Par to liecina pētījuma "Mazākumtautību skolēnu identitāte un piederība Latvijai" rezultāti. Tas tika veikts 2014./2015. mācību gadā un tajā izmantota unikāla pētījumu metode – biedru etnogrāfija. Šī metode noliek pētnieku vietā pašus pētāmās grupas līdzbiedrus – šajā gadījumā pašus mazākumtautību skolēnus.
Minētā pētījuma metode ir labākā pieeja antropoloģiskos pētījumos, kas tiecas noskaidrot komplicētus jautājumus, par kuriem pētāmā grupa nevar vai nevēlas runāt ar pētniekiem un citiem svešiniekiem. Ņemot vērā etnisko attiecību sarežģīto vēsturi Latvijā, mazākumtautību skolēnu attieksmju izpētei šī metode ir pati piemērotākā, bet līdz šim Latvijas vēsturē nav tikusi pielietota, informē biedrība "Ascendum", kuras uzdevumā izpēti piecu mēnešu garumā veica pētniece Māra Laizāne.
Pētījums atklāj pārsteidzošus rezultātus gan apstiprinot, gan apgāžot ilgstoši sabiedrībā pastāvošos stereotipus par mazākumtautību skolēniem un to piederības sajūtu Latvijā. Kā nozīmīgākos rezultātus pētījuma autori vēlas izcelt šos:
- Absolūts vairākums mazākumtautību skolu skolēnu apgūst izglītību skolās ar krievu mācībvalodu. Taču pētījuma rezultāti rāda, ka mazākumtautību skolēni sevi bieži vien neidentificē kā krievus un uzskata, ka "krievs" ir Krievijai piederīga persona. Tieši pretēji – skolēni sevi identificē kā piederīgus Latvijai un biežāk pielietotā pašidentifikācija ir "Latvijas krievvalodīgais". Mazākumtautību skolēni identificē sevi kā atšķirīgus no Krievijas krieviem. Skolēni, kuri pašidentificē sevi kā "krievus", to dara ģimenes tradīciju un vēstures kontekstā, ne kā savas pašreizējās realitātes apzīmējumu;
- Tomēr klasiskus etniskos pašidentifikācijas apzīmējumus kā "krievs", "russkij", "latvietis", "latiš" mazākumtautību skolēni vērtē kā apzināti saasinātus apzīmējumus, kuri otrā etnosa valodā tiek lietoti drīzāk nievājošā nozīmē. Šis ir faktors, kas netiek pietiekami ņemts vērā politiskajā diskursā latviešu valodā;
- Līdzīgi kā agrākos pētījumos par latviešu pašidentifikāciju, otras etniskās grupas identifikāciju mazākumtautību skolēni veic drīzāk pēc negatīvām stereotipiskām iezīmēm. Vienlaikus mazākumtautību skolēnu vidū nav vienprātības, kādas tad ir tās negatīvās iezīmes, kā arī nevar vienoti identificēt pazīmes (pozitīvas vai negatīvas), kas piemistu savai etniskai grupai. Tātad Latvijā gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji identificē sevi kā pretstatu otrai grupai, taču atpazīst sevi galvenokārt pēc dzimtās valodas. Vienotas, apvienojošas identitātes nav, kaut mazākumtautību skolēni atzīst savu piederību Latvijai;
- Mazākumtautību skolēni uzsver savu piederību Latvijai, jūt emocionālu piesaisti Latvijas dabai, zemei, savai dzimtajai pilsētai, arī valstij kā teritoriālam veidojumam, taču nošķir sevi no politiskās varas. Mazākumtautību skolēni uzsver Latviju kā mājas – vietu, kur tie jūt māju sajūtu, vēlas dzīvot. Iespējamo aizbraukšanu no Latvijas uztver drīzāk karjeras un labas izglītības kontekstā. Daudzi uzsver vēlmi jebkurā gadījumā atgriezties/palikt Latvijā, jo šeit ir viņu mājas;
- Vienotības sajūtu ar latviešiem mazākumtautību skolēni izjūt kopīgos pasākumos, svētkos (18. novembra pasākumi/ gājieni, Jāņi, Jaunais gads) un, svinot sporta panākumus. Proti, vienotības sajūta ar latviešiem veidojas nepolitiskos, nacionālos pasākumos. Turklāt novērojams, ka atsevišķa, nošķirta abu etnisko grupu sadzīve skolēnu vecumā galvenokārt novērojama Rīgā. Mazākās pilsētās jaunieši ir daudz biežāk saskārušies ar otras etniskās grupas pārstāvjiem. Gadījumos, kad mazākumtautību skolēniem ir bijusi saskarsme, piemēram, interešu izglītībā vai skolēnu apmaiņā ar latviešu skolēniem, vērojams ievērojami niansētāks vērtējums par latviešiem kā grupu (mazāk stereotipu, vairāk paša pieredzes un pozitīvāks vērtējums);
