Eksperti: Cenzūra bērnu literatūrā nav pieļaujama; tā ir pretrunā ar bērnu audzināšanas principiem  (44)

Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa portālam "Cālis.lv" pauda viedokli, ka cenzūra ir ļoti kaitīga gan likumdošanas vai valsts līmenī, gan arī ir pretrunā ar demokrātijas un saprātīgiem bērnu audzināšanas principiem.

"Tas nav noslēpums, ka jau bērnudārzā bērni rupji lamājas, tikai viņi nesaprot šo vārdu jēgu. Bet viņi runā pieaugušo valodā, to, ko dzird," norāda psiholoģe. Arī televīzijā redzamajās filmās, raidījumos cilvēki rupji lamājas, tiek rādīta vardarbība, taču ir svarīgi, kā šīs lietas vecāki ar bērnu pārrunā. Vecākiem būtu jāizskaidro, kā bērns izskatīsies no malas, ja pats runās rupjības, ko viņš var nodarīt otram, sakot šos neglītos vārdus.

"Neredzu, ka tagad notiktu kaut kas tāds, kas iepriekš nav pieredzēts," atzīst Ābeltiņa, norādot, ka arī literatūras klasikā ir ļoti daudz rupjību un vardarbības.

Jā, psiholoģe pieļauj, arī bērnu literatūras grāmatās varētu ieviest norādes, kāda vecuma bērniem tās paredzētas, kā tas notiek filmās, ko pārraida televīzija. Tad vecākiem būtu vairāk skaidrības, taču nekādā gadījumā cenzūru nedrīkst ieviest.

Ābeltiņa skaidro, ka bērniem rupjības patīk, par tām viņi smejas tikai tāpēc, ka šie vārdi un izteicieni pieder pieaugušo pasaulei, tāpēc arī tādiem tekstiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Rupjie vārdi jāmāk

Arī Satori.lv galvenais redaktors, rakstnieks un publicists Ilmārs Šlāpins uzskata, ka cenzūra literatūrā nav pieļaujama, izsakot cerību, ka nenotiks atgriešanās pie tās, kā tas bijis pagātnē.

Laikā, kad Šlāpins bija Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) loceklis, regulāri nācies skatīt dažādas sūdzības par raidījumiem un filmām televīzijā – par to, kādā laikā būtu jārāda viena vai otra filma, vai jānorāda vecums, kādai auditorijai tā paredzēta. Taču patiesībā, pēc Šlāpina domām, šī mūžīgā cenzūra un mēģinājumi bērnu norobežot un pasargāt no seksualitātes jeb tiešrunas, esot vien pieaugušo mēģinājumi pasargāt sevi, nevis bērnus. Lai neērtības sajūtu no sevis noņemtu par kādu seksa ainu vai rupjību, pieaugušie cenšas panākt, lai bērns nelasītu kādu konkrētu grāmatu vai neskatītos kādu raidījumu.

Šlāpins atzīmē, ka šajā gadījumā ir svarīgs sociālpsiholoģiskais aspekts – to ko neļauj, tas veicina pastiprinātu interesi. "Aizlieguma pārkāpšana ir dabisks cilvēka pieaugšanas process,"uzskata publicists.

Runājot par konkrēto grāmatu, Šlāpins atzīmē, ka svarīgi, lai bērns, lasot un mācoties, saprot, kas ir literatūra, ka tai piemīt dažādi slāņi. Šo dabiskās izzināšanas procesu var izjaukt gan pārspīlētība, piemēram, mācot lamu vārdus, vai arī cenzūra. "Rupjībām un lamu vārdiem ir noteikta loma valodā, un to vajag apgūt un iemācīties. Nevar iztīrīt valodu un to turēt sterilu, tā misija ir neizpildāma," uzskata rakstnieks.

Jau vēstījām, ka kāds tēvs ar portāla "Cālis.lv" starpniecību citiem vecākiem vēlējās uzdot jautājumu: "Vai jūs zināt, ko lasa jūsu bērni?". Viņš bijis šokēts par rupjībām pilno saturu kādā grāmatā, ko viņa 5.klases bērns paņēmis skolas bibliotēkā.

Tētis Jānis pastāstīja, ka viņa bērns igauņu rakstnieces Aidi Vallikas grāmatu "Kas ar tevi notika, Anna?" sācis lasīt priekšā vecmāmiņai, kura, klausoties neķītrībās, neticējusi savām ausīm un domājusi, ka bērns to pats izdomājis un nekautrējoties deklamē vecmammai. Izrādījies, ka bērns nebūt neko neizdomā, bet grāmatas tekstā ir gana daudz rupjību.

Grāmatu bērns paņēmis skolas bibliotēkā un mājās gan apgalvojis, ka to izraudzījies "tāpat vien", lai gan tēvs jau noskaidrojis, ka grāmata piektklasnieku rindās tagad esot TOPā, to jau izlasījuši gandrīz visi skolēni. Laikā, kad politiķu aprindās tiek spriedelēts par tikumības jautājumiem, šāda grāmata mierīgi skolas bibliotēkā ir pieejama šāda vecuma bērniem, norāda tēvs, mudinot vecākus biežāk pievērst uzmanību tam, kādu literatūru bērns lasa, ko visbiežāk atnes mājās tieši no skolas bibliotēkām. Sašutušais tēvs norāda, ka grāmatā ir ļoti daudz nepiedienīga teksta. Jāatzīst, ka teksts patiesi nav daiļrunīgs, tādēļ portāla redakcijai nācās to cenzēt, visrupjākos vārdus paslēpjot.

Grāmata izdota apgādā "Zvaigzne ABC", un tieši šī grāmata ir trešā Vallikas izdotā grāmata Latvijā. Apgāda projektu vadītāja Kristīne Ilziņa portālam "Cālis.lv" atzīmē, ka grāmata ir domāta pusaudžu vecuma bērniem – sākot no 14 gadu vecuma. Šīs rakstnieces grāmatas Igaunijā ir vienas no lasītākajām pusaudžu vidū, un arī Latvijā izdoti jau trīs romāni. Grāmatā ir norādīts, ka Annas stāsts sākas, kad viņai ir 14 gadu, tātad piektklasniekiem šīs grāmatas nemaz nav domātas. Cita lieta, kā tās nonāk līdz konkrētā vecuma bērniem un kā to uztver, un šīs lietas spēj izskaidrot viņu vecāki.