Māsu un brāļu sāncensības gars – pieredzes stāsti un ieteikumi

"Mūsu ģimenē aug trīs bērni - divi lielie un zīdainis. Lielajiem ir 11 un 12 gadi. Mums ir daži noteikumi attiecībā uz dusmām un strīdiem - aizliegts apsaukāt vienam otru nesmukos vārdos, kategoriski aizliegta ir mētāšanās ar diagnozēm. Esam pārrunājuši, ko nozīmē katrs no sliktajiem vārdiem, kā arī to, ka vārdiem ir liels spēks. Šos noteikumus bērni respektē. Viņiem ir arī savstarpējas vienošanās, piemēram, ka pat vislielākajās dusmās nerauj viens otru aiz matiem. Visādi citādi drīkstot kauties.

Ikdienas mazajos kašķos neiesaistos, lai paši risina savā starpā, bet tajā brīdī, kad kāds no bērniem nāk kratīt man sirdi, saprotu, ka paši nav tikuši galā un otra nodarījums ir pārāk liels. Tādās reizēs pārrunājam visi trīs un notiek arī atvainošanās.

Esam iemācījušies vienu knifu savstarpējās komunikācijas uzlabošanai. Praktizējam vakara parunāšanos, kad katrs no mums izstāsta trīs labas un trīs sliktas lietas, kas ar mums ir notikušas. Šādā veidā notiek ciešāka satuvināšanās arī ar vecākiem, jo dažreiz bērniem rodas iespaids, ka vecākiem vienmēr viss nākas viegli, nav nekādu kreņķu un noguruma. Esmu novērojusi, ka parasti pēc šīm parunāšanām, jūtama īpaša emocionāla tuvība.

Varbūt mani bērni ir jau lieli, bet uzskatu, ka agresijas brīdis nav tas, kurā ir jārunā un jāaudzina bērni. Agresijas brīdī praktizēju pārtraukšanu, izolēju vienu no otra. Runāt var tad, kad emocijas (dusmas) ir pārgājušas. Dažreiz pārrunas notiek pat pēc vairākām dienām.
Vēl viens veids, kā mazināt bērnu savstarpējo saspringumu - veltīt individuālu laiku bērniem, visbiežāk es to daru ar meitu un dēls - ar vīru. Ejam kaut kur divatā, pārrunājam savus noslēpumus, paēdam kafejnīcā vai ejam kopā iepirkties. Liekas, ka tādā veidā panākam to, ka bērniem nav jācīnās par vecāku uzmanību.

Ko es neieteiktu vecākiem - rosināt audzinošās sarunas konflikta brīdī, agrāk tā darīju, pieprasīju, lai viens otram atvainojas, bet ņemot vērā, ka bērnam ir vēl iekšējas dusmas, radās sajūta, ka tas tiek darīts tikai, lai izpatiktu man.
Vēl man ļoti patika doma par atvainošanos - mēģinām lietot: "Man ļoti žēl, ka es tevi sāpināju", nevis :"Piedod!""

"Esmu divu bērnu mamma. Meitai ir seši gadi un dēlam trīs. Mūsmājās visbiežāk nesaskaņas rodas:

1) kad nevar sadalīt rotaļlietas. To, ko ir paņēmis brālis, ātri vien nonāk māsas rokās. Un tad mazais aizstāv savu izvēli. Un bieži ir arī otrādi - brālim vajag to, kas ir māsai. Iesākumā parasti skatos, kā abi tiks galā, jo bieži vien viņiem izdodas arī bez mūsu palīdzības tikt galā. Ja jūtu, ka tūlīt jau emocijas sitīs augstu vilni, tad mēģinu kādam novirzīt domas uz citu pusi. Dažreiz izdodas, dažreiz nē un tad jau sanāk vienu no abiem mierināt;
2) viens ātrāk apēd savu gardumu, otrs ir paglabājis un pēc kāda laika grib mieloties. Zinot to, parasti otram kādu gardumu paglabāju, lai nav otram jāņem nost;
3) dažreiz kašķis ir ne par ko. Vienkārši neoma. Tad jāgaida, kamēr pāries.

