Lūk, te būs tipiskākie bērnu uzdotie jautājumi par naudas lietām un atbildes, kas var kalpot kā sava veida špikeris.
Kāda jums ir alga?
Sākot no kāda konkrēta vecuma, bērni sāk izrādīt interesi par naudas daudzumu ģimenē. Raugoties no drošības aspekta, vecākiem labāk būtu izvēlēties formulējumu – alga ir pietiekama, konkurētspējīga, augsta vai vidēja, nenosaucot konkrētu ciparu naudas izteiksmē. Labāk "nekrist galējībās", aprakstot ģimenes ienākumus. Pirmkārt, norādot, ka esat nabagi, var kaitēt bērna pašapziņai. Otrkārt, ja vecāki palielīsies ar augstiem ienākumiem, uzskatot tos par galvenajiem dzīves sasniegumiem, tad bieži vien bērni šādās ģimenēs kļūst ļoti augstprātīgi, savu vienaudžu vidū lieloties ar vecāku biezo naudas maku.
Tāpat ieteicams ģimenes tēriņus apspriest bērna klātbūtnē. Ja bērns iesaistās apspriedē par naudas jautājumiem, tad viņš it kā "paceļas" vienā līmenī ar vecākiem jeb pieaugušajiem. Uzskats, ka bērns nepelna, atbildība par ģimeni viņam nav, tādēļ naudas jautājumos viņa balss nevar būt līdzvērtīga, ir kļūdains. Gudra pieeja būs tāda, ja bērnu, atbilstoši viņa vecumam, jāinformē par ģimenes ekonomisko stāvokli. Turklāt, lai bērns gūtu priekšstatu par ģimenes ienākumiem, viņam jāzina arī par izdevumiem, tādēļ noteikti viņa klātbūtnē apspriediet, cik izmaksā komunālie pakalpojumi par mājokli, cik produktu iegāde, apģērbs, izglītība.
Kāpēc jūs tik maz saņemat algā, bet manu draugu vecāki daudz vairāk?
Neraugoties uz šo nepatīkamo un nekorekto jautājumu, uz to obligāti ir jāatbild. Norādi uz kādu jums pazīstamu ģimeni, kuriem ir tikpat mazi ienākumi, kā jūsu ģimenē. Tomēr vissvarīgākais, - bērnos jāmēģina ieaudzināt attieksme, ka nauda ir tikai līdzeklis, bet tās ieguve nevar tikt izvirzīts kā mērķis. Tādēļ ģimenē jāmēģina vairāk pievērsties nemateriālām vērtībām. Visiem ir skaidrs, ka nauda ir labklājība, taču par naudu laimi nenopirksi.
Pastāstiet par to, ka cilvēkiem dzīvē ir brīži, kad materiālām vērtībām vispār nav nekāda nozīme. Piemēram, sirds siltumu, mīlestību, rūpes un kopā pavadītu laiku par nekādu naudu nevar iegādāties. Paskaidro to bērnam ar reāliem piemēriem no dzīves – gan jūsu pašu, gan citu ģimeņu.
Kāpēc jūs man nedodiet kabatas naudu? Es taču jau esmu liels!
Dažiem var rasties vēl papildus jautājums, kas uzdodams sev: vai vispār bērniem jādod nauda? Atbilde ir skaidra, tāpat kā uz pamatjautājumu: vai bērns var iemācīties braukt ar velosipēdu bez velosipēda? Speciālisti uzskata, ka bērns jau no mazotnes jāradina un jāmāca plānot savus ienākumus un izdevumus. Ja to neiemācīs bērnībā, tad pieaugušo dzīvē būs daudz grūtāk iemācīties pareizu rīcību ar finanšu līdzekļiem. Dzīvē ir pietiekami daudz piemēru par to, ka jaunās ģimenes neprot racionāli saplānot savu budžetu, uzdodot sev mūžīgo jautājumu: kur ir notriekta nauda, kad pats nepieciešamākais nemaz nav nopirkts? Mūsu pieredze attiecībās ar naudu palīdz labāk izprast šos jautājumus, tādēļ, - jo ātrāk bērnam tiks mācīta pareiza rīkošanās ar finanšu līdzekļiem, jo ātrāk veidosies viņa personība, tostarp attieksmē pret naudu.
Sāciet ar pašu vienkāršāko, ko var darīt pat tad, kad bērns vēl neprot skaitīt. Ļauj bērnam pašam maksāt par pirkumiem, pirms tam pašam atļaujot izvēloties preci un tad par to norēķinoties.
