Tavu bērnistabu. Tavas drēbītes – izmazgātas, saliktas plauktos un atvilktnēs. Tavi bērnu ratiņi – sagatavoti, lai kuru katru brīdi varētu Tevi vest Tavā pirmajā pastaigā. Viss bija gatavs Tavam piedzimšanas brīdim.
Jūnija beigas, kad Tev bija jānāk pasaulē, tuvojās ar lielu joni. Bija burvīga vasara. Tev ļoti patika ar mums sazināties. Ikreiz, kad mēs ar Tevi sarunājāmies un glaudījām manu vēderu, Tu mums atbildēji, spārdoties ar savām mazajām kājiņām. Mēs Tevi tik ļoti gaidījām! Katru dienu es Tev stāstīju par kokiem, kas vasarā tērpušies sulīgi zaļos lapu mēteļos, par to, ka rudenī to lapas krāsojas košās krāsās. Es stāstīju par putniem, kas riņķo augstu debesīs, par to, kādas ir sajūtas, kad pēc garās ziemas seju kutina pirmie pavasara saules stari. Es gribēju Tev izstāstīt, cik brīnišķīga pasaule Tevi sagaida. Tu vienmēr pacietīgi klausījies visā, ko Tev stāstīju. Reizēm, kad es strādāju un pārāk daudz laika pavadīju pie rakstāmgalda, bet Tev bija palicis garlaicīgi, Tu man viegli piebikstīji. Izbaudīju katru Tavu kustību.
Es un Tavs tēvs ļoti rūpīgi gatavojāmies Tavai dzimšanai. Mēs ļoti vēlējāmies, lai Tava ienākšana šajā pasaulē būtu pēc iespējas vieglāka un harmoniskāka. Mūs bija pārņēmis milzu satraukums lielā notikuma dēļ, kurš neizbēgami tuvojās. Kā tas būs? Turēt Tevi pirmo reizi savās rokās. Sajust uz sava vēdera. Sveikt mūs pasaulē. Ar kādiem vārdiem Tevi sveikšu? Kā mēs jutīsimies, kad Tu pirmoreiz uz mums palūkosies? Kā Tu izskatīsies?
Tava dzimšana – Tava nāve
Kādu nakti mani pamodināja velkošas sāpes. Es sapratu, pienācis Tavas piedzimšanas brīdis. Es steidzos modināt Tavu tēvu, un priecīgi paziņoju, ka pavisam drīz Tu būsi pie mums. Vecmāte pa telefonu vēlēja mums vēl mazliet mierīgi pagulēt un uzkrāt spēkus. Neviens taču nezināja, cik ilgi vēl jāgaida līdz brīdim, kad Tu ieradīsies.
Mēs nenojautām, ka viss notiks pavisam citādi. Pēc pāris stundām sāpes kļuva gandrīz neizturamas. Vecmāte un ārste lūdza mani spiest. Tici man, mana mazā Grēta, es spiedu, cik vien spēju. Pēc vecmātes vārdiem, Tavai dzimšanai vajadzēja notikt pakāpeniski. Sāpes bija kļuvušas gandrīz neciešamas. Pēkšņi es pamanīju, ka vecmāte kļūst nemierīga. Tomēr man viņa apgalvoja, ka viss ir kārtībā. Es viņai ticēju un uzticējos. Mani atkal pārņēma spēcīgas sāpes. Tavs tēvs visu šo laiku bija kopā ar mums. Es teicu sev: "Dari visu, ko spēj! Cīnies kā īsta lauvene, tad pavisam drīz Tava mazā meitiņa būs Tev rokās!"
Pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka kaut kas no manis atvadās. Es palūkojos uz Tavu tēvu. Viņš juta to pašu. Man likās, ka šis kaut kas, vieglas pūsmas dzīts, lidoja augšup, pa ceļam noglāstot manu vaigu. Šis glāsts bija tik liegs un maigs kā tauriņa spārnu vēdas. Tajā brīdī es zināju, ka tā biji Tu, mana mīļā Grēta. Tu atvadījies no mums. Tad mani atkal pārņēma jaunas sāpes. Tu biji piedzimusi. Valdīja baiss klusums. Gaidītās bērna raudas tā arī neatskanēja.
Vecmāte steidza Tevi elpināt, nabassaite vēl nebija pārgriezta. Man likās, ka es smoku. Es skaļi saucu Tavu vārdu. Lūdzos Dievu, jo viņa varā bija Tevi atsaukt atpakaļ. Tu tiki intubēta, atkal un atkal reanimēta. Tava sirds sitās pavisam vāji. Ārsts skaidroja, ka tie ir Tavi pēdējie sirdspuksti. Tā tas arī bija. Tu esi mirusi, mana mazā Grēta.
