Okupācija – kad lapsa izdzen zaķi no būdiņas. Kā bērnam stāstīt par Latviju un vēsturi  (31)

Kas ir okupācija? Piedāvā bērnam sižetu no pasakas

Dzimtenes mīlestība sākas ģimenē, teicis angļu filozofs Fransis Bēkons. Un taisnība viņam, piekrīt Sēja. Pirmie jautājumi, arī tāds – kāpēc mēs svinam valsts svētkus, tiek uzdoti mājās – tētim, mammai. Un mums jāprot atbildēt viņiem saprotamā veidā. Un ir lieliski, ja ir kāds "opis", kuram ir laiks un patikšana runāt ar bērnu. (Gundega Sēja ir autore grāmatai "Kā es ar opi braucu Latviju lūkoties.")

"Vai atceries pasaku par zaķi un viltīgo lapsu? Kad lapsas ledus būdiņu pavasara saule izkausēja, viņa izdzina kaimiņu zaķi no viņa tāšu būdiņas. Iekārtojās un teica: "Es te dzīvošu! Ha! Un iepūt man!"  Nu re, to sauc par okupāciju, skaidro literāte.

Stāsti ar lielīšanos

Protams, neba no grāmatām var iemācīties patriotismu, droši vien arī ne no stāstiņiem par to, cik mūsu tēviem un tēvu tēviem grūti gājis. Kopīgos pārgājienos, kopīgos darbos, kopīgos svētkos, sarunājoties, jautājot un rosinot domāt, līdz emocionālai atbildei bērns nonāk pats. Un tā ir tā patriotisma sēkla, kas, iesēta bērnībā, cerams iesakņosies un, kas zina, varbūt dzīvē noderēs, uzskata Sēja.

"Bērniem tāpat kā mums pieaugušajiem patīk lepoties. Bērniem – palielīties. Kas Latvijā ir tāds, kā nav citur pasaulē? Nu palepojies, – es aicinu bērnus, tiekoties ar viņiem Latvijas skolās un bērnudārzos. Kur tu mani aizvestu, ko parādītu, ja tu būtu opis un es – Roberts? Un kā šie bērni atraisās! Uzsprāgst. Viņi mani "ved" gan uz piemājas upīti makšķerēt, gan uz vietējo pilskalnu, gan Zooloģisko dārzu, Brīvības pieminekli un baraviku vietām," par tikšanām ar bērniem atklāti stāsta grāmatu autore.

Gandrīz visos bērnos klusi tup arī šī mīlestība – savas zemes mīlestība; mūsu uzdevums – dot tai iespēju piecelties kājās. Un nekautrēties. Es esmu latvietis. Ar paceltu galvu un stingru mugurkaulu. Dzīvoju Latvijā – vienā no septiņām zaļākajām valstīm pasaulē. Protu vienu no senākajām valodām! Zini kādu? Latviešu valodu.

Pārdomām. "Nereti latviešus dēvē par pazemīgiem, par muguras liecējiem utt. Savulaik Augusts Bīlenšteins, rakstīdams par Bībeles tulkošanu latviešu valodā, piemin faktu, ka pirmajiem Svēto rakstu tulkotājiem vajadzējis darināt vārdu, lai izteiktu jēdzienu pazemība. Tātad latviešu apziņā šāda vārda nav bijis! "Un valodai nevar neticēt, jo valodas liecības ir objektīvas, nemaldīgas un patiesas. Tās ir vispārināmas uz tautas raksturu kopumā. Šī tauta tātad nav pazinusi pazemību!" (Ruta Veidemane). Šis bija par to, kā mēs varētu mācīt bērnus mīlēt savu valsti, bet kā valsts mīl savus bērnus?" mudina domāt rakstniece.

Vēlreiz pārdomām. "Norvēģijā Neatkarības dienas svētku gājienā dodas tikai bērni, pieaugušie ir skatītāju lomā. Doma esot tāda, ka valsts apzinās, ka viņi – tie, kuriem šobrīd seši septiņi utt., ir nākamie premjerministri, ministri, ekonomisti, skolotāji utt. – tie, kas dos savu pienesumu valstij, viņi ir valsts. Valsts lepojas ar saviem bērniem jau šodien. Un gādā par tiem. Bērni un valsts. Mīlestība un pienākums – gribētos abpusēji," atzīst Sēja.

Bērnus piespiedu kārtā nav jāved uz valsts svētku pasākumiem

Valdis Klišāns, kurš pats ir arī tētis bērnam, kuram vēl vēstures stundas netiek pasniegtas, kā vislieliskāko līdzekli, kā bērnam pastāstīt par valstiskiem jautājumiem, minēja tieši Gundegas Sējas sarakstīto grāmatu.

Tomēr vienlaikus vēsturnieks norāda, ka bērnudārza vecuma un sākumklašu skolēnu apziņā tādi jēdzieni kā valsts, sabiedrība, okupācija, neatkarība, cita valsts – nav vēl izprotami. Un bērniem šajā vecumā nav jāskaidro, kas bija PSRS, jo bērna ausīm šis būs tikai burtu salikums. Viņš meitai skaidrojot, ka bija reiz "liela Krievija", kurā bija arī Latvija, un tad visi gribēja būt patstāvīgi, un Latvija atdalījās no "lielās valsts – Krievijas". Bērnam šādā vecumā ir abstrakts priekšstats, kas ir vēsture, tādēļ nav jāsarežģī notikumu skaidrošana, kad bērns vaicā, kādēļ jāsvin vieni vai otri valsts svētki.

Klišāns atzīstas, ka viņam ir lieli kompleksi no paša bērnības, tādēļ nevienam neiesaka bērnus obligāti vest uz "stīvajiem" pasākumiem. Ja vien valsts svētku pasākuma programma nav īpaši veltīta bērniem, mazos obligāti nav jāved sev līdzi. Noteikti jādomā par svētku programmas kvalitāti. Vēsturnieks atminas, kā savā bērnībā "vazāts pa oktobra svētku mītiņiem", no kuriem neko nav sapratis. "Nedod Dievs, nosēdināt bērnus ar aizvērtām mutēm un klausīties kāda večuka stāstījumā. Kā mūs bērnībā – visus aizdzina uz muzeju un trīs stundas bija jāklausās viena veca onkuļa stāstījumā, kā viņš redzējis Ļeņinu. Stāvam kājās, mugura sāp," savus bērnības pārdzīvojumus atminas vēsturnieks. Tādēļ viņš aicina ikvienu vecāku apdomāt, kāda vecuma bērnu un uz kādu pasākumu vest, ko viņam stāstīt un ko vēl pagaidām nē. Patriotisms un dzimtenes mīlestība sākas ģimenē, un svētkos var vienkārši papusdienot pie svinīgāk klāta galda, nevis obligāti vest mazo uz kādu vietu, kur onkuļi un tantes gudri runās.