Ričards līdz vienai dienai bija parasts 12.klases skolnieks, ar labām sekmēm, sapņiem par profesiju, sportisks, bet tagad viņa un viņa ģimenes dzīve pilnībā izmainījusies. Puiša mamma stāsta, ka jau kādu laiku atpakaļ Ričards sūdzējies, ka sāp sāns un kreisā kāja ir tāda jutīgāka. Aizgājuši pie ārsta, kurš izrakstījis neirovitamīnus, tos padzēris, jaunietim uz laiku kļuvis labāk. Līdz naktī uz 9.aprīli viņš sūdzējies par spēcīgām vēdersāpēm. Izsaukuši Neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas nolēma veikt papildizmeklējumus un jaunieti aizveda uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu "Gaiļezers". Tur uzņemšanā puisim paņemtas analīzes un veikta ultrasonogrāfija. Visi rādījumi bijuši labi, vienīgi analīzes norādījušas uz nelielu iekaisumu urīnceļos. Dakteri izrakstījuši antibiotikas un palaiduši mājās. Par to, ka jaunietis ieminējies par kājas jutīgumu, neviens neesot licies ne zinis.
Nākamajā rītā mamma dēlu aizvedusi pie pazīstamas fizioterapeites, kas aplūkojusi puiša kāju un pat ar aci varējis redzēt, ka kreisās kājas muskuļi ir deformējušies, tādi kā slābani. Fizioterapeite parādījusi vingrinājumus, aizgājuši vēl pie ģimenes ārsta, kas izrakstījis medikamentus, jo pastāvējušas aizdomas par ceļgala nervu iekaisumu. Mamma sākusi špricēt zāles. Bet naktī uz 10.aprīli – atkal puisim sācis ļoti sāpēt vēders. Izsaukuši "ātro palīdzību", kas tik norādījuši: "Vai tad ģimene pati nespēj izārstēt urīnceļu iekaisumu!?". Jaunietis norādījis, ka viņa kāja ir mazjutīga, bet mediķi iedevuši puisim nomierinošus līdzekļus un secinājuši, ka izsaukums bijis veltīgs. Sāpes nepārgāja, mamma mēģinājusi masēt kāju, bet jaunietis pats otrreiz izsaucis "ātros" un pēdējiem spēkiem, pat nesagaidot, kad mediķi ienāks mājā, iekāpis viņu automašīnā.