Bērnībā izvarota, zaudējusi bērnus un fiktīvi precējusies. 25 gadus vecas latvietes dzīvesstāsts  (50)

Murgs nevis laimīga bērnība

Kā saka pati Laine, "šis ir stāsts par manas dzīves sākumu, kuru nenovēlu nevienam". Kāpēc viņa to stāsta? Laine atsaucās pēc tam, kad portālā "Cālis.lv" izlasīja kādas mammas stāstu par dzemdību laikā zaudēto meitiņu Grētu.

"Mēs ģimenē esam četras māsas – divus gadus vecāka, divus gadus jaunāka un septiņus gadus jaunāka par mani. Man bija ilgstoša problēma ar slapināšanu gultā, un par to man nācās ciest pazemojumu no mammas - tika pielietota siksna, nokaunināšana.

Mamma bija aizņemta ar mājlopiem un darbu, un vīru, kurš mīlēja iedzert. Mūs pieskatīja mammas mamma. Gandrīz katru dienu skaļas vārdu apmaiņas lauza manu sirdi.

Kad man bija deviņi gadi, mamma izšķīrās no tēta. Pēc tam man mācības vairs negāja tik labi, un mamma visu laiku bija dusmīga. 2.klasē es paliku uz otru gadu, tas bija sāpīgi, es biju melnā avs ģimenē.

Kad man bija 10 gadi, mani ''izmantoja'' mans brālēns. Es no sākuma nesapratu, kas notiek. Mammai neko neteicu, jo man bija kauns. Negribēju lai mani nosoda un kliedz uz mani. Man bija bail, es biju apjukusi. Un tas notika ikreiz, kad viņš palika pie mums. Tā tas turpinājās četrus gadus. Jau vēlāk es sapratu, ka tas nav labi, bet nezināju, kā to pārtraukt. Pēc tam tas viss pats no sevis beidzās, taču tas nemaina faktu, ka man dzīve tika sabojāta. Tagad, kad satieku brālēnu, mēs to nepieminam, bet mums nav vispār nekādu normālu kontaktu.

Skolā man bija tikai viena draudzene, un kad viņa pārcēlās dzīvot uz pilsētu, es paliku pavisam klusiņa. Skolā vairāk draugu man nebija, visi mani apbižoja, darīja pāri. Skolotājiem neko neteicu, jo zināju, ka var būt vēl sliktāk. Man pat tika izteikti draudi dzīvībai. Tagad domāju, - ja kaut kas būtu noticis, varbūt kāds būtu ieklausījies manī…

Mamma neklausījās, jo viņas ikdienas problēmas runāja skaļāk par bērnu - kuram pamazām izdzisa dzīves prieks. Es sāku rakstīt skumju dzeju. Es nesaku, ka mamma mani nemīlēja, bet viņai nebija laika man pievērst uzmanību.

Skolas mācību stundu starpbrīžos negāju, lai mani neviens neaiztiek. Kad skolotāji aizkavējās, kāds no klases paņēma grāmatas un sita man pa galvu, bakstīja ar pildspalvām mugurā. Es sāku kavēt stundu sākumus un atkal biju sliktā. Kad gāju mājās un ja bija ziema, mani grūda gar zemi, skolas biedri veidoja cietas sniega pikas un meta man pa galvu. Es ienīdu skolu un negribēju turp iet, biju tā sliktā.

Pašnāvības mēģinājums un pirmā grūtniecība

Kad man jau bija 14 gadu, sapinos ar sliktu kompāniju. Tajā visi dzēra alkoholu, smēķēja. Un tad parasti bija tā, - kad meitene vairs nereaģē, viņu ''izmanto'' jeb pareizāk izvaro. Kurš lika lietot alkoholu? Nu, protams, mammai nepatika tas, ko daru, viņa pat gribēja mani izdzīt no mājām, jo no problēmas taču visvieglāk atbrīvoties tieši šādā veidā, vai ne? Kad man bija 17 gadu, vienreiz piedzēros tā, ka man vispār pazuda emociju, un es gribēju izdarīt pašnāvību. Nakts laikā nogūlos uz šosejas, gaidot, kad kāds man pārbrauks pāri, bet par laimi tā nenotika.