Mēs ar Tavu tēvu sākumā tā arī nesapratām, kas ir noticis. It kā kāds būtu mūs apdullinājis. Vecmāte ietina Tevi autiņos un uzlika man uz vēdera. Tas bija tieši tā, kā to vienmēr biju iedomājusies, tikai… Tu nekustējies, Tu nelūkojies mūsos ar savām lielajām acīm. Tas bija tikai Tavs mazais ķermenītis, ko es skāvu savās rokās. Tevis pašas tur vairs nebija. Es pārbraucu roku pār Taviem cirtainajiem matiņiem, glāstīju un apmīļoju Tevi. Kad Tavs tēvs paņēma Tevi rokās, es biju lepna par savu mazo meitiņu. Es redzēju, ka arī Tavs tētis lepojas ar Tevi un mūsu mazo ģimenīti. Tas bija ļoti skaists brīdis.
Tevi aiznes prom
Mums bija atļauts pavadīt kopā pāris stundas. Es esmu pateicīga, ka mums bija šis laiks, ko varējām pavadīt kopā. Es vairs nezinu, vai tās bija dažas stundas vai varbūt minūtes, bet tas bija brīdis, kurā mēs bijām ļoti saistītas viena ar otru. Es skatījos uz Tevi, Tavu eņģelim līdzīgo sejiņu, un es centos Tavu tēlu iededzināt savā atmiņā, jo tādu es gribēju Tevi atcerēties visu savu dzīvi. Es skūpstīju Tevi un centos atmiņā noglabāt Tavu smaržu.
Naktī Tev atnāca pakaļ. Māsiņa palūdza man Tavas drēbītes, jo viņa vēlējās Tevi apģērbt. Es viņai iedevu lācīti, kuru vēlējos Tev vilkt mugurā Tavā mājās pārbraukšanas dienā. Pelēks, mīksts lācītis, uz kura bija uzšūta maza, mīļa pelīte. Ko gan es tagad neatdotu, lai pati būtu varējusi uzvilkt Tev šo lācīti! Es taču esmu Tava mamma! Kādēļ to darīja svešs cilvēks! Es taču nevaru būt droša, ka viņa pret Tevi izturējās uzmanīgi un ar lielu rūpību. Es nevarēju Tevi pasargāt, jo es nebiju Tev blakus! Šādas domas mani grauza ļoti ilgi. Kā es varēju zināt, kas nāktu par labu man un kā pareizāk rīkoties šādā brīdī. Galu galā, nekad vēl līdz šim man nebija nācies bērna dzimšanas brīdī domāt par viņa nāvi. Tagad es labprāt palīdzēšu tiem vecākiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā.
Tad man bija Tevi jāatdod. Es to negribēju! Tavas lūpas bija aveņsārtas, Tavs ķermenis lēnām kļuva auksts. Es tik ļoti vēlējos Tevi sasildīt! Es negribēju akceptēt, ka notikušais ir patiesība! Es vēl arvien ticēju, ka tas ir tikai slikts sapnis. Es nekad neaizmirsīšu mirkli, kad māsiņa Tevi, mans bērns, ielika pārnēsājamā groziņā un aiznesa. Es negribēju Tevi atstāt vienu. Mani mocīja briesmīgas sajūtas, kad iedomājos, kā Tu pavisam viena guli ledusskapī kaut kur apbedīšanas birojā. Es vēlējos būt pie Tevis!
Šajā brīdī es sabruku no skumjām un lielajām sāpēm, kas mani pārņēma ar milzīgu sparu.
Tavas bēres
Nākamās dienas līdzinājās murgam. Mums bija jāpasaka Taviem vecvecākiem un visai pārējai ģimenei, ka Tu esi mirusi. Bija jāsagatavo viss Tavām bērēm. Mums bija jābūt ļoti stipriem.
Pirms Tu tiki atdota Zemes mātei, es aizgāju pie Tevis uz apbedīšanas biroju. Tu gulēji tur pavisam mierīga, ietērpta savā peles lācītī. Es biju Tev atnesusi Tavu muzikālo lādīti, kas izskatījās pēc aitiņas. Katru vakaru, kamēr Tevi gaidīju, es spēlēju Tev melodiju, kas skanēja no mūzikas lādītes. Lādītei bija jāpaliek pie Tevis.
