Tētis dalās pārdomās: bērnam labāk dzīvot laukos vai pilsētā  (1)

"Atceros, - kad biju mazs, citi bērni lielījās, ka viņi dzīvo pilsētā. Es toreiz dzīvoju mazā ciematiņā. Šķita, ka lauku vidē dzīvojošs bērns ir atpalicis, pazaudējies pagātnē. "Pilsētnieki no augstumiem" skatījās uz lauciniekiem. Un šāda iezīme bija vērojama ne tikai bērnu starpā. Tā uzvedās arī pieaugušie. Kur tad bērniem dzīvot labāk – lauku vidē vai pilsētā?

Bērnam ir grūti saprast vienas vai otras puses ieguvumus. Man pusi dzīves nācies nodzīvot laukos, bet otru – pilsētā. Tagad es atkal atgriezos laukos. Meita divus gadus padzīvoja pilsētā, bet nu esam laukos. Ar ko tad šīs dzīves atšķiras? Kur viņai labāk? Gribu padalīties ar personīgiem novērojumiem, tostarp trūkumiem – dzīvojot pilsētā un laukos.

Kaimiņi

Tuvākā siena, kas mūs atdala no kaimiņiem un pie kuras es varētu pielikt ausi, lai paklausītos, kas notiek kaimiņmājā, atrodas aptuveni 20 metru attālumā. Tādēļ tagad man ir liegta iespēja dzirdēt kaimiņu dzīves aktualitātes. Un meitu vairs neuztrauc urbja skaņas otrpus sienas pēc plkst.22. Un pa griestiem vairs neviens neskraida, izņemot varbūt kādu peli, kas nolēmusi nogaršot apmetumu. Bet pret to man ir lielisks līdzeklis – kaķis. No augšas klusums, no sāniem – klusums. Nav vairs nepieciešams klapēt pa radiatoriem. Dzīvojot pilsētā, bieži nācās uzdot jautājumu: "Cik viņš var būvēties? Kas viņam uz darbu nav jāiet?". Tagad tas vairs nav aktuāli.

Gaiss. Daba

Pilsētā dzīvojot un atverot logu, ierastie trokšņi bija garām braucošās automašīnas vai kāds sešpadsmitgadīgs motociklists, kurš vakaros vizinājās gar māju. Turklāt gaiss pilsētā ir piesātināts ar izplūdes gāzēm. Bet te – atver logu – un klusums. Desmit minūšu laikā var pabraukt garām viena, divas mašīnas. Es sapratu, ka gaisu var baudīt. Un vakaros varu meitai parādīt debesis, kurās redzams mēness un zvaigznes. Un vēl var ieraudzīt Piena ceļu. Banāli? Domāju, ka nedaudz traģiski, jo pilsētā debesis naktī pārklājās ar baltu plīvuru.

Dzīve piektajā stāvā sagādāja neērtības. Kad es tur dzīvoju, to neievēroju, taču, izmēģinot dzīvi privātmājā, sapratu, cik tas ir ērti manam bērnam. Pamostoties, Eva skrien nevis uz virtuvi, bet laukā. Viņa ir sajutusi patstāvību. Viņai nav jāprasās laukā, viņa pati ir saimniece. Ilgais apģērbšanās process, kāpšana pa kāpnēm, uzraudzīšana, lai uz ielas bērns nepakļūtu zem mašīnas riteņiem, lai bērns neizbradātos pa suņu izkārnījumiem – tas viss ir pazudis. Vasarā vispār viss ir vienkārši: apakšbiksēs, basām kājām, pati atver durvis, pati iziet pagalmā.

Ja dzīvojot pilsētā nolēmu uz nakti atstāt logu atvērtu, es baidījos, ka no rīta mani pamodinās mašīnu trokšņi, tad tagad es zinu, ka ik rītu pamodīšos precīzi plkst.7.05. Un tas ir gailis – mans modinātājs, kuram tāds nav nepieciešams. Viņš nekad nekavēs, atnāks laikā. Apstājas pie loga un sāk dziedāt. Domāju, ka tā ir nejaušība, taču pēc nedēļas sapratu, ka no tā neizbēgt. Nokaut viņu nevaru – žēl, turklāt gailis nemaz nav mans. Un vēl gailis ir tik gudrs – dzied tieši pie mūsu loga, nevis pie sava saimnieka. Sākumā meita visai asi uz to reaģēja – modās augšā, trūkās no miega. Tās vairs nav nekādas bildītes, viss ir īstenībā. Nācās celties, iet ārā, gaili dzīt prom. Taču pagāja dažas nedēļas un Eva saprata, ka gaiļa "kikerigū" un kaimiņu suņu rejas – tās ir dabiskas, fona troksnis, kuram nav vērts pievērst uzmanību. Tagad viņa guļ mierīgi. Es nekādi nevarēju pierast, bet tad sāku strādāt un modinātāju liku stundu pirms gaiļa dziesmas, un tagad mostos pēc īsta modinātāja.

