Zelta diedziņi nemētājas apkārt jeb Psihoterapeita pārdomas par attiecībām ģimenē

Šajā rakstā ar sistēmiskās psihoterapijas salīdzinājumiem pētīsim apkārtējo procesu mijiedarbību un ietekmi uz indivīda personiskajiem pārdzīvojumiem.

Viens no sistēmiskās terapijas pamatpostulātiem ir tas, ka sistēma nav tieši vadāma un katrai problēmai jeb sistēmai ir funkcionāla nozīme. Tāpēc šajā psihoterapijas pieejā psihoterapijas fokuss nav vērsts uz ātru problēmas novēršanu, bet gan uz sistēmas dinamisku pārveidošanu, lai sistēmā indivīds gūtu iespējas pārveidot savas attiecības, tādējādi radot jaunas sistēmas perspektīvas.

Par zaķiem un lapsām

Reiz, kādā valstī, kura varētu būt arī Latvija, cilvēki ievēroja - zaķu skaits mežos un laukos svārstās, te samazinās, te palielinās. Neviens nesaprata kas notiek ar zaķu populāciju. Tika dots uzdevums universitātei, lai sūta savus studentus un mēģina noskaidrot lietas būtību. Studenti tika atrasti, tika rīkotas ekspedīcijas, kur ķēra zaķus, tos svēra, pārbaudīja kāju garumu, apspalvojumu, zobu stāvokli. Tika pārbaudīta ausu caurspīdība pret gaismu, to temperatūra, tika meklētas spiras, lai arī tās izpētītu. Tas bija liels pētījums, kura rezultātā tika noķerti ļoti daudz zaķu. Tas tika darīts tālab, lai rezultāti būtu droši ticami. Kopumā tika savākta milzīga datu bāze, bet kopsakarības nekādi neizdevās atrast. Tad kāds "dīvainis", iespējams, arī ne no tiem spožākajiem prātiem uzdeva jautājumu: "Bet kā ir ar lapsu populāciju?" To bija viegli atrast. Izrādījās, ka lapsu populācija arī cikliski mainās, bet lapsu cikls novirzās fāzē – tad, kad zaķu skaits ir maksimālais, lapsu skaits tikai sāk pieaugt, kad zaķu skaits mazākais, – lapsu skaits drīz pāc tam arī samazinās. Tātad zaķi mijiedarbojas ar lapsām, un šīs mijiedarbības rezultātā mainās zaķu un lapsu skaits.

Iepriekš minētie piemēri labi ilustrē sistēmisko domāšanu - sistēmiskie terapeiti, atšķirībā no citiem terapijas virzieniem, vairāk skatās uz cilvēka apkārtni, tās iedarbību uz cilvēku, nevis uz cilvēka iekšieni, norāda speciālists. Pastāv uzskats, ka indivīda problēmas lielā mērā ir atkarīgas no viņa paša rīcības, tamdēļ arī indivīdam pašam ir jāatrod risinājums. Sistēmiķi daļēji varētu piekrist šādam apgalvojumam, jo ne viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Jebkurš cilvēks, kurš dzīvo sabiedrībā, ir saistīts ar daudziem citiem cilvēkiem, kuri bieži nosaka cilvēka izjūtas, viņa rīcību. Tamdēļ ir būtiski sākt ar tiem, kuri indivīdam apkārt ir visbiežāk, uzdodot jautājumu, kā sakārtot attiecības ģimenē un, kas ir to centrālo problēmu pamatā.

Piemēram, bērna neiešana uz skolu var tikt uzskatīta par bērna slinkumu, bet vaicājot, kas mainījies mājās beidzamajā laikā, citreiz var noskaidrot to, ka vecāki savā starpā biežāk sākuši strīdēties, mamma kļuvusi nomākta, bet bērns, uz skolu neiedams, "pieskata" mammu.

Bērns "monitorē" ģimenes situāciju, sagādājot raizes par skolas neapmeklēšanu, tādējādi novēršot vecāku konfliktus. Līdzīgās situācijās kāds no ģimenes locekļiem var saslimt, un tādējādi uzmanību pievēršot sev, lai vecāku savstarpējās problēmas atstātu otrajā plānā.

Ģimenes locekļu savstarpējo problēmu centrālais objekts – gaidas

Bieži vien sistēmiskajā literatūrā tiek runāts par gaidu gaidām. Tas nozīmē to, ka manu uzvedību bieži nosaka nevis tas, ko es gribu, bet tas, kāds ir mans priekšstats par to, ko es domāju, ko citi no manis sagaida. Mēs veidojam to, kā cilvēks izturēsies pret mums. Ja es domāju, ka man pretī stāv nelietis, tad visticamāk, es saņemšu apliecinājumu savai pārliecībai, un otrādi- ja redzēšu otrā jauku cilvēku, tad par to varēšu pārliecināties, skaidro Bušs.

