Fotoreportāža. Viens rīts kopā ar Dakteriem Klauniem darbā ar mazajiem pacientiem  (5)

Ciemos pie Nikolasa, Vitālija un Ņikitas

Kopā ar fotogrāfu Mārtiņu ejam cieši pa pēdām abiem klauniem, taču netraucējot veikt tiešos darba pienākumus. Klauni nevienam neuzbāžas, ar vienu acu skatu palūkojas no gaiteņa caur palātas durvju stiklu, pamāj, ja pacients pasmaida, atļauj ienākt, klauni droši dodas iekšā.
Mazajam Nikolasam ir seši gadi, slimnīcā bijis vairākas reizes, arī uz ilgāku laiku. Kā stāsta zēna tētis Igors, dēlam ir problēmas ar kājām precīzāk – deformējas kauli. Ārsti uzskata, ka tā ir iedzimta kaite, taču vecāki pat īsti vairs neatceras, kādā vecumā problēmas sākušās. Zēnam bijušas jau trīs operācijas. Pirmā – neveiksmīga, kā dēļ veiktas divas nākamās. Mājās sešgadnieku gaida vēl divi mazāki brāļi, viens no viņiem pavisam nesen kā piedzimis. Nikolasa mamma pēc viņa dzimšanas darbā nav atgriezusies, auklējusi vecāko, tad dzimuši vēl divi puikas, tādēļ patlaban dekrēta atvaļinājumā atrodas tētis Igors, kurš ar vecāko dēlu patlaban "dzīvojas" pa slimnīcu. Vecāki cer, ka Nikolass uz savām kājām tiks līdz augustam, kad jāiet uz bērnudārzu. Pagaidām mazais staigāt nevar, šādas problēmas viņam bijušas ik pa laikam, tādēļ arī ar mācīšanos nenotiek tik raiti, kā gribētos. Puisēnam ir arī nelieli runas traucējumi, taču tētis ir optimists un domā, ka zēns skolā sāks iet astoņu gadu vecumā, tagad galvenais – kājas "saremontēt".

Nikolass priecājas par klauniem, ļoti labprāt aprunājas, cik nu spēj – patrako, pajokojas. Bērns burtiski atdzīvojas. Pacienta tētis stāsta, ka klauni nāk regulāri – katru dienu gan nesanākot satikties, bet katru reizi dēls priecājoties. Ideja esot laba. Diemžēl dēls netiekot līdz bibliotēkai vai rotaļu istabai, jo ir gulošs un pieslēgts pie sistēmām, tādēļ tētim aktuāli esot interneta pieejamība, kas slimnīcā gan esot gaužām lēna. Datorā multeņu krājumi esot izbeigušies, bet neko jaunu noskatīties nav iespējams. Protams, viss ir nieks, ja vien ātrāk mazais tiktu atkal uz kājām, atzīst Igors.

Vitālijam savukārt ir diezgan ierasta sportistu trauma – ceļgala meniska plīsums, taču 17 gadus vecais jaunietis pēc operācijas jūtas labi. Jā, klauni apciemo arī lielos bērnus, un patiesībā viņiem prieks nereti vēl ir lielāks nekā mazajiem. Vitālijs jau ir tā atguvies, ka izjoko klaunus, stāstot, ka pārdzīvojis trešo operāciju. Īstenībā sportiskais jaunietis slimnīcā ir pirmo reizi, un arī vien trešo dienu. Kamēr ar klauniem ciemojāmies pie citiem bērniem, Vitālijs ar mammu jau devās mājās, pirms tam no ārsta saņemot rekomendācijas, kā kāju vingrināt. Jaunieša mamma pastāsta, ka menisks plīsis, kad puisis mājās pildījis vingrojumus. Gribot būt stiprs.

Klauni aprunājas, pajoko un uzmundrina vēl virkni pacientu, tad dodamies uz slimnīcas Observācijas un diagnostikas nodaļu jeb vietu, kur pacienti vēl tikai gaida ārsta vizīti, kuras laikā tiks lemts par tālākās ārstēšanas nepieciešamību. Tur bērnu daudz, arī pavisam, pavisam mazi zīdainīši. Klauni uzreiz pamana vienu dauzonīgu puiku, kurš gatavs ar klauniem pajautroties. Ņikitam ir pieci gadi, ar mammu atbraucis no Tukuma. Kā stāsta mamma Jeļena, puikam parādījušies dīvaini izsitumi. Vietējais ārsts sākumā domājis, ka mazajam ir kāda alerģija, izrakstījis medikamentus. Zāles lietotas, bet izsitumi parādījušies arvien vairāk. Mamma nolēmusi atrādīties Rīgas ārstiem. Puika dauzonīgs, nemaz nav izbijies, ka nonācis slimnīcas telpās, labprāt parotaļājas ar klauniem, pat gatavs tiem doties līdzi, kad viņi atvadās, lai dotos pie citiem bērniem.

