Pārtrūkusī gumija, pazudušais Viktors un priekšnieka nolemtā. Līgo svētku piedzīvojumi trīs cēlienos  (1)

Pirmos Līgo svētkus, kad vecāki man atļāva palikt pie ugunskura pāri pusnaktij, piedzīvoju apmēram desmit gadu vecumā. Mamma man tikko bija uzdāvinājusi jaunus, kuplus svārkus – dzeltenas palmas uz tumši zila okeāna fona. Ai, kā man patika! Gribēju arī krāsainu vainadziņu, ko pārdeva Rīgas tirgū – košu papīra izstrādājumu ar krāsainām kreppapīra lentēm, kas nokarājas aizmugurē.

Pieaugušie runāja, ka tādus liekot galvā tikai krievu bērni. Tā nebija taisnība. Visi bērni gribēja tādu krāsainību, tāpat kā visiem šodien garšo "Makdonalda" produkcija, lai cik kaitīga tā skaitās.

Nekas, uzpinu parasto vainagu no margrietiņām un rudzupuķēm un biju svētkiem gatava. Kamēr lielie dzēra alu un pulcējās ap ugunskuru, visi kaimiņmāju sīkie turpat netālu gāja rotaļās. Īpaši man patika "Pēdējais pāris, ārā!" – ja nu mani noķer tieši Andrejs? Un tad mēs ilgi stāvēsim, rokās sadevušies, gaidot savu kārtu skriet pāri pļavai. No visiem puikām man viņš patika vislabāk.

Beidzot pienāca mūsu kārta - mēs Ar Andreju skrējām prom, bet Ivars mūs ķēra! Protams, mani, ne jau Andreju! Lai apturētu manu skrējienu, Ivars satvēra manu jauno svārku krokas. Svārkus ap jostas vietu saturēja gumija. Un tad tas notika – svārki palika Ivaram rokās, bet es īsajās bikšelēs aizkūleņoju pa pļavu! Kā visi smējās! Pat pieaugušie atskatījās - kas bērnus tā uzjautrinājis? Kauns bija teju pārmilzīgs!

Palikt gandrīz ar pliku pēcpusi visu ļaužu priekšā! Ja tā gadītos ar piecpadsmitgadīgu meiteni, viņai varbūt pat rastos domas par pašnāvību! Ar mani tik traki gan nebija, bet prieks par rotaļām tomēr bija zudis.

Citi bērni to bija aizmirsuši jau pēc nedēļas, tikai es vēl aizvien pārdzīvoju un sarku, to atceroties vien. Kā redzams, neesmu piemirsusi vēl šobaltdien.

Tā kā bērnībā norauto brunču dēļ sev galu tomēr nepadarīju, vēlāk man radās iespēja piedzīvot vēl daudzus Līgo vakarus. Dažus, protams, – arī ar pārdzīvojumiem.

Tas notika jau krietni vēlāk – studiju laikā. Vasarā es strādāju redakcijā, pelnot mazliet naudiņas un darot visādus darbiņus, kas īstajiem žurnālistiem nešķita interesanti. Jāņi tolaik vēl nebija atzīti par brīvdienu, avīzes iznāca arī Jāņu dienā. Kā jau parasti, Līgovakarā redakcijā atstāja dežurēt jauniņos. Tomēr bez svinēšanas jau neiztika.

Mums ar draudzeni viss bija sarunāts: uz darba dienas beigām viņa atbrauks pie manis, abas kopā sagaidīsim rītdienas avīzi, un tad – aidā uz Pierīgas pļavām līgot! Draugi jau bija Baltezera krastā, dzēra alu, cepa uz iesmiem desiņas un mūs gaidīja.

Draudzene toziem bija iepazinusies ar puisi. Pirmā mīlestība viņas mūžā – tas ir nopietni! Viņu sauca Viktors. Bija sarunāts, ka Viktors mums zvanīs un tad brauksim visi kopā. Bijām jau svētkiem pilnīgi gatavas – Jaņuzāles saplūktas, siers un desiņas nīka somā un gaidīja ēdājus.

Veikali tajos laikos bija tukši, bet, labi meklējot un izmantojot tā sauktos blatus, daudz ko tomēr varēja dabūt. No telefona gan nedrīkstējām atiet ne uz mirkli, jo mobilos mēs tolaik pat sapņos nebijām redzējušas.
Avīze jau, pēc svaigas tipogrāfijas krāsas smaržojot, stāvēja plauktā, bet Viktors kā nezvanīja, tā nezvanīja. Varbūt telefons bojāts?

Vairākkārt zvanījām no otra aparāta – viss kārtībā, signāls pienāk. Pulksten astoņi, deviņi, desmit... Bet Viktors nezvana! Pa šo pusgadu arī es biju ar viņu labi iepazinusies, bieži izklaidējāmies visi kopā. Cik nu es sapratu no puišiem, mana draudzene viņam pat ļoti patika.

