Vai patiess ir apgalvojums, ka citos mūs kaitina lietas, kas piemīt pašiem

Dažkārt mēs tik ļoti vēlamies izveidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ka piedēvējam sev nemaz neesošus trūkumus, vēlamies labot sevī neesošus defektus un vēlamies pielāgoties tam, kas mums patiesībā nemaz nav vajadzīgs.

Ja attiecības ar citiem nevedas, reti kurš aizdomājas, ka ar visiem cilvēkiem draudzēties un visus pieņemt nemaz nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs, norāda speciāliste.

Daži apgalvo, ka mums citos cilvēkos nepatīk tas, kas ir mūsos pašos, bet, ko negribam atzīt pat paši sev. Citiem vārdiem – otra acī redz skabargu, bet savā neredz baļķi. Tā ir diezgan postoša pieeja, it īpaši, ja šādu vispārīgu apgalvojumu piemēro uz visiem cilvēkiem bez izņēmuma.
Tas nozīmē, ka vienmēr jāsāk apšaubīt pašam savas vērtības, spējas un intereses, kad sastopamies ar kādu cilvēku, kurš uzvedas, spriež vai rīkojas mums nepieņemami vai nesaprotami.

Piemēram, es esmu klusa, nosvērta un diezgan vēsa pēc savas būtības. Es nekad nekliedzu, skaļi nesmejos publiskās vietās, necenšos sev pievērst uzmanību. Tāda ir mana daba, būtība, tā uzvesties man ir komfortabli. Bet es neciešu skaļus un plātīgus cilvēkus. Mani sadusmo uzbāzīgi cilvēki, kas iedomājas sevi par visgudrākajiem, tādi, kas nekautrējas sev pievērst uzmanību. Tomēr es zinu, ka kādam citam tas nemaz netraucē, cits var "pavilkties" līdzi un uzvesties tāpat.

Tas, vai mums kāds iepatīkas vai nē, ir atkarīgs no paša būtības, no tā, kāds cilvēks ir no dabas radīts – viens ir kārtīgs, vienmēr noliek vietā savas lietas, sakārto savu darba vietu pēc darba. Vienmēr velk mugurā tīri izgludinātas drēbes, pēc ēšanas nomazgā traukus un vienmēr pabeidz iesākto. Tad viņa dzīves ceļi krustojas ar spontānu un radošu cilvēku, kas vispār nepievērš uzmanību savas apkārtnes tīrībai, paša apģērbs viņam ir pilnīgi nesvarīgs, tas var būt saburzīts, novalkāts. Tādam plāni mainās ātrāk, nekā kāds tam spēj izsekot līdzi. Neinteresantie darbi tiek pamesti līdz galam nepabeigti. Tāda ir abu šo cilvēku daba. Un diezgan ticami, ka viņi viens otram šķiet dīvaini, nesaprotami.

Tad kuram no viņiem būtu jāsāk domāt, ka kaut kur dziļi viņā sēž iekšā tās iezīmes, kas tik ļoti kaitina?

Bet trakākais jau tas, ka ar vienu šādu cilvēku nekas nebeidzas. Nāk kāds cits, kas liekas pilnīgi jocīgs, jo gandrīz nemaz nerunā, bet, kad runā, tad izsaka vien kritiskas vai dzēlīgas piezīmes. Un ar viņu kopā ir tas vienmēr smaidīgais, kam par katru situāciju ir anekdote vai atbilstošs sakāmvārds no tautas gudrību vācelītes... Tad nāk tas čaklais, izpalīdzīgais, kam vienmēr līdzi ģitāra, kopā ar to trako meiču, kura ir tik emocionāla un skaļa, dzīves situācijas modelē socioniķe.

Kur tad manī savietojas visas tās dīvainās īpašības, kas man citos nepatīk? Vai ar to ir jācīnās? Vai ar šādu pieeju un uzskatiem cilvēks nevar sevi pazaudēt pavisam?

Patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Mēs katrs piedzimstam ar tikai mums raksturīgām iezīmēm, pasaules skatījumu, temperamentu, spējām, uztveri. Tās var tikai attīstīt, nevis mainīt vai salauzt. Un saticīgas attiecības varam izveidot vien ar daļu cilvēku. Tas ir pavisam normāli, ja nespējam pieņemt visu cilvēku uzvedību, ka mums nav par ko runāt ar kādu, ka kāda joki liekas nesaprotami, stulbi, bērnišķīgi vai vulgāri. Pavisam normāli ir arī tas, ka katru no mums saista pavisam atšķirīgi atpūtas veidi, karjeras iespējas, materiālās prasības, katram ir sava vērtību sistēma un veidi, kā sasniegt mērķus.

Tāpēc ir vairāk jāpievēršas sevis paša izzināšanai, jāsaprot savas stiprās puses, jānoskaidro, kādas iezīmes vai spējas sevī nekad nevarēsi attīstīt, ar kādiem cilvēkiem nav pa ceļam, un kur mēs vienkārši lieki tērējam laiku, sevi nevajadzīgi analizējot un cenšoties sevī atrast to, kā tur nemaz nav.

Nepārmet sev un nemeklē sevī iedomātas vainas. Pieņem sevi un citus kā cilvēkus ar plusiem un mīnusiem. Ej pa dzīvi kopā ar tiem, kas tev liek justies labi, bet atlaid tos, kas liek meklēt vainas sevī. Tā tu nodzīvosi piepildītu un laimīgu dzīvi, pamāca speciāliste.

Diskusija par šo tēmu atrodama šeit