Dakteris Klauns kā profesija

Daudziem šķiet, ka Dakteri Klauni ir kā āksti, kuru uzdevums ir tikai izklaide. Patiesībā tā ir nopietna profesija, kas prasa daudz un dažādu zināšanu, regulāru apmācību, portālam "Cālis.lv" atzīst Dakteru Klaunu projekta koordinatore Marianna Milovska.

Patlaban Latvijā ir apmācīti 28 Dakteri Klauni, no kuriem trīs ir vīrieši, bet pārējās sievietes. Visi klauni šo darbu veic kā papildu pienākumu, apvienojot ar citu darbu. No visiem 28 klauniem divi strādā Ventspilī, bet viens – Valmierā un Cēsīs. Par darbu klauni saņem stipendiju – aptuveni septiņus eiro par vienu stundu. Biedrība "Dakteris Klauns" darbojas par ziedotāju saziedotajiem līdzekļiem. 

Lai kļūtu par Dakteri Klaunu jāiziet nopietna atlase, ne katrs cilvēks, kurš vēlas palīdzēt un darboties šajā jomā, tam ir derīgs. Potenciālos klaunus rūpīgi pēta psihologi un citi speciālisti, vai viņi savā dziļākajā būtībā ir spējīgi šādam darbam, vai pašiem nebūs jāpalīdz pēc tam, kad ilgstoši būs raudzījušies uz slimiem bērniem, bēdu sagrauztiem vecākiem.

Kā stāsta Milovska, biedrībai ir līgumi ar slimnīcām un drīzumā Dakteri Klauni varētu sākt braukāt arī ārstiem līdzi uz Latvijas reģioniem pie bērniem, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe. Pasaulē šai iniciatīvai jau ir zināma vēsture, un tikai Latvijā tas ir pāris gadus vecs jaunums. Lai Latvijas Dakteri Klauni iekļautos starptautiskajā asociācijā, jāizpilda stingri nosacījumi, asociācija ir izstrādājusi vadlīnijas, pēc kurām vadās visu dalībvalstu Dakteri Klauni. Tostarp ir stingri noteikts, cik daudz un cik bieži klauni drīkst strādāt. Latvijā klauni pie bērniem dodas no vienas līdz trim reizēm nedēļā pa divām vai trim stundām. Lai paši neizdegtu, skaidro Milovska. Klauni parasti strādā pāros, un darba grafiks tiek veidots tā, lai BKUS klauni būtu sastopami katru dienu un visas dienas garumā. Klauni ir sazvanāmi visu laiku, - ja ārstiem ir nepieciešams "izsaukt" palīgu uz kādu konkrētu procedūru, tas ir iespējams.

Pieprasījums esot liels, taču pagaidām nav zināms, kad notiks nākamās apmācības. Lai kļūtu par klaunu, nopietni jāmācās četrus mēnešus. Klauni tiek apmācīti aktiermeistarībā, pantonīmā, daudz ar viņiem strādā psihologi. Rīgā klaunu ir pietiekami, taču, visticamāk, tiks meklēti cilvēki tieši no reģioniem, kas būtu gatavi veikt šo labo, bet vienlaikus arī smago darbu.

Izraēlā, kas ir šīs kustības aizsācēja, klauni darbojas ne tikai ar bērniem, bet arī pieaugušajiem. Tur kustība ir ļoti, ļoti populāra, stāsta Milovska. Piemēram, pie vardarbībā cietušajiem bērniem Izraēlā kā pirmā persona dodas tieši Dakteris Klauns, iegūst uzticību pieaugušajiem un tikai tad iet runāt ārsts vai policists. Klauns ir kā tilts starp bērnu un ārstu.

