Šis stāsts jau paguvis zibens ātrumā izplatīties interneta vidē, un tā dziļā jēga un dzīves mācība liek aizdomāties daudziem. Par vērtībām, par to, ka nemākam novērtēt lietas sev apkārt, par to, ka var būt jau par vēlu... Stāsts no portāla interesnooo.com
"Es atgriezos mājās uz vakariņu laiku. Tās bija pagatavojusi mana sieva. Mani gaidīja nepavisam ne viegla saruna ar viņu, ko es sāku ar frāzi: "Man tev kaut kas jāsaka". Viņa neko neatbildēja un sāka vakariņot. Jau ne pirmo reizi es viņas acīs saskatīju skumjas un sāpes…
Taču man tomēr bija jāsāk, un es "izmetu", ka gribu šķirties. Viņa neizskatījās dusmīga vai pārsteigta, vienīgi klusītēm uzdeva īsu jautājumu: "Kāpēc?" Bet es izvairījos no šī jautājuma, kas viņu ļoti sadusmoja. Sieva sāka mest priekšmetus, sarīkoja histēriju. "Tu neesi vīrietis!", metot man, atskanēja vārdi.
Tovakar mēs vairāk nesarunājāmies. Es aizgāju uz guļamistabu un likos gulēt, bet dzirdēju, kā sieva raud. Patiesību sakot, es negribēju rīkot skandālu un izskaidrošanos, kāpēc sabruka mūsu laulība. Bet viņu satrauca tieši šis jautājums. Ko es varēju atbildēt? Ka nemīlu viņu jau sen, bet tikai žēloju? Un ka mana sirds pieder Džeinai?
No rīta es parakstīju šķiršanās dokumentus un visas mantas šķirtību. Es atdevu sievai māju, mašīnu un 30% manas kompānijas akciju. Bet viņa tikai pasmējās un dokumentus saplēsa, sakot, ka viņai no manis neko nevajagot. Tad viņa atkal sāka raudāt. Man bija žēl iztērēto desmit gadu, un arī mūsu laulību man bija žēl, taču viņas reakcija, viņas histērija un naids manī nostiprināja vēlmi šķirties. Es vairs neredzēju šajā sievietē to, ko kādreiz iemīlēju un kura kaut kad mani turēja pie viņas.
Vakarā es atgriezos vēlu. Nevakariņoju, es aizgāju uz guļamistabu un apgūlos. Sieva sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Es ātri aizmigu, bet kad nakts vidū pamodos, - sieva joprojām rakstīja, sēžot pie rakstāmgalda. Man bija vienalga, ko viņa dara, es vairs nejutu tuvību ar viņu.
No rīta viņa man paziņoja, ka uzrakstījusi savus šķiršanās noteikumus. Viss, kas viņai bija nepieciešams – mēģināt saglabāt labas attiecības tik, cik tas būs iespējams. Viņas arguments bija ļoti pārliecinošs: pēc mēneša mūsu dēlam skolā bija gaidāmi eksāmeni, un viņa uzskatīja, ka nav vērts traumēt viņa nervu sistēmu ar šādiem jaunumiem, bet tā vietā jāpacenšas uzturēt normālas attiecības, kamēr viņš netiks galā ar eksāmeniem. Es piekritu, jo man bija jāatzīst, ka tas ir pareizs lēmums. Otrā sievas prasība man šķita muļķīga, - viss, ko viņa gribēja, lai es katru rītu mēneša garumā viņu no guļamistabas iznestu uz rokām, kā tas bija pēc mūsu kāzām, kad atnesu viņu mājās.
Es nesāku strīdēties, kaut vai tāpēc, ka man vienalga tas neko nenozīmēja. Taču, kad es darbā par sievas prasību pastāstīju Džeinai, viņa sarkastiski paķiķināja un teica, ka tie ir manas sievas nožēlojamie mēģinājumi manipulēt ar mani ar mērķi atgūt mani ģimenē. Es tikai paraustīju plecus, man viss bija vienalga, un es biju pārliecināts, ka tas nav iespējams.
Kad es pirmo dienu paņēmu sievu uz rokām, es jutos ļoti neveikli, jo mums taču jau sen nav bijusi intīma tuvība, bet tās sarunas, kas starp mums bija notikušas pēdējā laikā, vispār mūs padarīja par svešiniekiem. Taču mūsu dēls priekā lēkāja mums apkārt un kliedza: "Tētis mammu nēsā uz rokām!" Un sieva klusiņām man teica: "Tikai nesaki viņam neko…" Pie durvīm es sievu noliku un aizgāju uz automašīnu, bet viņa devās uz autobusa pieturu.
