Vīram dzemdībās bija svēta nozīme. Sievietes ir varones jeb Dzemdību pieredzes stāsts  (1)

"Mana dēla dzemdību stāsts.

Mēs gaidījām dēlu jau aprīļa vidū. Bija noteikti trīs iespējamie datumi. Tos norādīja USG, tomēr tā arī puisēns neklausīja gudrajām bērnu novērošanas tehnoloģijām un ārā nesteidzās. Mamma šūpināja mazo zem sirsniņas vēl vairākas dienas. Musināja, lai nāk ārā, bet dēlēns tikai saldi čučēja un ik pa brīdim - ar dunku paribē - nodeva saldus sveicienus. Ar prātu sapratu, ka šīs būs ierosinātās dzemdības un lēnām jau sevi noskaņoju šādam satikšanās brīnumam. Slimnīcā mūs gaidīja 27.aprīlī, bet diemžēl lieki satraucos visas nakts garumā, jo izrādījās, ka līgumvecmātei kārtējo reizi aizņemta diena ar citām māmiņām un pārceļ datumu par dienu uz priekšu. No vienas puses – vēl viena diena, lai mazulītis apdomātos un sāktos dzemdības pēc paša iniciatīvas. Nekā – klusums.

28.aprīlī ar somu un labu omu dodos ar vīru uz slimnīcu. Uzņemšanā aizpildu formalitātes un vēl pie sevis nodomāju, ka starp kontrakcijām, visticamāk, es nebūtu apmierināta ar šo birokrātisko sadaļu. Tālāk jau ieejam aiz uzņemšanas durvīm - uzgaidāmajā telpā, kur laipns puisis mūs nogādā līdz ginekoloģijas nodaļai. Vīra bahilām čaukstot, sirds kļūst nemierīgāka, jo prātā virmo doma: "Ja nu atkal atliek ierosināšanu?" Ap pulksten 9.10 bijām palātā, iekārtojos, iepazinos ar vēl kādu topošo māmiņu, kurai dzemdību dati sakrita perfekti ar maniem. Kā vēlāk izrādījās, mums vispār bija daudz kā pārrunājama, kas dienu padarīja rimtāku.

Vīrs atvadās, bet sola palikt uz sakariem. Redzu, ka tētis satraucies. Visu laiku pieķeru sevi pie apziņas, ka mazais dīvaini mierīgs šodien. Nav ierastās dunkas. Ejam pie ginekoloģes. Pēc vienas minūtes ārstes redzeslokā jau pametu apskates krēslu ar tabletīti sevī. Ap pulksten 16 būtu jāsākas kontrakcijām. Pēc tabletes iedzeršanas jāguļ 40 minūtes. Pēc tam ieteicams daudz staigāt. Bet vēl, ejot ārā, man piesaka, ka tabletīte mēdz izspēlēt jokus – neiedarboties nemaz, vai vēl nejaukāk, iedarboties, bet tad viss pārtrūkst. Pie sevis nodomāju, ka neļaušu tabletei diktēt noteikumus, bet darīšu, ko varēšu, lai šodien dēliņu satiktu.

Pēc gulēšanas palātā nejutu nekādas izmaiņas. Tikai aizvien biežāk vajadzēja nokārtoties pa lielam un nāca asiņaini izdalījumi. Tātad, kaut kas tīrās. Pēc tam, kad biju tās 40 minūtes nogulējusi, grasījos jau izlocīt kājas, kad ienesa monitoriņu. Atkal jāguļ – stunda. Tā tiek zaudēts dārgais laiks. Uzlika monitoriņu, mazais joprojām mierīgs. Vecmāte liek ēst kaut ko saldu. Mēs tik šķendējamies ar istabiņas biedreni, ka mums liek gulēt. Pamanu, ka laukā sāk līt. Dzemdību plānā biju vairākkārt uzsvērusi, ka mana un dēliņa satikšanās diena būs silta un saulaina. Neļāvos maldiem, lai līst. Nekas!