Man bija 18 ar pus gadu, kad es paliku stāvoklī. Man tas bija šoks, bet to pieņēmu kā faktu un nolēmu, ka neko nemainīšu. Kad pateicu to mammai, viņa tikai pavaicāja, ko es domājot darīt. Un es pateicu, ka taisīšu abortu, jo tieši to viņa vēlējās dzirdēt, taču tonakt es paliku pie paziņas, lai tikai man nebūtu jāiet uz abortu, jo pati to nevēlējos. Pārstāju lietot alkoholu, nometu smēķēšanu. Mana dzīve mainījās, kad pasaulē nāca mazs, skaists puisītis ar tumši brūnām actiņām. Man nebija otras pusītes, kas atbalstītu, un ar mammu arī visu laiku bija konflikti, mūsu uzskati nemitīgi dalījās.

Otra grūtniecība un pirmais zaudējums

Kad man bija 19 gadu, satiku puisi, no kura paliku stāvoklī, bet to zinājām tikai mēs divi. Savai mammai neko neteicu, lai nebūtu jāklausās kārtējos pārmetumos, aizvainojumos, un tajā, ka to vien daru, kā "sēžu viņai uz kakla". Bet bērniņam nebija lemts nākt pasaulē, man bija spontānais aborts, un arī mans puisis pēc tam kaut kur nozuda.

Sākas dzīve ārpus Latvijas. Fiktīvo laulību "upuris" vai tomēr vinnests?

Tad man radās izdevība aizbraukt no Latvijas, ko arī izdarīju. Latvijā es nebiju laimīga. Aizbraucu uz Īriju, taču pēc četriem mēnešiem man dēliņš mira nelaimes gadījumā, tas bija smagākais brīdis manā dzīvē. Tad satiku savu nākamo vīru indieti un mums tagad ir meitiņa." Šajā brīdī pārtraucu Laines stāstu, jo rodas aizdomas, vai patiesi jaunajai sievietei sācies patiess iemīlēšanās laiks. Un Laine atklāti turpina: "Uz Īriju braukt pierunāja kāda "paziņa", ko uzskatīju par draudzeni. 

Tikai pēc tam uzzināju, kādi ir viņas nodomi. Viņa solīja man Īrijā visādus labumus – ka nekas nebūs jādara, darbu uzreiz varēs atrast, varēs ģimenei sūtīt naudu. Kad ierados Īrijā, mani sagaidīja aptuveni 20 gadus veca meitene, viņa bija kopā ar tumšas ādas krāsas vīrieti, ap 28 gadus vecu. Es uzreiz pateicu, ka neatbraucu šeit "smērēt papīrus", jo man ir dēls, kuram nepieciešama ģimene, un tā nauda, ko citas it kā saņem, taču ilgu laiku tāpat neturēsies, un tālāk nāksies dzīvot pie "sasistas siles". Jau vēlāk arī izrādījās, ka meitene praktiski nekādu naudu vispār nesaņem.

Nu jā, kad es biju pie tās meitenes mājās, viņi sazinājās ar tiem, kuriem bija nepieciešamas precības. Tad mana tagadējā vīra paziņa – vīrietis – atbrauca, un atveda jaunu puisi, viņš man iepatikās. Un viņš arī vēlējās veidot ģimeni, mana vīra vecāki arī neiebilda, galvenais, lai mēs būtu laimīgi un viens otru cienītu. Un es apprecējos.

Es nemaz nezinu, ar kuru cilvēku starpniecību mūs apprecināja. Mans vīrs par mani samaksāja tikai lidmašīnas biļetes cenu. Tā kā tie Latvijā neko neieguva. Un pelnīti, jo viņi jau vairākas reizes bija uz šejieni sūtījuši savas draugu draudzenes, izspieduši naudu no puišiem, kuriem tā jau smagi klājas. Un tad aizbrauc, paldies nepateikdamas. 

