Ričards līdz vienai dienai bija parasts 12.klases skolnieks, ar labām sekmēm, sapņiem par profesiju, sportisks, bet tagad viņa un viņa ģimenes dzīve pilnībā izmainījusies. Puiša mamma stāsta, ka jau kādu laiku atpakaļ Ričards sūdzējies, ka sāp sāns un kreisā kāja ir tāda jutīgāka. Aizgājuši pie ārsta, kurš izrakstījis neirovitamīnus, tos padzēris, jaunietim uz laiku kļuvis labāk. Līdz naktī uz 9.aprīli viņš sūdzējies par spēcīgām vēdersāpēm. Izsaukuši Neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas nolēma veikt papildizmeklējumus un jaunieti aizveda uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu "Gaiļezers". Tur uzņemšanā puisim paņemtas analīzes un veikta ultrasonogrāfija. Visi rādījumi bijuši labi, vienīgi analīzes norādījušas uz nelielu iekaisumu urīnceļos. Dakteri izrakstījuši antibiotikas un palaiduši mājās. Par to, ka jaunietis ieminējies par kājas jutīgumu, neviens neesot licies ne zinis.
Nākamajā rītā mamma dēlu aizvedusi pie pazīstamas fizioterapeites, kas aplūkojusi puiša kāju un pat ar aci varējis redzēt, ka kreisās kājas muskuļi ir deformējušies, tādi kā slābani. Fizioterapeite parādījusi vingrinājumus, aizgājuši vēl pie ģimenes ārsta, kas izrakstījis medikamentus, jo pastāvējušas aizdomas par ceļgala nervu iekaisumu. Mamma sākusi špricēt zāles. Bet naktī uz 10.aprīli – atkal puisim sācis ļoti sāpēt vēders. Izsaukuši "ātro palīdzību", kas tik norādījuši: "Vai tad ģimene pati nespēj izārstēt urīnceļu iekaisumu!?". Jaunietis norādījis, ka viņa kāja ir mazjutīga, bet mediķi iedevuši puisim nomierinošus līdzekļus un secinājuši, ka izsaukums bijis veltīgs. Sāpes nepārgāja, mamma mēģinājusi masēt kāju, bet jaunietis pats otrreiz izsaucis "ātros" un pēdējiem spēkiem, pat nesagaidot, kad mediķi ienāks mājā, iekāpis viņu automašīnā.
Jaunietis atkal nonācis Gaiļezerā, kur uzņemšanā viņam norādīts, ka "viss ir viņa galvā". Ričards teicis, ka viņam tirpst kājas, bet mediķi nepievērsa uzmanību šiem vārdiem līdz brīdim, kad kājas "atteicās strādāt". Tikai tad izsaukts neirologs. Veicot izmeklējumus, atklājies, ka Ričardam ir insults muguras smadzenēs, kas, visticamāk, radies no iedzimtas asinsvadu deformācijas. Tas nu bijis pavisam nepatīkams pārsteigums visai ģimenei. Tagad Ričards ir cilvēks ar īpašām vajadzībām – ratiņkrēslā. Viņam ir mazā iegurņa funkciju traucējumi, kas liedz pašam pārvietoties un darīt citas, ierastas lietas.
"Ja mūsu valstī ikvienam būtu pieejams magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja ārsti pirmajā reizē nebūtu palaiduši garām galveno problēmu, ja…," pie sevis par situāciju medicīnas jomā domā mamma. Nē, viņa negrib žēloties, kādu tagad vainot, taču ar šo stāstu vēlas vērst līdzcilvēku, valdības uzmanību uz lietām, ko būtu vēlams sakārtot, lai šādu gadījumu būtu iespējami mazāk.
Mammai sāp, ka valsts politika ir tāda, ka tiem cilvēkiem, kuriem insults bijis galvas smadzenēs, rehabilitācijas pasākumi ir pieejami bez maksas, bet tiem, kā piemēram Ričardam, – muguras smadzenēs, - rehabilitācija jāapmaksā pašiem. Tāpat valsts neesot padomājusi par šāda vecuma jauniešiem, kuri mācās, paši nestrādā, bet uz papīra skaitās pieaugušie, kuriem medicīna nav bezmaksas. Ģimenei nav tādu finansiālu iespēju, lai apmaksātu rehabilitācijas pasākumus, tādēļ viņi vērsās "Ziedot.lv", kas savā mājas lapā arī atvēra iespēju ziedot Ričardam.
Ričarda sapņi un mammas labie vārdi līdzcilvēkiem
Ārsti patlaban nekādas prognozes par Ričarda veselību nesniedz, bet puisis ir optimisma pilns. Portālam "Cālis.lv" Ričards atzīstas, ka dažbrīd bijuši brīži, kad piezagusies grūtsirdība, tomēr to spējis atgaiņāt. Tagad viņa ikdiena paiet Vaivaru rehabilitācijas centrā. Viņš agri ceļas, trenējas, mācās. Pie viņa brauc gan Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas klases audzinātāja, gan nāk skolotāji no Pumpuru vidusskolas. Viņš ir pārliecināts, ka veiksmīgi nokārtos centralizētos eksāmenus, jo ir taču mācījies tik garus 12 gadus. Ričards tic, ka "būs labi, vajag tik cīnīties un trenēties". Draugi pie viņa rindas kārtībā braucot vismaz divas reizes nedēļā. Mamma jau sarunājusi, ka eksāmenu laikā Ričardam palīdzēs asistents, viņš "eksaminēsies" atsevišķā telpā, lai būtu iespēja sāpju laikā atgulties, atpūsties.
Ričards domājis par divām profesijām, ko varētu apgūt – programmētājs vai skaņu režisors, taču… Nevienā no šīm augstskolām – Rīgas Tehniskajā universitātē un Mūzikas akadēmijā - nav radīta iespēja nokļūt cilvēkiem ratiņkrēslos. Arī tas puiša mammai liekas savādi, tādēļ viņa rosina tos, kuri lemj, aizdomāties par šādām situācijām. Tomēr ģimene cer, ka risinājumi tiks rasti, puisis gudrs, ar cīnītāja garu…
Mamma ir aprēķinājusi, ka pusotra gada laikā rehabilitācijai būtu nepieciešami ap 18 000 eiro, tādēļ lūdza līdzcilvēku atbalstu. Patlaban jau ir saziedoti vairāk nekā 6000 eiro. "Ziedot.lv" mājas lapā kā nepieciešamā summa ir norādīti 9000 eiro, bet šāda summa tika aprēķināta sākumposmā, skaidro mamma.
Anda aizkustinājumā saka paldies visiem, visiem, kuri viņiem palīdz, sniedz morālu atbalstu – darba biedri – gan viņas, gan vīra, skolas skolotāji. Patiesībā, kā saka jaunieša mamma, mums ir tik daudz labu cilvēku, bez viņu atbalsta ģimenei būtu daudz smagāk.
Ričarda mamma strādā par logopēdi skolā un bērnu namā, bet tētis - ostā par dokeri. Ričards ir jaunākais dēls, viņam ir brāļi – 28 un 27 gadus veci. Visi, cik vien spēj, palīdz, bet tādu līdzekļu viņiem tomēr nav, taču 18 gadus vecam jaunietim dzīve tikai sākas…
Ja arī tev ir iespēja palīdzēt, tad informāciju par to, kā to izdarīt, atrodama šeit
Foto no Ričarda žetonu vakara un pie jūras Vaivaros.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
