Zande: ir sievietes un vīrieši, kas manipulācijām ar otru cilvēku izmanto esošos vai topošos bērnus

Jau vēstīts, ka patlaban Saeimas atbildīgajās komisijās tiek skatīti vairāki grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Piemēram, būtiskākie no tiem paredz paildzināt pārdomu laiku pirms mākslīgās grūtniecības pārtraukšanas no 72 līdz 120 stundām, vienlaikus nosakot sievietei valsts apmaksātu konsultāciju pie viņas izvēlētā speciālista atbilstoši individuālajai situācijai.

Šā gada 31.martā deputāti Sociālo un darba lietu komisijā, skatot ierosinātos grozījumus, vienojās, ka šādai konsultācijai vajadzētu būt brīvprātīgai, kā arī tika diskutēts par to, ka konsultāciju varētu sniegt psihoterapeits.

Zande, kura pati ir arī daudzbērnu mamma, norāda, ka lēmumu par to, ko darīt ar savu grūtniecību: izvēlēties abortu vai laist pasaulē bērniņu, pieņem sieviete pati. Svarīgākais - viņai ar šo lēmumu un tā sekām ir jāsadzīvo, piebilst Zande.

"Cilvēkam var būt ļoti grūti pieņemt un sadzīvot ar lēmumu, kuram ir neatgriezeniskas sekas. Turklāt lēmums par grūtniecības pārtraukšanu ir viens no tiem, kad īsti nav neviena, uz kuru novelt atbildību," saka psiholoģe.

Sēras līdzīgi kā pēc tuva cilvēka zaudējuma, vainas apziņa – tās ir emocijas, ko sieviete visbiežāk pārdzīvo pēc aborta, skaidro Zande. Viņa uzsver, ka pārdzīvojumu intensitāte var būt ļoti dažāda, līdz pat tam, ka sieviete "iestrēgst" sērās uz ilgu laiku. Taču nav precīzas statistikas par to, cik daudz sieviešu ļoti pārdzīvo pārtraukto grūtniecību, jo ļoti bieži viņas ar sevi cīnās vienatnē un nemeklē palīdzību.

"Ļoti bieži sievietes šādā situācijā nokļūst emocionālā izolācijā, jo ir maz vietu, kur viņas var izrunāties par saviem pārdzīvojumiem," atklāj psiholoģe.

Viņa uzsver, ka tieši tāpat kā jebkuras citas krīzes gadījumā, arī iestājoties neplānotai grūtniecībai, ir svarīgi saņemt atbalstu, piemēram, psihologa konsultācijas. Tomēr jāņem vērā, ka, visticamāk, sievietes vēlēsies palikt anonīmas un labprātāk runātu pa telefonu, nevis apmeklētu labi iekārtotas konsultāciju telpas.

Otra iespēja būtu visu apspriest ar ginekologu, ja vien saruna veidojas nenosodoša un tās rezultātā rodas apjausma par iespējamo risinājumu. "Taču cik ārstiem pietiek laika, zināšanu un pieredzes, lai šādi sarunātos?" retoriski jautā Zande.

Būtiska problēma ir tā, ka bieži vien jaunieši nav sagatavoti attiecībām, ģimenes dzīvei, tostarp nezina, ko darīt un kas notiek, ja ģimenē ienāk bērniņš. Taču ar šādiem emociju pārpilniem brīžiem kā grūtniecība un bērniņa gaidības labāk tiek galā cilvēki, kuri emocionāli nobrieduši. Tādēļ arī bieži vien partneris nesniedz tik ļoti nepieciešamo atbalstu, vienkārši emocionāli norobežojas, izliekoties vai patiešām nezinot par abortu.

Protams, ja salīdzina ar padomju laikiem, tad sabiedrības emocionālā veselība ir uzlabojusies un abortu skaits – būtiski samazinājies, taču tāpat ārstiem nākas raizēties par to, vai sieviete abortu neizmanto kā kontracepcijas metodi. Tieši tāpat ir gan sievietes, gan arī vīrieši, kas manipulācijām ar otru cilvēku izmanto esošos vai topošos bērnus.