Mana vīra brālēns tā "iekrita" divas reizes – atbrauca meitene, sapirkās drēbes, sūtīja naudu uz Latviju, bet pateica, ka jāaizbrauc kaut kas nokārtot un neatgriezās. Viņš pasūtīja viņai trīs biļetes uz šejieni, bet viņa tā arī neieradās. Tad atbrauca cita meitene, atkal tas pats. Puisis bija izmisumā, jo nauda jāsāk pelnīt no nulles. Vīra brālēns vēlas vairāk palīdzēt savai ģimenei, tādēļ apprecēšanās ar Eiropas Savienības pilsoni, viņam ļautu strādāt pilnu slodzi, bet tagad tā to var darīt tikai trīs dienas pa astoņām stundām dienā. Viņam jāmaksā par studijām, īre, pārtika, tas viss piespiež pie zemes un ja vēl grib palīdzēt ģimenei… Bet tagad viņš ir laimīgi precējies.

Ar vīrieti ir jānodzīvo piecus gadus, tad var šķirties. Tad vīrietis iegūst Eiropas Savienības pasi. Taču man ir paveicies ar otro pusīti, es nevaru sūdzēties. Jā, es labprāt būtu Latvijā un dzīvotu ar latvieti, bet tā dzīvē nesanāca, un nu man ģimene ir šeit. Ja es nebūtu aizbraukusi no Latvijas, iespējams, manis vairs nebūtu, jo tā dziļā depresija, kas dažreiz atgādina par sevi - būtu ņēmusi virsroku.

Logs

Tas bija 27. marta rīts, es nejauši iemigu. Tas notika mājā, kuru īrējām. Logam kliņķis bija sabojāts un viegli atverams. Kā jau iepriekš minēju, alkoholu nelietoju. Puika bija vēlu aizgājis gulēt, un man no rīta acis pašas aizvērās, burtiski iemigu uz divām minūtēm. Viņš uzrāpās uz palodzes un atvēra logu, un izkrita no otrā stāva, atsitoties pret asfaltu. Mani uzrāva augšā klauvējiens pie durvīm, un tikai tad es sapratu, ka mazais nav istabā. Paskatoties lejā pa logu, es redzēju viņu tur guļam - uz asfalta. Jau bija izsaukti mediķi, viņi ieradās ātri. Slimnīcā man neko nesolīja, teica, ka puika ir kritiskā stāvoklī. Ārsti deva 50 pret 50%, ka viņš dzīvos.

Tad mūs aizveda uz Dublinas Bērnu slimnīcu. Tur darīja visu iespējamo, lai viņu glābtu. Ārsti man iedeva puikiņu uz rokām un tajā brīdī viņa sirsniņa pārstāja pukstēt, tas bija 29.martā, man uz rokām izdzisa mana dēla dzīvība. 

Es biju viņam blakus visas tās dienas, tikpat kā negulēju, asaras, bezmiegs. Kad aizvēru acis uz trim minūtēm, redzēju sapni: "Mans puikiņš skrēja pa tumšu koridoru, kuram otrā galā ir pusatvērtas  durvis, pa kurām  nāca iekšā spilgta gaisma. Mans puikiņš pagriezās pret mani un smaidīja, kā vienmēr un pamāja man attā, un izskrēja ārā pa durvīm."

Es pamodos un raudāju . Es gribēju viņam teikt, lai viņš neaiziet.  Tajā brīdī es sapratu, ka viņš no manis atvadījās. Ārsti man teica , ka viņam jau ir iestājusies smadzeņu nāve, bet viņa  sirsniņa vēl pukstēja, un ārstiem nav atļauts apstādināt sirsniņu, tam esot jānotiek dabīgi. Un tā viņa sirsniņa pukstēja vēl divas dienas.

