Ilgstošas attiecības bez kopīgiem bērniem. Pieredzes stāsti

Tomēr apzinos, ka dziļākajā būtībā otra pusīte vēlas bērnu, tāpēc pieļauju, ka laika gaitā mums būs kopīgs bērniņš. It kā ir teikts, ka varam arī izlemt neradīt bērnus, bet es baidos, ka viņš to var nožēlot un apjēga nāks tad, kad man jau būs par vēlu. Līdz ar to it kā esmu piekritusi, bet nejūtu par to nekādu sajūsmu. Tajā pašā laikā nebaidos, ka ar laiku varētu vēlēties bērnu, es drīzāk baidos, ka otra puse ilgtermiņā neakceptēs (kaut arī saka, ka akceptēs) dzīvi bez bērniem.

Ir daudz cilvēku, kas nemaz nedomā par to, ko viņi vēlas un kādi ir viņu mērķi un uzdevumi, bet, peldot pa straumi, rīkojas tā, kā sabiedrībā ir pieņemts. Pieļauju, ka neesmu vēl izaugusi/nobriedusi, lai saprastu – es ne tikai esmu gatava, bet vēlos uzņemties atbildību/uzdevumu radīt jaunu cilvēku, personību un dot viņam labāko, ko spēju. Varbūt jautājuma pamatbūtība ir tajā, ka neesmu droša, vai spēju bērnam sniegt to, ko vajadzētu, labāko. Es nerunāju par materiālo pusi, tā, manuprāt, lai gan obligāts priekšnoteikums, nav atbildības nozīmīgākā puse."

Lai arī daļai foruma lasītāju nav pieņemams definējums "bērni kā blakus produkts", viena no viņām raksta tā: "Bērni tiešām ir "blakus produkts", bet ļoti labā nozīmē, protams. Bērniem ir jārodas no mīlestības, nevis mīlestībai no bērniem."

"Lielākā daļa mūsu sabiedrības nav gatava pieņemt šādu lēmumu. Esmu saskārusies, ka ar varu uzspiež savu viedokli, skalo smadzenes, pāriet pie noniecināšanas, pataisa par otro šķiru – cilvēki bez bērniem nav nekas. Daudzi uzskata, ka bērni ir dzīves jēga. Piedodiet, bet mana dzīves jēga nevar būt bērns, t. i., cits cilvēks, kuram tiesības brīvi elpot, nevis tikt nosmacētam ar šo slimīgo "tu esi mana dzīves jēga" mīlestību. Katram jābūt vismaz vienam bērnam, citādi dzīve veltīgi nodzīvota."

"Tas ir atkarīgs no tā, kādas ir cilvēka prioritātes. Citam cilvēkam prioritāte ir sava dzīve, citam bērna dzīve. Man ir septiņgadīga meita no pirmās laulības, gatavojos precēties ar vīrieti, kuram nav savu bērnu. Zinu, ka mūsu dzīvē bērni noteikti nav galvenais, bet, ja gribēsim, tad būs kopīgi bērni. Nekādā gadījumā neuzskatu par normu, ka tagad man par visām varītēm viņam būtu jādzemdē bērns. Jā, ļoti mīlu cilvēku un reizēm iedomājos, ka varētu padomāt par kopīgu bērniņu, bet tad, apsverot visus par un pret, saprotu, ka pagaidām tam noteikti neesmu gatava."

Tiem, kuri nesaprot, kā tā var būt, varu teikt, ka cilvēki ir dažādi. Kādam šī nevēlēšanās var būt loģisks iznākums nespējai radīt bērnus, kādam bērnības trauma. Kādam vienkārši Māte Daba noskaudusi attiecīgo instinktu. Starp citu, tikai loģiski, jo planēta jau tā ir pārapdzīvota. Es cienu sievietes ar bērniem, bet vēlos, lai ciena arī manu izvēli."