Spēles

Attīstošās rotaļlietas. Cik gan daudz galvassāpju tās man atnesušas. Nemitīgie meklējumi pēc nepieciešamās informācijas, veikali, vesels rituāls. Lūk, septiņi mēneši lauku ciematiņā, un Eva tikai ziemas laikā sāka izmantot to kalnu, kas viņai sagādāts ar rotaļlietām. Sākumā viņa pret tām bija pilnīgi vienaldzīga. Viņai tikai jātiek laukā no mājas, un tad jau… vabolītes, ko viņa cenšas notvert, vardītes, dažādi koka sprungulīši… Ar vienu akmentiņu var izveidot spēli. Sīkās motorikas attīstībai – lai lasa odziņas. Tā tas bija arī tad, kad dzīvojām pilsētā, taču tur dzīves temps ir pārāk straujš, un viss notiek paātrinātā režīmā. Turklāt parasti pilsētā mazus bērnus izved pastaigā vien uz pāris stundām, šeit labi ja izdodas dažas stundiņas bērnu paturēt mājās.

Attīstošās smilšu spēles

Es uzzināju, kas ir pati svarīgākā bērnu rotaļlieta – smiltis. Jā, visparastākās smiltis. Pilsētā ar šo lietu ir lielas problēmas. Karstā dienā, aizejot uz bērnu rotaļlaukumu un pietuvojoties smilšu kastei, no tās nāk tāda smaka, ka "visu rauj uz augšu". Mēģinājām kasti apklāt, bet kaķi ir tik gudri, ka prot palīst zem plēves. Ciematiņā var mierīgi nopirkt vairākas tonnas smilšu. Tas izklausās dārgi? Patiesībā, šāds daudzums smilšu izmaksās tikpat, cik parasta, labas kvalitātes rotaļlieta. Tāpēc ir vērts aizdomāties – nopirkt kārtējo mantiņu vai smiltis. Es, visticamāk, ciemā esmu pirmais, kas to jau ir izdarījis.

Pārtika

Izrādās, ka zemenes, avenes, āboli neaug tirgū. Tos jāatrod dārzā. Lai saprastu šo vienkāršo patiesību, meitai pietika to ieraudzīt tikai vienu reizi. Tagad viņai obligāti reizi dienā jāapstaigā viss dārziņš, lai apskatītu, kas ir izaudzis. Viss ir dabisks, izaudzēts pie mājas, nevienas E vielas. Turklāt siltā laikā ļauju Evai pa pagalmu skraidīt basām kājām. Labāk tagad bez apaviem, nekā vēlāk ar speciālajiem… Sākumā baidījos meitai dot ūdeni no krāna. Ūdeni filtrēju, nostādināju un tikai tad devu dzert. Tagad dodu visparastāko ūdeni, kuram nav nekādu ķīmiju, un rezultāti jau atspoguļojas uz bērna ādu - tās stāvoklis būtiski uzlabojies. Āda kļuvusi gludāka, izzuduši apsārtumi, kas nereti parādījās pēc vannošanās pilsētas mājoklī. Un tagad, kad viņa vannojas, atļaujam arī ūdeni pasmelt mutē. Esmu pārtraucis viņai aizliegt to darīt, jo tagad vairs nebaidos, ka pēc pilsētas ūdens iedzeršanas viņai sasāpēsies vēders.

Automašīnas

Dzīvojot pilsētā un izejot pagalmā, vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, lai Eva neizskrietu uz ielas. Tāpat arī atradās "gudrinieki", kas lielā ātrumā varēja traukties cauri māju pagalmiem. Tagad mēs esam pasargāti no šīs problēmas – aizvēri vārtiņus un viss! Ja tomēr ir nepieciešams nedaudz tālāk pārvietoties pa ciematu, tā mums ir liela problēma. Dzīvojot pilsētā, Eva bija pieradusi – ja brauc garām mašīna un mēs ejam pa ceļu starp mājām, jāuzkāpj uz ietves un jānogaida, kamēr auto aizbrauc. Bet ciematā jau ietvju nav, un bērns, izvairoties no auto, ieskrien svešā pagalmā. Taču tur ir citas briesmas – suņi. Starp citu, šeit var pagadīties ceļā varbūt viens nikns suns, bet pilsētā tādu skraidīja bariem.

Es, protams, tā nedaudz uzspīlēti aprakstu, cik brīnišķīgi dzīvojas laukos. Vai es šeit būtu, ja nebūtu izveidojusies attiecīga situācija? Jautājums ir sarežģīts. Taču situācija, kādā mēs ar meitu nonācām, liek mums meklēt pozitīvās lietas. Dzīve laukos, salīdzinot ar pilsētu, sniedz ļoti daudz pozitīva. Man, kā tēvam, fiziski kļuvis grūtāk, jo ir palielinājies darāmo darbu apjoms. Taču meitai dzīve laukos līdzinās paradīzei. Un kamēr mēs šeit dzīvojam, es šo paradīzi aprūpēšu."