- Novērojama īpaši augsta atsvešinātības sajūta mazākumtautību skolēnu vidū no politiskā procesa Latvijā. Politiku vērtē kā netīru, korumpētu jomu, politiķus – par personām, kurus neinteresē iedzīvotāji. Būtiska daļa jauniešu izrāda pilnīgu intereses trūkumu par politiku kā tādu. Kā savu politisko izvēli vairums balsstiesīgo definē "Saskaņas centru", taču izturas pret šo spēku neviennozīmīgi – neatbalsta, ka šis spēks netiek ņemts valdībā, bet vienlaikus šaubās, vai tas spēs pilnvērtīgi piedalīties varas darbā vai tikai nodarbosies ar etnisko politiku;
- Nepilsonības problemātika mazākumtautību skolēniem ir maznozīmīga. Pilsonība tiek definēta kā individuāla izvēle un tai tiek piešķirta utilitāra nozīme (proti, kādas iespējas tā dod vai liedz). Savu piederību valstij mazākumtautību skolēni sajūt kā piederības sajūtu zemei vai ģimenei, nevis kā politiskas darbības kategoriju. Krievijas pilsonības pievilcība jauniešu acīs ir ļoti zema (jo tai ir maza utilitāra nozīme – tikai iespēja vieglāk ceļot uz Krieviju, kas vairumam mazākumtautību skolēnu nav nozīmīgi);
- Mazākumtautību skolēnu galvenais informācijas ieguves avots ir internets, tai skaitā, Latvijas krievu valodas interneta ziņu portāli. Pētījumā jaunieši uzsver nepieciešamību kritiski attiekties pret ziņu avotiem un tos pārbaudīt;
- Mazākumtautību skolēnu personīgo informācijas telpu veido ziņu kombinācija no tām, kuras tie iegūst skolā, un tām, ko tie uzzina mājās. Īpaša atšķirība ir attiecībā pret Latvijas vēsturi, kur mācību grāmatas mazākumtautību skolēni vērtē kā vienpusīgas un propagandiskas. Latvijas vēsturi mazākumtautību skolēni vērtē drīzāk kā propagandas, ne izziņas un patiesas pētniecības disciplīnu;
- Mazākumtautību skolu vērtība mazākumtautību skolēnu acīs ir galvenokārt saistīta ar labāku izglītības kvalitāti tieši krievu valodas un literatūras apguvē, kā arī lielākajai daļai tā ir vienkārši iespēja mācīties viņu pirmajā – krievu valodā, kas ir daudz vieglāk. Daļai pētījuma dalībnieku būtiska ir arī iespēja atzīmēt krievu etniskajām tradīcijām atbilstošus svētkus un ieražas;
- Attieksme pret valsts svētkiem kopumā ir ļoti pozitīva, īpaši labi tiek vērtēta kopēja gatavošanas, svētku norise u.tml. Negatīva ir attieksme pret piespiedu pasākumiem vai obligāti noteiktiem individuāliem svinēšanas atribūtiem (piemēram, vairākās skolās kā obligāts ir noteikts pienākums valsts svētku nedēļā nēsāt Latvijas karoga lentīti), kas vairāk tiek uztverts aprobežojumu un kontroles kontekstā. Ticami, ka šī attieksme drīzāk saistāma ar konkrētajai vecuma grupai raksturīgu dumpiniecisku noskaņu pret uzspiestiem ārējiem pienākumiem;
- Mazākumtautību skolēni augsti vērtē valodu zināšanas vispār, tai skaitā latviešu valodas zināšanas. Uzskata mazākumtautību jauniešu latviešu valodas zināšanas par labām. Komunikāciju ar latviešiem latviešu valodā uzskata par cieņas izpausmi. Negatīvu pieredzi komunikācijā valodas zināšanu trūkuma gadījumā vairāk uzsver attiecībā pret gados vecām personām vai tūristiem no citām valstīm;
- Daļa mazākumtautību skolēnu bilingvālo izglītību neuzskata par labu. Uzskata, ka mācību priekšmetus apgūt citā valodā ir sarežģīti. Tomēr novērojams, ka šī attieksme ir drīzāk novērojama jauniešiem, kam ir vājākas latviešu valodas zināšanas. Tie, kam tās ir stiprākas, nesaredz problēmas bilingvālajā izglītībā. Vienlaikus visi atzīst, ka labas latviešu valodas zināšanas ir nepieciešamas studijām valsts valodā, kuras daudzi apsver. Tomēr mācību valodas jautājums nav nozīmīgs satraukuma iemesls skolēniem. Daudz būtiskāks ir uztraukums par vispārējās izglītības kvalitāti kopumā. Tomēr skolēnu vairākums atbalsta mazākumtautību skolu tālāku pastāvēšanu, jo tām ir vērtība personīgā līmenī - tajās bieži mācījušies arī viņu vecāki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