"Man virs 30, laulībā dzīvoju daudzus gadus, bērnu nav, un neplānojam. Abu lēmums. Protams, ja kontracepcija pievils, būs vien jāaudzina, bet uz to galīgi netiecamies. No savas puses varu piebilst, ka šāds dzīves modelis ir raksturīgs totāliem egoistiem, kuriem svarīgi personīgie sasniegumi, personīgā labsajūta, kā arī iespēja dzīvot dzīvi, rēķinoties tikai ar dzīvesbiedru, nevis kaut ko maziņu un, varētu teikt, nesakarīgu. Bērni patīk, bet pa gabalu. Nav pretenziju, ja uz pasākumiem draudzenes nāk ar sīčiem, pati ar viņiem mēdzu dauzīties. Taču sevi kā māti vienkārši neredzu. Nekad arī nav bijusi interese par auklēšanu, lellēm utt.

Stereotipi par to, ka ģimenē obligāti jābūt bērnam, mani nesatrauc. Un neviens arī vairs neuzdrošinās pat muti pavērt par šo jautājumu, tai skaitā mūsu vecāki."

"Bērnībā spēlējos ar lellēm. Nepatiku pret maziem bērniem izjutu jau četru gadu vecumā, kad gadījās būt vienā telpā ar zīdaiņiem. Gadu gaitā nepatika pret bērniem tikai pieauga. Jau 18 gados zināju, ka man nebūs bērnu, un ar gadiem šī pārliecība tikai nostiprinājās. Mani vecāki un apkārtējie nekad nav varējuši saprast, kā tā var būt, bet var.

Ar savu otro pusīti iepazināmies, kad viņam bija 28, man 32. Jau sākumā noskaidrojām kopīgo nepatiku pret bērniem. Esam kopā nu jau turpat 14 gadus. Viņam tagad 42, man 46, un vēlmes pēc bērniem vēl joprojām nav. Jā, neesam arī precējušies un uzskatām, ka mūsu mīlestība un savienība ir daudz stiprāka par dažu pāru laulībām baznīcā."

Sievietei 36 gadi, ļoti laba karjera. Viņa uzskata, ka bērns viņai atņems sociālo statusu. Tagad viņa ir veiksminiece, ceļotāja, interesanta sieviete visiem vīriešiem. Ar bērnu viņa vairs nebūs īpaša, tikai viena no mammām. Viņa to uzskata par kritienu lejā. Viņa saka, ka apbrīno mani, jo uz ko tādu esmu parakstījusies dubultā. Mums pietiek iejūtības nekritizēt vienai otras izvēli, kaut skaidri redzams, ka mainīties vietām mēs abas negribētu."

"Mēs arī esam kopā desmit gadus, un bērnu nav. Uzskatu, ka par dzīvi bez bērniem var spriest tikai tie, kuriem tādu nav, jo neviens normāls cilvēks nepateiks, ka labāk bija bez bērniem, nevis ar. Es nezinu, kā ir ar bērniem, bet nejūtos slikti bez viņiem. Patiesībā kaitina, ka ir cilvēki, kas šādu dzīvi sauc par nevērtīgu. Mums ir darbs, hobiji, draugi, un nekad nejūtam, ka kaut kas trūktu, nebūtu ko darīt vai būtu skumji. Es arī esmu no sievietēm, kam nekad nav gribējies bērnus. Mani nesaista bērnu klātbūtne, un, iespējams, tāpēc arī nav bērnu – daba zina, ko dara. Man ir krustbērni dažādos vecumos, un, ja gribu, varu izpausties ar dāvanām, izklaidēm, ikdienas klātbūtne un rūpes netrūkst. Iespējams, ka mums būs bērns, bet dzīve ar bērnu baida, jo bez viņa viss tik labi sakārtots. Attiecības ar vīru nav mainījušās. Ja mēs gribētu meklēt laimi citur, tad būtu to izdarījuši, nevis apprecējušies. Nekādu strīdu un pārdzīvojumu par šo tēmu nav."

"Mēs ar savu mīļoto cilvēku kopā esam jau vairāk nekā desmit gadus, un mums nav bērnu. Esam par to domājuši, bet pagaidām negribam. Mums ir brīnišķīgas attiecības, piepildīta dzīve, un jūtamies laimīgi.