Tas skats man būs acu priekšā uz visu mūžu. Tagad man mājās pie katra loga ir slēdzene.  Lai vai kā, bet ir jādzīvo tālāk un kaut kas jāmācas no pieļautajām kļūdām. Mums bija tiesa, kas atzina, ka tas bija traģisks nelaimes gadījums. Man jautāja: " Vai es vēlos iesūdzēt tiesā mājas īpašnieku?" Es atbildēju: " Nē, jo nauda tāpat man dēlu neatdos. Un mājas īpašnieks bija labs cilvēks. Ja es redzēju, ka kaut kas bija sabojājies, es viņam piezvanīju, viņš atbrauca un salaboja."

To, kas mums dzīvē paredzēts, mēs nezinām. Un nav zināms, uz cik ilgu laiku mums ir lemts šeit būt. 

Es izlēmu viņu kremēt, un pelnu urniņa ir vēl pie manis. Nevēlos vienkārši viņu apglabāt kaut kur svešumā. Ir doma vest pelnus uz Latviju, bet es zinu, ka tas man būs kā smags trieciens. Atmiņas. Bet tā diena pienāks, kad pelni tiks apglabāti.

Tagad man ir 25 gadi, bet tas viss, kam esmu gājusi cauri, sāp vēl joprojām. Lai arī cik es ļoti mīlu savu mammu, es to viņai nevaru pateikt, jo bērnībā pārdzīvotais sāp. Es klusām pie sevis raudu, jo man ar mammu nekad nav bijušas tik tuvas attiecības kā mammai ar meitu, mūžīgie pārmetumi un strīdi.

Man tagad ir meitiņa un mīlu viņu vairāk par dimantiem uz zemes , lai vai kas mani dzīvē sagaida, mani bērni vienmēr man būs mīļi, uzklausīti un samīļoti.

Kultūras un reliģijas atšķirības

Laine atzīst, ka viņai it nemaz nav sarežģīti sadzīvot ar vīru indieti. Viņa norāda, ka ir daudz citu vīriešu, kuri nav indieši, kas ātri paliek dusmīgi . Ar meitu vīrs runājot savā dzimtajā valodā, bet viņa pati – latviski vai angļu valodā. Vienīgais, ko vīrs neļaujot – ēst liellopu gaļu, jo Indijā govs ir svēts dzīvnieks. Alkoholu viņa nelietojot, arī smēķēšanu jau sen kā atmetusi. Jā, skumji esot, uz dzimteni gribas, taču Latvijā kopš aizbraukšanas bijusi jau vairākkārt, tāpat kā vīra dzimtenē – Indijā.

Tur viss esot citādāk. Laini pārsteidz, ka Indijā sievietes no mājās tikpat kā neiziet, vienīgais uz templi, lai lūgtu Dievu. Viņai patīkot indiešu tērpi, un nu jau esot pieradusi ar šīs tautības tradīcijām. Vīra ģimenē visi esot veģetārieši, taču viņa ar meitu ēd, ko vēlas. Laine neļaujot vīram neko uzspiest, un meita tiekot audzināta eiropiešu garā. Tomēr skolu izvēlēšoties ar kristīgo novirzienu.

Lainei Īrijā ir dažādu tautību un rasu draugi, viņa nevienu nešķirojot pēc vizuālajām atšķirībām. Viņai nepatīk strīdi, un viņa ienīst rasismu. Vaicāju, ko Laine darīs pēc tam, kad laulībā ar vīru būs nodzīvoti pieci gadi, viņa nedomājot atbild, ka abi paliks kopā.

"Tikai Dievam ir zināms mūsu liktenis. Ja kaut kam jānotiek, tas notiks. Vai mēs gribam to vai nē. Man laulība nav tikai papīrs. Tas ir kas īpašāks, ko noslēdz nevis uz pieciem gadiem, bet uz mūžu," pārliecinoši atzīst Laine.