Esmu laimīga un nelaimīga vienlaicīgi. Sieviete un viņas cīņa ar laiku un savu personīgo 'es'

Tev šķietami viss ir – veseli bērni, mīlošs vīrs, jumts virs galvas un arī finansiālā situācija neliek tev ik dienas bažīties par nākotni. Bet… Vienalga sieviete jūt nemieru, trauksmi par to, cik gan ātri laiks rit, ka vēl jau patiesībā gribējies piepildīt to vai citu sapni, apgūt vēl kādas zināšanas, nav gūts dzīves piepildījums. Kā tikt ar sevi galā, kāpēc šādas izjūtas piedzīvo šķietami laimīga sieviete, skaidro praktizējoša speciāliste bērnu psiholoģijā un pedagoģijā, aromterapijā, meistare austrumu hiromantijā Natālija Čehovska no Ukrainas.

Psiholoģe sievietei tik zināmo sajūtu komentē, vadoties no savas dzīves pieredzes: "Šobrīd jau man ir ne mazums gadu, precīzāk - 47. Bija laiks, kad mani maz interesēja šādas tēmas, jo pavisam nebija laika, lai par kaut ko aizdomātos: mazs bērns, darbs, ko mīlu, ģimene, vecāki, draudzenes... Es visu laiku biju tonusā un baidījos kaut ko neuzspēt, kaut ko nokavēt. Ļoti gribējās būt it visā, ja ne labākajai, tad vismaz ne sliktākajai.

Laiks - tas ir pilnībā nemateriāls jēdziens ikvienai sievietei. Meitenēm laiks rit ļoti lēni un harmoniski, precīzāk, viņas to nemana, jo tas pietiek vienmēr un it visam. Un katra meitene jūt, ka tā ir daudz, vesels okeāns, kas paātrina savu plūduma tempu tad, kad tuvojas skolas eksāmeni, un mazina sasprindzinājumu, un pasaule atkal pieder tev. Dažreiz tā ir tik daudz, ka tas sāk vilkties, un ir labāk to ar kādu sadalīt. Un šķiet, ka tā būs vienmēr, taču pēkšņi kāds ieslēdz tavu personīgo laika mērītāju, un visa pasaule, sākot no vecākiem līdz pat mīļajām draudzenēm, sāk tev teikt: "Ir laiks, jāsāk meklēt vīru, visas tavas draudzenes jau apprecējušās, viņas nav vienas, viņām ir ģimene!". Un šis bezspēcīgais laika mērītājs reiz ieslēgts nekad vairs neizslēgsies. No šī brīža tas, kas bija tava bagātība, lepnums (man jau ir pieci gadi, septiņi gadi, jau 10), kļūst par tavu trūkumu un spēlē pret tevi (kā, man jau 20, 23, 25?). Un pēc desmit gadiem tu, jau mazliet kautrējoties par sevi, precīzāk, par saviem nodzīvotajiem gadiem, pieķer sevi sakām: "Sievietei par gadiem nejautā!".

Kas ir mainījies? Kāpēc tas, kas vēl pavisam nesen bija mana bagātība, mans lepnums pēkšņi ir kļuvis par manu trūkumu?

Pasaule man katru minūti atgādina, ka laiks vairs nepieder man, to jāvelta ģimenei, vīram, bērnam. Un, ja nu pēkšņi, kādu apstākļu dēļ, tu joprojām esi viena, tad katra tevis nodzīvotā minūte, diena, mēnesis, gads kā smaga nasta gulstas uz taviem trauslajiem pleciem. Un laiks kļūst tev par dzinēju ar pātagu, šausminot par vientulības sajūtu. Laimes vilciens rit tev garām, un tu joprojām stāvi uz perona. Taču pēkšņi tev uzspīd laime, un tu ielec vilcienā ar nosaukumu "ģimene". No šīs sekundes tu jau vairs nepiederi sev, proti, tas, kas ar dzimšanas tiesībām vienmēr ir bijis tavs - tava dzīve, tavs laiks kļūst par kopīgu resursu, jo no šī resursa racionālās pārdales ir atkarīgi mīļie cilvēki, darbs, tavas ģimenes reputācija.

Līdz ar bērna piedzimšanu tu vispār sāc dzīvot divās dimensijās. Bērna laiks pilnībā paņem tavu personīgo laiku, un tu jau sāc runāt: "Mums pieci, seši, septiņi gadi…". Un katru reizi, izšķīdinot savu personīgo laiku, savu dzīvi vīra un savu bērnu laikā, tu skaudrāk izjūti neapmierinātību. Kaut kas paiet garām? Kur tad es? Mana dzīve, manas intereses? Kur manas personīgās realizācijas? Un aiziet kaut kur ar draudzenēm jau vairs nav tik ērti (bērni, vīrs...). Un palikt vienatnē ar sevi vispār ir nereāli. Tad, kā saprast sevi? Kā atrast to, kas ir jau mainījies? Un kur tagad esi tu? Kā atrast līdzsvaru, izveidot ģimeni, izaudzināt bērnus un nepazaudēt sevi, vai ir nepieciešamība kaut ko ziedot, un kā vārdā?

31- 33 gadu vecumā šie jautājumi rodas arvien biežāk, un galvenais jautājums ( kur atrast visam laiku?) tā arī paliek neatbildēts. Šeit svarīgi saprast, ka bērna un jaunieša egoisma laiks ir pagājis. Ka bērnībā un jaunībā tavi vecāki, tava ģimene savu dzīvi, savu personīgo laiku ieguldīja tevī, atteicās no sevis un savām interesēm. Tagad ir pienācis tavs laiks ziedot savu dzīvi saviem bērniem, un no tā, cik kvalitatīvi tu to dari šobrīd, ir atkarīgs tavs personīgais laiks nākotnē. Tagad tavs talants un panākumi ir atkarīgi no galvenā dzīves resursa – laika - izpratnes un tā kvalitatīvas izmantošanas. Un pats galvenais, kopīgi pavadītais laiks ar bērniem tā arī ir mātes laime pašā būtībā, taču daudzi mūsdienu dzīves saspringtības un tempa dēļ tā arī nespēj apzināt un sajust šo momentu.

Savukārt laiks, ne uz mirkli neapstājoties, jau nevis skrien, bet traucas. 35 gados tu pēkšņi saproti, ka bērni aug pārāk ātri un personīgā realizācija, tuvojoties 40, tevi jau vairs neuztrauc, nenospiež. Un vērojot to, kā noveco un aiziet no dzīves tie, kuri savulaik tev atdeva savu dārgāko dzīves resursu - laiku, tavi vecāki, tu pēkšņi reāli saproti, ka laika šai dzīvē mums ir ļoti maz. Pats galvenais ir pagūt to pavadīt kopā ar mīļajiem, saprotot, ka galu galā šo vērtīgo resursu tev avansā iedeva Dievs, lai tu veiktu patiesi svarīgas lietas.

Es esmu sieva, mamma, vecmāmiņa, skolotājs, hiromants. Es skaidri zinu, ka dzīvē, lai cik gara tā arī neliktos, ir svarīga katra nodzīvotā sekunde. Laiks, tas nav materiāls jēdziens, tā arī ir jūsu dzīve! Cieniet savu un it īpaši citu laiku. Cienīt laiku nozīmē cienīt dzīvi!"

No 20. līdz 31.martam Čehovska vadīs lekcijas par harmoniskām attiecībām ģimenē, kā arī sniegs individuālas konsultācijas.