Kā novērojām slimnīcā, klauni aprunājās ar vairākiem pusaudžiem. Dzirdēju sarunu starp klaunu un 14 gadus vecu puisi. Temats – meitenes. Jā, Milovska atklāj, ka īstenībā pusaudžiem ļoti svarīgas ir šīs sarunas. Protams, klauns viņiem nerādīs trikus vai nepūtīs ziepju burbuļus, taču tieši sarunas ar pusaudžiem ir ļoti vērtīgas. Viņiem tā jau ir vecums, kad gribas spuroties, bet pēkšņi viņi nonākuši ierobežotā vidē ar noteikumiem, draugi atrodas ārpusē, pacientam pusaudža vecumā ir smagi. Tādēļ Dakteri Klauni ar šī vecuma bērniem parunājas – par sportu, interesēm, arī par meiteņu vai zēnu lietām. Tieši saruna ir tā, kas pacientu uzmundrina, palīdz izturēt.

Daži Dakteru Klaunu stāsti no darba ikdienas

"Man ļoti mīļš atgadījums ir ar strīpainajām drēbēm… Ielūkojoties palātā, redzam meiteni, kurai mugurā ir strīpains džemperītis. Tas klauniem ļoti patīk, mēs palātā neejam, tik bubinām pie durvīm, bet skat, mammai arī ir strīpains džemperītis - abas sēž uz gultas un smīn par klauna izrādīto uzmanību. Bet, kad pabāž klauni savas galvas dziļāk aiz sliekšņa - opā, tur pie pretējās sienas gultā sēd vēl viena meitene, viņai arī ir strīpains džemperītis… Visi šajā palātā ir strīpainos džemperīšos - cik amizants gadījums! Tātad, klauni secina, ka palātā var ieiet tikai tie, kuriem mugurā ir strīpaini džemperīši. Problēma, mēs gribam iet iekšā, bet viens no mums nedrīkst, jo vienam no diviem klauniem strīpaina džemperīša mugurā nav. Viņš, protams, skumst, bet izdomājam izeju no situācijas - tur drēbju maisiņā pie gultas redzam rēgojamies strīpainu auduma gabalu- klauni sajūsmā! Svītrains apģērbs ir kā atļauja ienākt palātā, lai abi klauni varētu ienākt. Klauns, kuram mugurā svītrains džemperītis, ieiet palātā pēc drēbītes, kura rēgojas no maisiņa. To izvelkot, izrādās tā ir maza jaciņa, kura klauna pāriniekam noteikti neder, tad nu jāizdomā, kā partneri apģērbt, lai būtu iespēja ienākt. Izdomājam, ka jaciņu var uzlikt galvā cepures vietā. K ad klauniem beidzot izdevies pielāgoties "dreskodam", priecīgi dodamies palātā un pārlaimīgi sasveicināmies ar klātesošajiem. Klauni vienmēr savu ampelēšanos vēro vienlaicīgi arī no malas, kā tas ietekmē notikumā iesaistītos vecākus, bērnus un medicīnas darbiniekus, ja visi iesaistās līdzdarbojoties, tas nozīmē, ka var turpināt iesākto un attīstīt notikumu gaitu, klaunam nav padomā gatavs scenārijs, ko darīt, ienākot palātā. Pirmkārt, novērtē klātesošo attieksmi, tad meklē kaut ko īpašu, ar ko sākt veidot notikumu. Šajā gadījumā tas bija strīpainais džemperītis, citkārt tās ir brilles, rotaļu lācis vai vēl kaut kas cits, ap ko veidojas improvizēts stāsts."

"Ratiņkrēslos sēdoši bērni izskatās cēli, gluži kā karaļi un karalienes, tad nu bērniem izrādām pienācīgu godu, kā tas pienākas darīt pie augsti stāvošām personām. Reāla situācija - ratiņkrēslā sēž astoņus gadus veca meitene, gluži kā karaliene, es iesaucos: "Karaliene, karaliene no salvešu turzas!" Izvelkam salvetes, darinām rozes un pilnīgā padevībā sniedzam rozes karalienei."

"Bet mazu bērnu raudas visvieglāk ir remdināt ar ziepju burbuļiem, ziepju burbuļus ķeram paši, ķer vecāki, ķer bērni, burbuļus slēpjam cepurē, barojam rotaļlāčus un citus zvērus, burbuļus ēdam, spēlējam burbuļbolu, gatavojam balona zobenu, ar kuru bērns var šķelt burbuļus, šķiet, ka bērniem burbuļi nekad neapnīk. Pavisam mazus bērnus, kuri ir līdz gada vecumam, mierināma ar muzikālās lādītes palīdzību, jo tās melodija ir maiga, klusināta, nomierinoša, bet, ja bērns nav ļoti saguris, tad var veidot tuvāku saikni, iesaistot mīmiku, balsi - bubinot, čubināties ar roku lelli."