Uz Tavām bērēm bija atnākuši pilnīgi visi. Es aiznesu urnu ar Taviem pīšļiem līdz kapam. Tava kapavietiņa atrodas blakus Tavai vecvecmāmiņai. Tavs tētis teica ļoti skaistu runu. Tava māsīca palaida debesu plašumos daudz krāsainu balonu. Vai Tu to vēl atceries? Mūsu draugs uz vijoles spēlēja šūpuļdziesmu, ko mēs ar Tavu tēvu, Tevi gaidot, Tev ik vakaru dziedājām. Es noliku uz Tava kapa plīša mantiņu, kas man bērnībā bija bijusi tik mīļa. Pārgriezu uz pusēm savu mīļāko šalli. Vienā pusē es ietinu Tavu urnu, bet otru šalles pusi es paturēju sev. Tur vēl ir vēstule Tev. Es Tev to ieliku kapā. Likās, ka tā neesmu es, ar kuru tas viss ir noticis.
Tūlīt pēc Tavām bērēm
Man likās, ka man jābūt stiprai visu citu dēļ. Mana mamma bija tik nelaimīga. Man likās, ka es to neizturēšu. Es taču tik labprāt būtu viņai dāvājusi dzīvu mazmeitiņu! Es gribēju būt viņas balsts, palīdzēt un mierināt viņu. Reizēm, mierinot viņu, es nedaudz mierināju arī sevi. Draugi šajā laikā izturējās jocīgi. Es domāju, ka viņi vienkārši nezināja, kā izturēties pret mani. Viņi izvairījās no manis vai arī vairījās runāt par Tevi – manu mīļo meitiņu. Bet tieši tas bija tas, kas man bija nepieciešams un kā man trūka. Es gribēju runāt par Tevi! Es vēlējos, lai Tev būtu sava vieta dzīvo dzīvē. Es varēju atkal un atkal runāt par Tevi. Ziemassvētkos, Tavā dzimšanas dienā – vienmēr, kad pēc Tevis ilgojos.
Mūsu dzīvoklī ir Tava fotogrāfija. Es to kopā ar Tev veltītu dzejoli aizsūtīju kā sēru sludinājumu visiem, kas man ir svarīgi. Par laimi, vecmāte bija likusi Tavam tēvam Tevi nofotografēt. Es tā priecājos, ka man ir šī fotogrāfija! Kaut man to būtu vairāk!
Laiks pēc Tavām bērēm bija smags. Viss bija "nokārtots", man vairs nebija nekā ko darīt. Manas rokas bija tukšas. Draugi pirms mūsu atgriešanās mājās bija aizveduši prom visu no Tavas bērnistabas. Viņi bija aizvākuši ik lietu, kas varēja atgādināt par Tevi. Viņi bija to izdarījuši, labu nodomu vadīti, tomēr es tik labprāt to būtu izdarījusi pati. Tas bija tik sāpīgi – redzēt, ka mūsu dzīvoklī nav nekā, kas liecinātu par Tavu klātbūtni.
Laiks rit uz priekšu, tomēr man tas ir apstājies
Pirmo gadu pēc Tavas nāves es nespēju strādāt. Es nevarēju neko citu, kā dienu no dienas domāt par Tevi. Vēl tagad es atceros pirmo gadu pēc Tavas nāves kā pelēkmelnu vienmuļību. Es negribēju, lai kāds mani no šīs vienmuļības izrauj! Es gribēju domāt tikai par Tevi, mans bērns. Es vēlējos būt Tavā tuvumā. Mājās es biju izveidojusi "Grētas altāri". Uz tā atradās Tavs foto, manis gatavota svece un sargeņģelis. Pie šī altāra es katru dienu pavadīju vairākas stundas.
Es meklēju iespēju sazināties ar citām Zvaigžņu bērnu mammām. Ļoti ilgu laiku manas "otrās mājās" bija interneta forums, kurš pulcināja mammas, kuras bija zaudējušas savus bērniņus. Ik rītu pēc pamošanās es devos pie datora, lai dalītos sajūtās ar citām mammām, lai viena otru uzmundrinātu. Lielākajai daļai gāja tāpat kā man. Kurš vēl varētu mani saprast labāk par šīm sievietēm? Ar dažām no foruma dalībniecēm es sadraudzējos, un mēs tiekamies vēl tagad. Reizēm kopā ar vēlāk piedzimušajiem bērniem, reizēm bez tiem. Mēs bijām blakus viena otrai gan "visdziļākajā bedrē", gan prieka mirkļos. Mēs viena otrai apliecinājām, ka tas, kā mēs uzvedamies un jūtamies, ir pavisam normāli. Man tapa skaidrs, ka pārējie "tur ārpusē" bieži mani nesaprata.