Toties nedarbos darbojas kopīgā komandā. Arī zīmē, veido abi divi kopā.
Principā noteikumi par kādu lietu darīšanu, nedarīšanu attiecas uz abiem (piemēram, ja bumbu nedrīkst mētāt viens, tad otrs arī nē). Netiek piemērots teiciens - māsiņ, brālītis ir mazs un tāpēc, piemēram, atdod mantu, atdot konfekti.

Ja klēpī samīļoties nāk viens, otram arī klēpī ir vieta. Un katru dienu teikt bērniem, ka mīl viņus. Ja gardums tiek pirkts vienam, otram ar tiek, kas garšo. Un uzslavas, uzslavas par to, ko māsa brālim iemāca un palīdz un otrādi. Un paskaidrot bērniem, kāpēc mamma ir dusmīga, kašķīga un mudināt arī bērniem pateikt, kas viņus ir sadusmojis. Un pat trīsgadnieks jau māk pamatot, kāpēc ir dusmīgs.

Kopumā jāsaka, ka vismaz šajā vecumā abi ir draudzīgi. Kas būs vēlāk, to jau laiks rādīs."

"Māsas un brāļi, viena ģimene, vienāda audzināšana, bet varbūt ne tik vienāda. Konkurence, cīņa par vietu ģimenē un pa vidu vecāki. Jā, tieši pa vidu, jo stāvēt malā un noskatīties, kā "mīlulīši" plēšas, nu, vienkārši nav iespējams. Iemesli, lai plēstos var būt viss neiedomājamākie. Maizīte brālim biezāka, zupā zirņi vairāk, rotaļlietu gribu tieši to, kas tagad brālim rokā un vispār, ko tu nāc manā istabā, tas nekas, ka tā kopīga. Mums, vecākiem, jābūt gataviem, ka viss tiks salīdzināts, mērīts un svērts, man pat liekas, ka bučas, ko vakarā iedodam, tiek saskaitītas. Bet, kad lielais brālis metas aizstāvēt mazāko ar vārdiem: "Ko tu viņam dari, neaiztiec viņu", tad saprotu, ka pamazām sāk veidoties komanda, un viss būs labi.

Mani jaunākie ir tikai četrus un gads un astoņus mēnešus veci, bet cīņas jau notiek.

Ainiņa iz mūsu ģimenes dzīves. Bērni skatās grāmatiņu "Laukos", tajā daudz atveramu lodziņu ar paslēptām bildītēm. Tikko paspēju nopriecāties, kā mani dūkulīši mīļi sēž un skatās grāmatiņu, tā sākas kliegšana, grāmatas raušana katram uz savu pusi. "Mammu, viņš plēš grāmatu, atdod taču..". Troksnis neiedomājams, lielais auro, mazais spiedz, abi ieķērušies grāmatā kā lielākā dārgumā, bet pa vidu vēl paspēj viens otru iedunkāt. Pa galvu, pa kaklu metos klāt. Grāmatas taču žēl, kā nekā naudu maksāja... Dusmīgi atņemu grāmatu, ticat viegli tas nenācās, pāris dunkas arī man tika. Nolieku iegūto trofeju augstu plauktā, aurojot (klusu runāt nebija jēgas, troksnis par lielu): "Ja nemākat spēlēties draudzīgi, tad grāmatu nedabūsiet." Lielākais paņem mazāko pie rokas un saka: "Ejam prom no tās sliktās mammas", uz ko mazākais: "Mhu", un abi draudzīgi dotas no manis prom. Noskatos pakaļ un nodomāju: "Jā, slikta..."

"Esmu divu dēlu - 12 un astoņus gadu vecu un pusotru gadu vecas meitas mamma.

Uz jautājumu: "Kā panākt, lai viņi viens otru cienītu, mīlētu", manuprāt, ir tikai viena atbilde -mīlestība. Tas, kas valda ģimenē. Bērniem mākslīgi iemācīt nevar absolūti neko. Ja ģimenē nevaldīs mīlestības pilna gaisotne, ja tētis kliegs vai pacels roku pret mammu, tad nekāda runāšana nelīdzēs, lai bērni savā starpā rīkotos citādi. Tas taču ir skaidrs, ka mūsu bērni mācās no mums, mūsu rīcības, pārņem mūsu manieres un izturēšanos.