Tā piemēram, ja viens no partneriem ģimenē uzskata, ka otrs ir neatsaucīgs, otrs arī tā uzvedīsies, jo pirmais ar skābu ģīmi nāk pretī, zinādams, ka otrs neatsauksies un tad otram nav nekāda prieka uz pirmo atsaukties. Un tā problēma radīsies uz līdzenas vietas. Tas, vai abu partneru gaidu gaidas sakritīs vai nē, būs atkarīgs no tā, vai abi sēž vienā "ķinītī" jeb raugās uz notikumiem no viena skatupunkta - kopējās pieredzes, sabiedrības bildēm jeb priekšstatiem. Uzskatu nesakritība ir tā, ar ko visbiežāk sastopas sistēmiskie psihoterapeiti.

Ko darīt tad, kad problēmas ir samilzušas tiktāl, ka tās ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus, tostarp bērnus, kā rezultātā rodas saspīlējumi un nesaskaņas ģimenē ikviena ģimenes locekļa starpā? Kā ģimenei šīs problēmas risināt?

"Varu apgalvot, ka šādos gadījumos ir vērts sākt par to vairāk domāt, parunāt ar citiem cilvēkiem par savu grūtību. Bieži cilvēks, kuram ir grūtības, "iestieg" savos problēmas aprakstos, domās un skaidrojumos par problēmu. Bieži šie skaidrojumi ir tie, kas problēmu saasina vēl vairāk," atzīst Bušs.

Akadēmiķis Gulišians saka: "tikai tad kad es runāju, es sāku saprast ko es domāju". Runājot var vairāk saprast, var iegūt citu skatu punktu, uz kuru raudzīties, domājot par problēmu. Ieraugot problēmu no cita rakursa, problēma arī izskatās savādāka.

Tie, kas apzinās problēmas esamību – arvien redz, ka kaut kas ir maināms, tātad, ja jūs gribat kaut ko mainīt, jūs, iespējams, nojaušat par iespējamajiem risinājumiem, bet vēl neesat pārliecināts par tiem, jūs kaut ko vēl gribat – jūs esat vēl dzīvs/-īva!

Ģimenē mēs viens otru ļoti ietekmējam - otra skats, maza piezīme, nopūta. Ir nepieciešams pavisam maz, lai gaidāmā jaukā brīvdiena pārvērstos par "elli". Ģimenē izveidojas attiecību musturi, kas tad ir tie, kas nosaka, kā dzīvo ģimene. "Elle" nav nekas patīkams, tomēr cilvēki izvēlas dzīvot šajā "ellē". Varētu šķist, ka viņiem ir intelekta problēmas, bet visticamāk tas tā nav.

"Elle" ir kaut kas pierasts, kur viss ir zināms, zināmi ir nākamie gājieni, zināms, ar ko tas beidzas, zināms, cik ilgi mūs miers, kas notiks "miera " periodā. Viss ir paredzams. "Elle" cilvēkiem ir labākais, ko viņi konkrētajā ģimenē var radīt. "Ellē" var dzīvot ilgus gadus, tur ir iespējams dzīvot. Iespējams, ka apstākļi nav tie labākie, bet tomēr labāk, nekā neziņa par to, kas būs, ja "elli" nomainīs ar kaut ko citu.

Cilvēki ir gudri, un viņi ieklausās tautas teicienā "no vilka bēgsi, lāča rīklē nonāksi". Parasti cilvēki sapņo par skaistu dzīvi, laimīgu kopdzīvi, bet, lai līdz tai nonāktu, ir jāizdara tik daudz neierastu lietu, jāpārkāpj daudziem saviem principiem, jāiziet uz daudz riskiem. Tas reizēm ir kaut kas tāds, kas ir neiespējams, tik grūts, nepatīkams, ka tad viņi izvēlas labāk dzīvot "ellē", kur beigu beigās var dzīvot, norāda speciālists.

"Cilvēks ir liels stāstu stāstītājs. Mēs mīlam vienus stāstus, citus mēs negribam dzirdēt. Caur saviem stāstiem, cilvēks pats kļūst par šo stāstu. Vēl vairāk, stāsts sāk veidot mūsu dzīvi. Ja man ir stāsti par to, cik es esmu nelaimīgs, tad savā dzīvē mēs labprāt ieraugām apstiprinājumus savai nelaimībai, bet notikumus, kas liecina par pretējo, mēs vai nu neievērojam, vai pasakām, ka tā arī reizēm notiek, bet parasti notiek pretējais. Saviem stāstiem cilvēks tic. Ja izmainās stāsts, cilvēks redz lietas savādāk, izmainās viņa dzīve. Tikai tas svarīgākais, lai viņš savam jaunajam stāstam sāktu ticēt, lai jaunais stāsts būtu stāstītāja jaunā pārliecība. Savu stāstu cilvēks visdrīzāk varētu sākt apšaubīt tad, ja ir kāds blakām, kurš var no distances redzēt stāsta vājās vietas. Runājoties ar citiem, mēs varam arī mainīt savus stāstus," apliecina psihoterapeits.

Raksts tapis Latvijas Psihoterapijas biedrības rakstu sērijā "Ieraugi dzīvi".