Draugi un radinieki iedomājās zinām, ka ar laiku sērām jāizgaist un jākļūst labāk. Daži salīdzināja Grētas nāvi ar kāda vecāka bērna nāvi, un teica, ka tas esot daudz briesmīgāk. Nē, tā tas nav! Bērna nāve, neatkarīgi, cik agri vai vēlu tā ir atnākusi, ir kaut kas ļoti briesmīgs ikvienam vecākam. Jau gaidību laikā sieviete mainās. Viņa iztēlojas, kāds izskatīsies viņas bērns. Hormoni viņai liek justies kā pilntiesīgai mammai. Viņas uztverē bērns jau ir šeit un dzīvo kopā ar viņu. Viņa sazinās ar bērniņu, glaudot vēderu, bet bērns viņai atbild. Viņa sarunājas ar bērnu, sauc to vārdā. Šis cilvēciņš vēderā jau eksistē! Tomēr ir tik ļoti grūti par šo bērniņu sērot kopā ar citiem. Cilvēki nezina, par ko runāt. Nav taču nekādu kopīgu atmiņu. Daudziem šķiet vieglāk vispār par to nerunāt. Citi mierina, ka šī bērna nāve "nav nekas briesmīgs", jo tas taču vēl nebija īsts cilvēks. Tiem, kas nav tajā visā iesaistīts, tas varbūt ir mierinājums. Tikai ne Zvaigžņu bērnu vecākiem!
Pirmajos mēnešos, lai kur es neietu, es redzēju laimīgas jaunās mātes ar viņu mazuļiem. Šīs ainas mani tik ļoti sāpināja. Bija dienas, kad es vienkārši negribēju kāpt laukā no gultas. Es vienkārši paliku guļot. Manas ilgas pēc Tevis, mana Mazā, bija bezgalīgas. Reizēm man trūka elpas, un manas kājas bija tik smagas, ka man likās – es vispār nespēju pakustēties. Tomēr es jau toreiz biju pateicīga par laiku, ko pavadījām kopā. Es priecājos, ka gaidību laikā jau biju devusi Tev vārdu un visiem oficiāli to paziņojusi. Līdz ar to Tev ir vārds.
Vīrieši un sievietes sēro atšķirīgi
Šajā laikā es sapratu, ka sievietes un vīrieši sēro atšķirīgi. Mans vīrs apkrāvās ar darbiem. Viņš tolaik strādāja mūsu abu vietā. Viņš, mans bērns, vairījās par Tevi runāt. Tomēr es zināju, ka viņš ļoti bieži par Tevi domāja. Bieži vien, kad es naktī pamodos, viņš viens pats sēdēja dzīvojamajā istabā. Viņam bija pašam savs veids kā sērot. Viņa skumjas nebija mazākas par manām. Tagad viņš saka, ka viņam bijusi sajūta, ka viņam jābūt divtik stipram mūsu abu dēļ. Tā tas arī bija. Par to es esmu viņam neizsakāmi pateicīga. Viņš bija mana drošā aizmugure manā sēru laikā. Runājot ar citām Zvaigžņu bērnu mammām, es sapratu, ka citās ģimenēs tas notiek līdzīgi. Vīrieši lielākoties skumjas pārdzīvo iekšēji. No malas varētu izskatīties, ka viņus tas neskar un neinteresē. Tomēr tā tas noteikti nav!
Pārdomas par nāvi un dzīvi pēc tās
Mana pasaule gulēja drupās. Drupās, kuras man ar lielām grūtībām vajadzēja atjaunot. Visu šo laiku es ļoti daudz domāju par nāvi un dzīvi pēc tās. Vai ir dzīve pēc nāves? Mēs to nezinām. Bet es ticu, ka tāda ir. Tas mani mierina, ka Tu, mazā Grēta, neesi zudusi. Tu kaut kur eksistē. Pirmajā gadā pēc Tavas nāves mani neatstāja sajūta, ka Tu gribi man ko pateikt. Bieži es ar Tevi sarunājos klusējot. Tādā veidā es mācījos notikušo skatīt ar Tavām acīm. Es sapratu, ka uz Tavu nāvi esmu lūkojusies ar savām – trīsdesmit gadu slieksnim pārkāpušas sievietes acīm un saprātu. Ar sāpēm es domāju par to, ko Tu… ko mēs kopā nevarējām piedzīvot.