Protams, arī mani puikas savā starpā cīnās gan par manu nedalīto uzmanību, gan mēģina viens otram pierādīt, kurš ir garāks, stiprāks, gudrāks utt. Un es viņiem to ļauju. Ļauju ķīvēties, ļauju dunkāties un visādi citādi cīnīties, jo uzskatu, ka tikai tā viņi var iemācīties strīdēties. Esmu pārliecināta, ka - ja es jau saknē aizliegšu šādu ķīviņu izcelšanos, sak, izbeidziet, taisnība ir X vai Y, puikas nekad arī pieaugušo dzīvē nepratīs strīdēties, argumentēt savu viedokli, izteikt domas utt. Ļauju ķildoties tik tālu, kamēr tas neapdraud otru fiziski. Bet tāda īsta agresija viņu starpā pat nav parādījusies. Protams, ir izskanējuši vārdi, cik ļoti viens otru ienīst, bet tie tādi dusmu brīdī pateikti vārdi.

Uzskatu, ka mana sākotnējā nostāja, ka lielais vienmēr ir vainīgs vai vismaz, ka viņam būtu bijis jābūt gudrākam, ir absolūti nepareiza. Nedrīkst arī no lielākā bērna sagaidīt pieauguša cilvēka rīcību vai vēl trakāk, vēlmi vienmēr piekāpties, sakot, ka gudrākais piekāpjas. Manuprāt, absolūti nepareizi. Vēl, ko darīju sākumā, dikti pārdzīvoju, kliedzu uz abiem, dusmojos utt. Tik muļķīgi! Nesapratu, ka arī viņiem šie strīdi ir nepieciešami, un ka tas ir pavisam normāli. Kamēr to iemācījos, pagāja vesela mūžība.

Īstenībā ir tā, ka savus bērnus pazīstu pietiekami labi, tādēļ bieži jau paredzu, ka tūlīt ies vaļā. Tad nodalu abus, piemēram, vienam palūdzu izkrāmēt trauku mašīnu, bet otru aizsūtu uz veikalu pēc "piena". Kad darbiņi izdarīti, arī strīds abiem piemirsies.

Kad puikas kārtējo reizi uz tepiķa cīkstās, viens otru dunkā, nodomāju: "Par ko man tāds sods?"Taču zinu, ka patiesībā viņi ir labi bērni, mīļi brāļi, kas vienmēr iestāsies viens par otru (ir pieredzēts skolā). Un tas ir svarīgi! To gan stāstu viņiem, ka draugi, paziņas nāk un iet, bet brāļi un māsas paliek uz mūžu, ka tās asinssaites nekas nespēj izmainīt.
Bet kopumā, kā jau sākumā minēju, neko nevar bērnam iestāstīt - viņš pats visu lieliski redz. Gan to, kas notiek starp mammu un tēti, gan kā notiek mammas, tēta, brāļu, māsu attiecībās."

"Kā panākt draudzību starp brāļiem un māsām? Sāksim ar to, ka brāļi un māsas vienmēr strīdēsies un tur neko nevar mainīt. Esmu jaunākais bērns - man ir trīs gadus vecāka māsa, un trīs gadus vecāks brālis. Strīdi bija mūsu ikdiena un bieži vien neiztikām bez puņķiem un asarām, bet tas nenozīmē, ka ienīdām viens otru. Te nu seko mans pirmais ieteikums vecākiem. Tā kā esmu visjaunākais, tāpēc esmu arī vislutinātākais.