Spiediens no malas ir vienkārši nenormāls. Visi, kuriem ir bērni, uzskata par nepieciešamību uzspiest savu viedokli par tēmu "bērni ir dzīves jēga; neviens tevi nemīlēs tā, kā bērns; kas ūdeni vecumdienās pienesīs utt.". Pat priekšnieks caur joku ir piedraudējis atbrīvot mani no darba, ja tuvākā gada laikā neizdomāšu dzemdēt. Man šī visa lieta sāk šķist par pilnīgāko apsēstību, un negribot ieslēdzas pretreakcija. Pārsvarā kliedzēji ir cilvēki, kuri nav laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi. Kādēļ mēs, kuriem nav bērnu, nevienam neuzspiežam savu viedokli?

Pats galvenais ir nepazaudēt savu "es" un neklausīties "gudrajos" padomos, jo tikai mums pašiem nāksies dzīvot izvēlētajā situācijā."

"Man ir labs paraugs – mani krustvecāki. Nu jau 80 gadus veci. Savu bioloģisko bērnu viņiem nav, toties visi apkārtnes bērni kaut kādā ziņā droši viņus var dēvēt par vecākiem. Tas, ka bioloģiski nevar būt bērnu, vēl nenozīmē, ka nedrīksti piedalīties kāda izaugšanā."

"Pēdējā laikā nākas novērot dažus radiniekus, kas savulaik ne gluži deklarēja, ka bērni nepatīk, bet ar savu rīcību visai skaidri to parādīja. Tagad, kad viņiem ir ap 80, viņi ar milzu sparu tiecas pēc saskarsmes, un kaut kāda sāpe tajā visā ir jūtama."

"Es biju no tām, kas bērnu negribēja. Skaļi deklarēju, ka negribu bērnus un man to nebūs, ka manī nav tā mistiskā tukšuma, ko spēj aizpildīt tikai bērns. Nebiju bērnu nīdēja, pat strādāju ar bērniem un fantazēju, ka varētu satikt kādu šķirteni ar skolas vecuma bērnu, bet savu – nekad. Tā kā biju bezatbildīga negribētāja, brīdī, kad dzīve apmeta kūleni un hormoni satrakojās, mani pierunāja, un izlēmu – kā būs, tā būs, lai notiek. Rezultātā vairākus gadus nožēloju mirkļa vājumu. Nu jau man ir divi bērni, un tikai tagad rodas aizdomas, ka es kādreiz varētu sajust gribēšanu."

"Es piekrītu, ka, esot bez bērna, pilnībā nevar apzināties, kā ir ar bērnu vai bērniem. Tomēr kaut kādas detaļas ir nojaušamas. Piemēram, šodien braucu sabiedriskajā, kā reiz apcerot šo jautājumu, un netālu no manis sēdēja jauna māte ar aptuveni piecgadīgu meitu. Meitene visu laiku dziedāja dažādas dziesmiņas, uzdeva mammai neskaitāmus jautājumus, pieprasīja aktīvas atbildes un mīklu minēšanu, runājās pie sevis, grozījās utt. Normāla bērna uzvedība. Māte uz to reaģēja optimistiski, neskatoties uz to, ka likās sagurusi, darbojās ar bērnu. Kopumā pozitīva aina. Prieks par abām. Bet, uz to skatoties, apzinājos, ka man nebūtu tādas pacietības. Slikti panesu intensīvu un haotisku ņemšanos, augstas bērnu balsis, uzmākšanos. Nervi to vienkārši netur.