Otrajā reizē mēs uzvedāmies jau daudz patiesāk, viņa nolika galvu uz mana pleca, un es sajutu viņas smaržu. Negaidot es sevi pieķēru pie domas, ka sen neesmu lūkojies uz savu sievu, neesmu pamanījis mazās dzimumzīmītes uz viņas sejas un dažus sirmos matus. Viņa tik daudz ir atdevusi mūsu laulībai, ko gan es viņai esmu devis pretim?
Ceturtajā dienā mūsu starpā jau radās neliela dzirkstele.
Nākamās divas dienas ļāva man sajust, ka dzirkstele kļūs spilgtāka. Un vēl es ar pārsteigumu ievēroju, ka sieva kļūst arvien vieglāka un vieglāka. Par savām domām un sajūtām es neteicu Džeinai, zemapziņā saprotot, ka tas viņu sadusmos.
Pēdējā dienā, kad man sieva bija jānes, es viņu sastapu pie skapja. Viņa izvēlējās apģērbu, ko vilkt un pažēlojās, ka ir ļoti notievējusi. Un tad es pamanīju, ka patiesi, viņa ir palikusi ļoti tieviņa, pārāk tieviņa. Es sajutu skumjas, ka viņai sagādāju tādas sāpes. Istabā ienāca mūsu dēls un pajautāja, kad tētis nesīs mammu? Viņam tas bija kļuvis par ieradumu, kā sākt dienu. Es viegli paņēmu savu sievu un aiznesu pie ārdurvīm. Un es sajutos tieši tāpat, kā mūsu kāzu dienā. Viņa vieglītēm apķērās man ap kaklu, tāpat, kā toreiz. Un viss bija brīnišķīgi, vienīgais, kas mani pa īstam apbēdināja, - sievas svars.
Kad es sievu noliku stāvus, ātri skrēju uz mašīnu un aizsteidzos uz darbu. Tur es vispirms tikos ar Džeinu un pateicu viņai, ka pārdomāju par šķiršanos. Viņa pataustīja manu galvu, cerot, ka man ir temperatūra un es murgoju. Taču es atkārtoju savas vēlmes, piebilstot, ka mana laulība izjuka nevis tāpēc, ka mēs ar sievu viens otru pārstājām mīlēt, bet tāpēc, ka pārstājām viens otram veltīt uzmanību.
Džeina iesita man pļauku un raudot aizskrēja. Es uzreiz sagribēju atgriezties mājās pie sievas. Izskrēju no ofisa un uzreiz devos uz ziedu veikalu. Tur nopirku visskaistāko pušķi, un kad pārdevējs painteresējās, ko uzrakstīt uz kartītes, es atbildēju: "Man būs liela laime nēsāt tevi uz rokām līdz pat nāvei."
Ar vieglu sirdi, pušķi rokās un smaidu uz lūpām es skrēju pa kāpnēm un ieskrēju guļamistabā. Sieva gulēja gultā. Viņa bija mirusi.
Vēlāk es uzzināju, ka mana sieva vīrišķīgi cīnījās ar vēzi jau vairākus mēnešus. Viņa man neko nebija teikusi, bet es pat neievēroju, jo biju aizņemts ar savu romānu ar Džeinu. Taču mana dzīvesgudrā sieva, zinot, ka viņai atlicis nedaudz, parūpējās par to, lai mūsu šķiršanās un mans jaunais romāns nepadarītu mani par briesmoni dēla acīs. Redzot, kā es mammu nēsāju uz rokām, viņš tagad vienmēr mani uzskatīs par piemēru, kādam jābūt vīrietim.
Nav svarīgi, atrodies tagad attiecībās vai nē, atceries, ka jebkuri mazie prieciņi, uzmanības apliecinājumi jūsu mīlestību tikai stiprinās un padarīs krāsaināku. Esiet ne tikai mīļākie savām otrajām pusītēm, esiet draugi un partneri arī dzīvē, uzticami un pazemīgi. Aizmirstiet par visu – naudu, darbu, darījumiem. Galvenais – attiecības, kas vienmēr aizpildīs tavu dzīvi, ja tā būs harmoniska un mīlestības pilna."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