Vecāki var mēģināt to noliegt, bet tā nu tas ir, un tā nu tas būs, tāpēc cenšaties piedomāt pie tā, lai uzmanība tiktu dalīta vienlīdzīgi. Pārējie bērni jūt šo pastiprināto uzmanību jaunākajam, tāpēc viņš arī ir upuris brāļu un māsu pāridarījumiem. Otrais padoms vecākiem - mīlat viens otru, mīlat savus bērnus, un arī bērni jutīs šo mīlestību pret ģimeni, kas viņos vairos savstarpējo mīlestību. Mīlestību un cieņu nevar iemācīt, to bērni pārņem no saviem vecākiem, apkārtējās vides, un to, kā paši vecāki izturas viens pret otru. Un te nu seko arī trešais padoms. Organizējiet ģimenes izbraucienus un pasākumus. Ja bērniem rādīsiet, cik svarīgi ir atvēlēt laiku ģimenei, tad arī bērni uzskatīs par nepieciešamu atvēlēt laiku ģimenei. Gan mana, gan manu draugu ģimenes, bērnībā ir braukušas kopīgos ģimenes izbraucienos un ceļojumos, kas būtībā ir kalpojoši par pamatu mīlētām un savstarpēji labām attiecībām ģimenē, jo gan man, gan maniem draugiem šobrīd ir ļoti tuvas attiecības ar saviem brāļiem un māsām. Un nobeigumā, tad vissliktākais piemērs jeb, ko labāk nedarīt. Dzīvojām otrajā stāvā un tieši zem mums dzīvoja mana draudzene ar brāli. Vēl tagad atceros, kā mamma mums visiem lika kaunēties, un ņemt no viņiem piemēru, kā jāizturas vienam pret otru. Ikdienā un citu sabiedrībā, abi kā eņģelīši viens pret otru, bet tiklīdz mājās vieni - tā ļaunākie ienaidnieki. Tiklīdz visi pieaugušie darbā, tā viņiem strīdi rit pilnā sparā un mums visiem sīkajiem ausis pie grīdas. Mēbeles krita, balss tembri paaugstinājās un tie lamuvārdi! Iemācījāmies vismaz duci jaunu lamuvārdu. Neizrādiet pastiprinātu uzmanību nevienam no bērniem. Vecāki, ienesiet mājās mīlestības un tuvības sajūtu! Neaizmirstiet, ka bērni izaug ļoti ātri, jūs varat atlikt darba pienākumus uz vēlāku, bet nevariet atlikt bērna pirmos soļus. Un visbeidzot, NEKAD nepielīdziniet bērnus, kādam citam. Tādos audzināšanas paņēmienos izaugām mēs trīs bērni, un droši varu teikt, ka mīlam, cienām un novērtējam viens otru. "

"Jau kopš piedzimšanas meitene atšķiras no puiša ļoti daudzās lietās. Viņu atšķirības ir gan fiziskas, gan interešu ziņā. Kad bērni pieaug un atrod sevi interesējošus hobijus, arī tie atšķiras. Līdz tam mirklim, kamēr viņus pretējais dzimums nesāks piesaistīt, līdz tam brīdim viņi nekad nevarēs saprast pretējo dzimumu, viņiem šķitīs, ka "tas ir nokritis no marsa". Bet lai abi dzimumi sadraudzētos, viņiem ir jāatrod kopējas intereses, tādas intereses, kuras viņi spēs viens otru pilnveidot. Ir daudzas lietas, kuras meitenes prot labāk par puišiem un otrādāk, ir daudzas lietas, kuras puiši spēj labāk paveikt, nekā meitenes.
Atceros , ka bērnībā man bija labākā draudzene, un mēs bieži gājām uz piknikiem. Man patika iet uz piknikiem tieši ar viņu, jo viņa jau tajos laikos labi gatavoja ēst, protams, ceptu krūtiņu viņa gatavot nemācēja, bet garšīgas desmaizītes ar sieru un svaigiem gurķiem viņa gatavoja dievišķīgi. Bet es savukārt varēju nospert vecākiem sērkociņu kastīti un uztaisīt mazu ugunskuru. Bērniem no mazotnes ir jāmāca cienīt citus cilvēkus, nedalot tos pa dzimumiem, pēc ādas krāsas un vecuma. Bērniem jāparāda, ka katra cilvēka intereses ir svarīgas, ka iepazīstot tās, mēs gūstam pieredzi. Armijā ir tāds teiciens: pat pretinieki kopējas problēmas risināšanā kļūst par biedriem. Ja māsai ar brāli rastos maza problēma vai pārbaudījums, pēc tā atrisināšanas viņiem rastos kopēja uzvaras sajūta un kopējas atmiņas. Jo bērni biežāk laiku pavadīs kopā, jo vairāk sāks viens otru piesaistīt."