Zvanu vīram. Lai brauc šurp – vajag daudz staigāt. Atbrauca ap pulksten 15. Smaidu, jo jutu, ka sāk vilkt punča lejasdaļu. Nevaru saprast – tās ir vai nav kontrakcijas. Zvanu savai vecmātei – viņa saka, lai esmu pacietīga. Ko es zinu! Turpinu staigāt. Ar vīru staigājām līdz kādiem pulksten 18. Kontrakcijas nu jau varēja skaidri atšķirt no parastas vēdera vilkšanas. Tajā mirklī vēders ciets kā akmens un pēc tam atlaižas. Steidzami ielādēju telefonā feinu kontrakciju skaitīšanas aplikāciju, lai vieglāk sekot tam visam līdzi. Vīrs tomēr dodas uz mājām pagulēt, jo domā, ka sāksies tikai naktī. Palaižu. Vēlāk viņš zvana, ka aizmigt nav iespējams. Es zvanu vecmātei. Pulksten 19 sāpes jau minūti līdz pusotrai ilgas un starplaiki - vidēji četras minūtes. Vecmāte izklausās kā aizmigusi. Saka, lai staigāju un vēl nevar zināt, vai tablete neizspēlē jokus. Drošībai, lai aizeju pie ginekoloģes apskatīt atvērumu. Saruna beidzas. Nodomāju, cik nav stāstu, ka sāp, sāp, bet atvēruma nav. Kaut nu man būtu... Sadūšojos un eju.

Ginekoloģes nav, bet medmāsa smaida un saka, ka pēc manas sejas var redzēt, ka man nekas nav. Garām iet citas topošās māmiņas, kuras piekrītoši māj ar galvu. Esmu dusmīga un atgriežos palātā. Viena savās sāpēs darbojos līdz pulksten 20.30. Sazinos ar draudzenēm un māsām. Arī mamma raksta īsziņas. Kā brīvs mirklis, tā elpoju un vingroju. Abas ar istabiņas biedreni piedzīvojam kontrakcijas kopā, tikai man izskatījās, ka tās ir spēcīgākas. Pēc brīža ienāk tomēr pie mums... Bet nu jau cita māsiņa. Paskatās un saka: "Tu būsi dzemdētāja!" Tablete ar mani nejokoja. Esmu laimīga! Mani sagaida nelaipna ginekoloģe, kura pēc apskates nobļāvās māsiņai: "Četri centimetri, nolīdzināts! Vedam uz dzemdību zāli!" Medmāsa zvana vecmātei. Esmu dusmīga – varbūt viņa beidzot nopietni uztvers to, ka sākušās dzemdības?

Sāpes jau krietni spēcīgākas. Man lejā noskuj matiņus, pajautā, vai nevajag klizmu, liek kārtot mantas. Jūtu aizvien biežākas un spēcīgākas kontrakcijas. Zvanu vīram, lai jau otrajā stāvā mani sagaida. Viņš stresā: "Vai tiešām sākās?"

Esmu dzemdību nodaļā – mani sagaida vecmāte un vīrs. Aizejam uz dzemdību zāli. Man neļauj ne pozas mainīt, ne staigāt. Guļu un lokos kā tārps uz kušetes, jo jāklausās sirdstonīši. Tie ir labi! Kamēr klausāmies sirsniņu, pārdur augļūdeņus, ielaiž kaut kādu sistēmu, dod jautrības gāzi. Ap pulksten 22, pēc medikamentiem un augļūdeņu pārduršanas, sāpes kļuva vismaz divreiz stiprākas. Vecmāte pārbauda un ir jau astoņu centimetru atvērums. Sapratu, ka epidurālai anestēzijai vairs nav laika, tagad tikai jāsaņem visi spēki un jāiztur sāpes. Atzīšos, ka nejutu arī izmisīgu vajadzību pēc tās. Iegāju tādā kā mediatīvā stāvoklī un pratu saglabāt mieru.