Tu man liki aizdomāties. Vai īsa dzīve, pat ja tā ir ilgusi tikai četrdesmit divas nedēļas, nevar būt tikpat vērtīga, piedzīvojumiem un sajūtām bagāta kā tā, kas beidzas deviņdesmit gados? Kurš ir teicis, ka dzīvei jāilgst noteikts laika periods, lai tā būtu laimīga? Ļoti daudzās sarunās ar cilvēkiem, kuri ir bijuši klāt brīžos, kad mirst bērni, es atkal un atkal uzdūros izteikumiem, ka bērni mirst vieglāk nekā pieaugušie. Bērni nebaidās no nāves. Viņiem visgrūtāk esot noskatīties savu vecāku ciešanās. Tādēļ viņi izvēlas mirt brīžos, kad neviens no vecākiem nav klāt. Kāds cilvēks man teica, ka bērna dvēsele vēl tik cieši nav iesakņojusies ķermenī kā pieaugušā dvēsele, tāpēc vieglāk no tā atraisās.
Šo sarunu iespaidā es atkal un atkal, neskatoties uz to, ka bieži kritu atpakaļ savās skumjās, sāku uz Tavu nāvi lūkoties no cita skatupunkta. Tā bija liela laime, ka Tu šeit biji un ka Tu šo mazo laika sprīdi biji kopā ar mums, ka mēs drīkstējām būt kopā ar Tevi. Tavs tēvs un es šajās nedaudzajās nedēļās darījām visu, lai Tu, šeit uz zemes esot, justu rūpes, siltumu un aizsardzību. Mēs darījām visu, lai Tu sajustu, cik liela ir mūsu mīlestība pret Tevi. Pilnīgi iespējams, ka savā nāves brīdī Tu nejuti bailes, kā es to daudzās bezmiega naktīs biju iztēlojusies, bet juti ziņkāri un interesi par to, kas Tevi sagaida. Reiz es izlasīju kādu stāstu, kas mani ļoti iespaidoja. Mātes vēderā sarunājās dvīņi. Viņi stāstīja, cik apmierināti un pasargāti viņi tur jūtas, ka uzticas visām smaržām, skaņām un balsīm no ārpuses. Pēkšņi atskan paukšķis, un ūdens, kurā viņi peldas, strauji nes viņus ārā no mātes klēpja. Viņi notiekošajam nespēj pretoties. Abi domā, ka tās ir viņu dzīves beigas… Šis stāsts man lika saprast, ka nedzimušie bērni tik un tā nezina, kas viņus sagaida pēc piedzimšanas. Es ticu, ka Zvaigžņu bērni vienkārši pārlec kādam posmam un tiek soli tālāk kā tie, kuri piedzimst. Viņi ir apsteiguši savus vecākus un gaida savu vecāku ierašanos. Es ticu, ka Tu, mīļā Grēta, gaidi mūs. Mēs noteikti tiksimies! Kaut kad un kaut kur.
Noslēgumā
Kopš Grētas nāves ir pagājuši gandrīz četri gadi. Es spēju izturēt šo zaudējumu un sāpes. Bet tas, ko es esmu zaudējusi, mana meita, man nav mazāk svarīgs. Arī pēc manas otrās meitas piedzimšanas. Es apzināti dzīvoju ciešā kontaktā ar Grētu, esmu sapratusi, ka, lai cik neticami tas izklausās, laika gaitā viņa mainās, un mainās arī manas attiecības ar viņu.
Sākumā es meklēju profesionāla psihoterapeita palīdzību. Man ļoti daudz ko deva hipnoterapija. Laika gaitā es iemācījos pati sev būt laba padomdevēja un izpalīdze savās skumjās. Man ir sajūta, ka neesmu Grētu zaudējusi. Viņa ir tepat līdzās. Mans vīrs un es labprāt atceramies Grētas gaidību laiku. Mēs esam iemācījušies novērtēt ik mirkli un dzīvi, kas mums ir dota. Pateicoties mūsu meitai, mēs esam kļuvuši vēl tuvāki un cieši turamies viens pie otra.
Es jūtu līdzi visiem Zvaigžņu bērnu vecākiem un novēlu viņiem izturību akmeņainajā ceļā, kas jānoiet, sērojot pēc sava mīļotā bērna. Es novēlu, lai Jūsu attiecības šajā grūtajā laikā kļūst vēl ciešākas! Atcerieties, ka arī pēc tam ir vērts dzīvot un baudīt ik mirkli, ko tā sniedz! Arī vislielākajās skumjās ir vērts atrast iespēju pasmaidīt!
Esmu kopā ar visiem vecākiem, kurus ir skārušas šādas vai līdzīgas bēdas."
Raksts tapis sadarbībā ar dveseludarzs.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