Kad bērns kļūs vecāks, viņam jau var uzticēt pašam aizdoties uz veikalu pēc produktiem. Viennozīmīgi, ka bērnam ir jābūt savai naudai no tā brīža, kad viņam parādās regulāri tēriņi. Parasti šis vecums "sakrīt" ar laiku, kad bērns uzsāk skolas gaitas.
Maniem draugiem vecāki dienā dod 10 eiro, bet man tikai vienu eiro. Es viņiem līdzās jūtos ļoti niecīgs. Jūs ko, nevarat man dot vairāk naudas?
Jo vecāks bērns, jo retāk jāizsniedz kabatas nauda. Pirmklasniekiem jādod katru dienu, bet 14 gadus vecajam pusaudzim – reizi mēnesī. Tā bērns iemācīsies saplānot savus tēriņus.
Ņemiet vērā, ka norādot uz savu draugu ģimenēm, jūsu bērns var arī situāciju pārspīlēt, tas ir visai klasisks paņēmiens, kā mēģināt no vecākiem "izsist" piemaksu.
Cik naudas dot? Rekomendācijas ir vienkāršas: bērnam ir jāpietiek tēriņiem skolā, taču naudas daudzumam nevajadzētu būt ievērojami mazākam vai lielākam kā citiem skolas biedriem. Ņemot vērā ģimenes ienākumus un iespējas, kopā ar bērnu pārspriediet to summu, ko viņam izsniegsiet. Tātad, pirmklasniekiem – naudiņa jādod katru dienu, bet paaugoties, tad jau var izsniegt reizi nedēļā vai pat reizi mēnesī. Tā bērns arī pamazām pieradīs, kā pareizi tērēt, lai naudas pietiktu visam laikam, līdz tiks saņemta nākamā summa. Taču summai noteikti jābūt fiksētai. Ja bērns jūs apvaino, nekādā gadījumā nepieļaujiet no savas puses atvainošanās intonāciju, nepieļaujiet emocionālo šantāžu.
Starp citu, labs rādītājs, cik adekvāti jūsu bērns attiecas pret naudas saņemšanu no vecākiem, ir fakts, vai viņš atliek arī kādu naudiņu, lai iegādātos dāvanas tuviniekiem.
Ja tā ir mana nauda, tad kāpēc jūs rājaties, ka es to iztērēju lietām, ko jūs uzskatāt par nevajadzīgām?
Pat ja tu esi ļoti dusmīgs par to, ka bērns par visiem saviem iekrājumiem ir iegādājies koši rozā ziloni vai kārtējo datorspēli, cieni viņa izvēli. Pat ja tev šī lieta šķiet absolūti nevajadzīga. Iedomājies situāciju: tev uzdāvināja naudu, bet pēc tam pieprasīja atskaitīties, kur tu to iztērēji. Visticamāk, ka tev tas nepatiks. Bet tieši tāpat tu mēģini rīkoties ar bērnu.
Kā tad savādāk iemācīt bērnam izdarīt pareizo izvēli? Ir jārunā par katras lietas vērtību un lietderību. Paskaidro bērnam, ko par šo naudu vēl citu varēja iegādāties. Salīdzini, taču neapspried viņa pirkumu, pievērs bērna uzmanību un interesi patiesām vērtībām un nepieciešamām, noderīgām lietām. Tādā gadījumā jūs neizdarīsiet "spiedienu", bet tas vairāk izskatīsies pēc ģimenes locekļu domu apmaiņas.
Vecākiem ir jāieklausās bērnā un viņa vēlmēs, mēģinot iedomāties sevi viņa vietā, atgriežoties tālajā bērnībā. Lielisks piemērs: piecgadīga meitenīte tēvam veikalā lūdz nopirkt krāsainus akmentiņus, sakot: "Tēti, man tie ir tik ļoti vajadzīgi, tik ļoti, kā tev mašīna". Komentāri šeit ir lieki – meitenei taisnība.
Jautājums par to, cik daudz naudas dot bērnam, vecākus satrauc no dažādām pusēm, ieskaitot arī tos, kuri ir salīdzinoši turīgi. Lai aprēķinātu šo summu, daudzās valstīs radīti pat dažādi kalkulatori, kas palīdz izrēķināt, kādu naudas summu bērnam izsniegt. Arī Latvijā daudzas bankas jau vairākus gadus īsteno projektus, vada nodarbības gan vecākiem, gan bērniem, izglītojot finanšu plānošanas jautājumos.
Nemazgāšu traukus tāpat vien – maniem draugiem vecāki par to maksā atsevišķi!