Esmu no cilvēkiem, kas dienām var nekomunicēt ar cilvēkiem un grib klusumu. Pieņemot, ka esmu ģenētiski piemērots indivīds pēcnācēja radīšanai, es šaubos, ka esmu psiholoģiski piemērota. Nebūtu taisnīgi radīt bērnu, ja pēc tam nespētu pozitīvi uztvert viņa pasaules izziņas procesus, blēņošanos, ālēšanos, trokšņošanu, runāšanos un visu pārējo, kas bērnam ir tik dabisks un pašsaprotams. Un nebūtu taisnīgi pašai pret sevi piespiesties un spēlēt līdzi, jo tā it kā ir labi un vajadzīgs. Tad jau būtu par vēlu izvēlēties – nē, ziniet, es gribu klusēt un arī bērnam mācīšu nekomunicēt. Tāpēc, ja tas ir tik ļoti svarīgi, varbūt tomēr labāk negribēt to, ko nepazīst, jo risks, ka tas nepatiks, ir pārāk liels."

"Dzīvojam kopā divarpus gadus, viņam ir jau lieli bērni, man divi mazāki. Viņš ļoti mīl manus bērnus, dzīvojam kā pilnvērtīga ģimene. Esam runājuši, vai mums vajag kopīgu, un esam nonākuši pie lēmuma – ja pieteiksies, būs forši. Bet vispār mums jau tā ir, ko audzināt, un kāda gan nozīme asinsradniecībai.

Ir, protams, strīdi, un dažreiz izsakāmies, ka mūs jau nekas nesaista, kuru katru brīdi katrs var aiziet uz savu pusi, bet pēc tam saprotam, ka tā nav. Ja izšķirtos, es zaudētu viņu, bet viņš mūs visus trīs! Un bērni arī viņu zaudētu."

"Pirmajā laulībā man bija bērns, četri kaķi, 23 puķu podi un maz džemperu. Šajā laulībā mums bērnu nav, ir divi kaķi, 13 puķu podi un džemperi ir vairāk. Kaķu un puķu daudzums nav atkarīgs no bērnu esamības. Protams, es mīlu savu bērnu un mazmeitiņas priekšā es vispār izritinos kā sarkans paklājs – visas viņas vēlēšanās tiek nolasītas no lūpām. Esmu iepazinusi abus laulību variantus. Bērna mīlestība un mīlestība pret bērnu ir jaukākās un ne ar ko nesalīdzināmas jūtas un laime. Tajā pašā laikā tās ir rūpes, kreņķi, pārdzīvojumi. Šajā laulībā mēs esam laimīgi arī bez bērniem, jo abiem dzīvē nav viegli gājis, tādēļ esam nolēmuši dzīvot viens otram. Jā, bez bērniem ir ērtāk, jārēķinās tikai vienam ar otru. Es domāju, ka cilvēki precas tādēļ, ka mīl viens otru un vēlas būt kopā, nevis laulības galamērķis ir bērns. Bērni rodas arī bez laulības.

Pēc desmit gadiem var atnākt jauns, progresīvs darbinieks arī tad, ja sievietei ir bērni. Pēc desmit gadiem mani atlaida sakarā ar krīzi, un neviens progresīvais vietā nenāca. Atlaida pusi no darbiniecēm, un visām bija bērni. Tā kā spriedumi par karjeras sievietēm ir nevietā.

Jūtu līdzi ģimenēm, kas grib bērniņus, bet kurām nav, un man prieks par ģimenēm, kas var vienoties par bērna esamību vai neesamību. Cilvēki jau nav vienādi kā zīmuļi kastītē. Katram dzīvē ir savi mērķi un prioritātes."

"Mūsu sabiedrībā vēl arvien ir izplatīts viedoklis, ka pareizi ir vīrietim un sievietei dzīvot kopā un radīt bērnus. Mans viedoklis ir mazliet citāds. Šobrīd pasaulē 100 % nav nepieciešama ģimene, lai radītu bērnus. Tam nav nepieciešams pat vīrietis vai sieviete blakus, arī dzimstību var kontrolēt. Līdz ar to domāju – cik cilvēku, tik laimju un dzīvju. Vienam ar kaķiem, otram ar bērniem, trešajam vientulībā, ceturtajam pārī ar pretējā dzimuma partneri, piektajam pārī ar sava dzimuma partneri utt. Līdz ar to jautājums pēc definīcijas ir neatbildams jeb – cik cilvēku, tik viedokļu un atšķirīgu veidu, kā būt laimīgiem."