Pēc sirdstonīšu klausīšanās, kas ilga aptuveni pusstundu, beidzot ļāva piecelties. Tas izdodas ar lielām grūtībām. Ļoti reibst galva no medikamentiem. Tomēr darām, ko varam. Vīrs masē krustus, ah, cik labi! Vecmāte staigā iekšā un ārā. Ilgākais, ko pavadīja vienā laikā ar mums -labi, ja 10 minūtes. Kur viņa pavadīja visu šo laiku, tā arī nesapratu, jo slēdzot līgumu, vēlējos, lai viņa ir līdzās visu laiku! Mums tā pavisam nebija. Paši darījām, cik mācējām un varējām. Man tajā brīdī nebija laika analizēt vai dusmoties. Visu laiku domās runāju ar dēliņu, ka drīz satiksimies. Atkal jau guļu uz kušetes – mērām sirdstonīšus. Ienāk vecmāte – uzliek priekšautu un sakārto uz pārtinamā galdiņa bērna drēbītes. Ak, vai! Ir jau pilns atvērums. Es nespēju ticēt, ka jau... Ir nedaudz pēc pusnakts. Man tik ļoti starp kontrakcijām nāca miegs, ka paguvu aizmigt un pat noraustīties, kā dažreiz tas miegā mēdz gadīties. Tāpēc atkal ielaida kārtējos medikamentus, lai atgūtu tonusu. Atjēdzos. Bērna galviņu jūtu noslīdam lejā. Vecmāte saka: "Būs sajūta, ka gribi kakāt." Un iziet ārā. Turu vīra roku un nesaprotu, ko man ar to sajūtu darīt. Dzemdēju pirmo reizi...

Sajūtas ir ļoti spēcīgas. Esam ar vīru nobijušies. Spiežam pogu. Velns parāvis – kāpēc līgumvecmāti jāizsauc, spiežot pogu? Viņa ienāk. Paceļ kājas kā vardītei, un es uz kušetes cenšos spiest. Tā daru, bet neizteikšos, cik grūti uz kušetes ir spiest. Vismaz man... Raugos uz līdzās esošo dzemdību krēslu un saku, ka vēlos uz tā spiest. Viņa saka, ka vēl ir laiks. Vīram acīs asaras – jo man ir ļoti grūti. Pēc brīža dzirdam, ka dēlam paliek lēnāki sirdspuksti. Vecmāte paliek nemierīga. Iedod aiz vaiga tabletītes. Un saka, ka tagad patiešām jāspiež. Bet ko es visu laiku darīju?

Pēc brīža mani pārceļ uz krēsla. Uzliek ērti kājas, ļauj ar rokām ieķerties sāna stieņos, un vīrs turas pie pleca. Sirsniņa paliek vēl lēnāka. Ieskrien ginekoloģe ar vēl vienu sievieti. Vīrs tik saka: "Spied! Tu to varēsi!" Es sagaidu sāpes un spiežu, cik vien spēju. Dēla sirdspuksti ir kā milzu motivācija – spied sasodīts, spied savu brīnumiņu ārā. Likās, ka jau tūlīt būs, kad nebrīdinot, man izdara spēju iegriezumu un redzu vakuumu. To ieliek manī! Es kliedzu no asajām sāpēm, bet tāpat domāju, ka tad, kad būs jāspiež, spiedīšu tā, lai manu puisēnu nekāds vakuums nerautu ārā. Spiedu šoreiz ar vēl nebijuši spēku, un vakuums savu funkciju pildīja dažas sekundes. Jutu, ka silts kunkulītis izslīd ārā. Tāda eiforija! Šoks un eiforija, ka kas tāds manī auga un atrada vietas! Mēs satikām savu dēliņu! Nedaudz garāks par 50 centimetriem un tieši tik smags, kā norādīja pēdējā USG - 3300 gramu. Dēliņ, paldies par tavu darbiņu!

Secinājumi: ļoti vīlos līgumvecmātē, tādā ziņā, ka bija maz līdzās un maz paskaidroja. Ļoti daudz medicīniskās iejaukšanās, domāju, ka tas viss bija tāpēc, lai ātrāk atbrīvotu dzemdību zāli. Arī pie milzīgajām sāpēm es spēju atcerēties katra izteikto teikumu un attieksmi (piemēram, nelaipno ginekoloģi, kura spiešanas laikā kliedza, lai neturu ciet acis). Vīram dzemdībās bija svēta nozīme. Sievietes ir varones, ka spēj dzemdēt bērniņus!