Lielākā daļa vecāku uzskata, ka bērna paklausība un labā uzvedība nav jāatalgo: tam jābūt nevis varoņdarbam, bet normai. Tādēļ pareizā atbilde uz šo provokatīvo jautājumu ir šāda: "Mamma un tētis taču nesaņem atlīdzību par mājās padarītiem darbiem, tā ir mūsu kopīgā māja, un mēs strādājam un cenšamies priekš sevis un tevis, lai visiem būtu labi."
Ielāgojiet, ka maksāt par palīdzēšanu mājās – nedrīkst nekādā gadījumā. Piedalīšanās ģimenes rūpēs nedrīkst pārvērsties par algotu darbu, jo tad izjūk ļoti svarīgs princips: beznosacījuma mīlestība – pamats ģimeniskām attiecībām. Ir piemēri, kad maksāšana par palīdzēšanu mājas darbiņos novedusi pie bēdīgiem rezultātiem – pie naudas izspiešanas par jebkuru kustību. Šādos gadījumos bērniem pret vecākiem veidojas tikai patēriņa attiecības.
Vienlaikus jāatzīmē, ka atlīdzība par labām sekmēm ir pieļaujama, jo tā ir samaksa par konkrētiem rezultātiem, kas sasniegti ar darbu. Turklāt mūsdienās mācīšanās nemaz nav tik vienkārša, taču labāk bērnus atalgot ar dāvanām un izklaidēm, bet nevis naudu. Citādi bērnam var rasties priekšstats, ka viņš mācās nevis sevis labā, bet citu.
Vai es drīkstu klasesbiedram atrisināt uzdevumu, saņemot par to naudu?
Ja es to varu, bet viņš nē, tā ir mana iespēja nopelnīt. Jūs taču arī pārdodiet savas prasmes un zināšanas darbā.
Šis jautājums ir ļoti jutīgs. Ja uz to atbildēsiet pozitīvi, tas var novest pie pārliecības, ka nepieciešamības gadījumā no cita klasesbiedra var nopirkt, piemēram, angļu valodas tulkojumu, jo pašam neizdodas valodu apgūt tik labi.
Tādēļ paskaidrojiet bērnam, ka skolā nav pieņemta tirgošanās jeb naudas apmaiņas pret kādu apkalpojumu. Tas ir ieguldījums intelektuālajā kapitālā, uz kura pamata tiks būvēti tavi nākotnes panākumi. Daudz efektīvāk ir pacīnīties pašam, lai izdotos iztulkot to, kas tulkojams, jo, šodien, samaksājot par to niecīgu summu, nākotnē tu zaudēsi daudz vairāk.
Es pats gribu pelnīt naudu, bet kurjera vai oficianta atalgojums ir pārāk zems.
Jau pats šī jautājuma formulējums var kalpot kā mācību grāmata sarunai par zināšanu vērtību kopumā un par labas izglītības saņemšanas nozīmi. Kad tavs pieaugušais bērns sāks reāla darba meklējumus, viņš praksē pārliecināsies: ja tu maz ko proti un tev nav diploma, tad darba izvēles iespējas ir visai ierobežotas.
Lai jūsu bērns nebūtu sarūgtināts par sava darba atalgojumu, bet gluži pretēji – sajustu patērētās enerģijas augļus, iesakiet atrast tādu darbu, kur maksā par padarīto.
Ja es esmu nopelnījis naudu, vai varu to patērēt, kur vēlos? Tā taču ir mana nauda!
Ja jūsu bērns vasarā ir nopelnījis naudu un neko nav nopircis saviem vecākiem, tas ir jāuztver kā trauksmes signāls. Centieties viņam ar reāliem piemēriem paskaidrot, kāpēc viņš nav rīkojies pareizi. Tētis strādā? Jā. Viņš pelna naudu? Jā. Viņš to nes mājās un tērē visu ģimenes locekļu vajadzībām? Jā. To pašu dara mamma. Un bērns redzēs, kā atšķiras viņa uzvedība no vecāku.
Ja jūsu bērns ir nopelnījis salīdzinoši ievērojamu naudas summu, vajadzētu kopā padomāt, kur to visprātīgāk būtu iztērēt. Tikai necenties bērnam naudu atņemt un ieguldīt ģimenes budžetā. Ļaujiet bērnam sajust šo patīkamo sajūtu, ka viņam ir paša godīgi nopelnīta nauda.
Avoti: "Domašnij Očag" (Mājas pavards), 7budget.ru