Nekāds dzērājs viņš arī nebija, tad jau drīzāk atturībnieks, pēc tā laika mēriem vērtējot. Tātad nevarētu būt, ka piedzēries un aizmidzis. Varbūt noticis nelaimes gadījums? Kas viss tikai tādā brīdī nenāk prātā!

Stundu pirms pusnakts mēs beidzot padevāmies un braucām mājās. Kaut arī sabiedriskais transports tajos laikos kursēja pa visdažādākajiem maršrutiem un bieži, aizkļūt līdz Baltezeram tovakar vairs nebija cerību. Draudzene raudāja, es viņu mierināju. Tā nu pagāja viena no manām Līgo svētku naktīm...

Starp citu, Viktors neparādījās ne nākamajā dienā, ne nedēļā. Viņa īrētās istabiņas saimniece vienmēr atbildēja, ka Viktora nav mājās. Draudzene jau bija izraudājusi visas acis un samierinājusies ar domu, ka viņas mīlestība ir mirusi uz visiem laikiem. Es tomēr nelikos mierā, pat aizbraucu uz viņa darbavietu kādā lielā rūpnīcā un pēc darba beigām sagaidīju pazudušo pie rūpnīcas vārtiem. Tur jau viņš nāca – smaidīgs un dzīvāks par dzīvu!

Kas noticis? Nekas īpašs, tikai bijis daudz darba, neticis, nevarējis piezvanīt... Tagad jaunieši žēlojas, ka partneri reizēm mēdz izbeigt attiecības pa telefonu vai vienkārši ar īsziņu. Agrāk, redz, mēdza būt vēl sliktāk – puisis Līgo svētku vakarā pazuda kā ezītis miglā...

Draudzene jau sen ir laimīgi precējusies, iespējams, tādu Viktoru pat nepazītu, ja satiktu uz ielas. Nesen apvaicājos, vai viņa kādreiz vēl kaut nejauši ir viņu sastapusi. Neesot vis. Arī es ne. Cik dīvaina tā dzīve – agrāk taču viņi abi tikās vai ik pārvakaru, arī es, kā jau ar savas labākās draudzenes puisi, – vismaz reizi nedēļā. Viss jau piemirsies, jūtas ir rimušas, tomēr Līgo vakars manai draudzenei vienmēr šķietot skumjš, un uz lustēm nemaz nestāvot prāts.

Vienu brīdi mūsu darba kolektīvs dzīvoja tik draudzīgi, ka pat Jāņu dienu sagaidījām visi kopā. Arī tovasar viss jau bija sarunāts: groziņu vakars pie vienas no mūsu darbiniecēm, kas dzīvoja privātmājā netālu no Rīgas. Namamāte, sauksim viņu par Ingu, gādāja par ugunskura vietu, malku un grilu cepšanai. Mēs, pārējie, sabraucām no visām pusēm, kad nu kurš bija brīvs.

Gadījās, ka es ierados viena no pirmajām. Līgo diena tovasar bija neparasti saulaina un skaista. Inga nāca pretī balta kā tautumeita. Dārza mauriņš nopļauts, vakaram viss sagatavots, pat Ingas vecāku nebūšot mājās. Mājā iekšā Inga mani nesauca, lūdza iekārtoties zem nojumes un sākt darboties ar salātiem svētku galdam. Taču man kaut ko ievajadzējās no virtuves, iegāju mājā un nejauši atvēru Ingas istabas durvis.

Ienācu un pārsteigumā apstājos. Viss te bija tik tīrs, spožs un skaists: vāzēs ziedi, tautisks galdauts, uz galda bļodā zemenes, no kā smaržoja visa telpa. Skanēja klusa, liega mūzika – kaut kas no klasikas, ko neatpazinu.

Mani pārņēma dīvaina sajūta – it kā nejauši būtu nokļuvusi mīlestības templī. Tā šķita kā skatuve, uz kuras drīz risināsies romantiski notikumi. Es pat nojautu, kādi. Inga jau apmēram gadu draudzējās ar Ilmāru no mūsu darbavietas. Abi te bija kopā, te atkal ne.

Ilmārs mums visām ļoti patika, taču Ingai nenoliedzami bija vislielākās izredzes. Viss būtu labi, tikai viņam piemita padomju vīriešu izplatītākais netikums – nekontrolēta kāre pēc alkohola. Tātad Inga bija izlēmusi brist Kristīnes grūto ceļu, sakot "jā" savam Edgaram?

Manas pārdomas iztraucēja Inga, ienākdama no virtuves. "Ko tu meklēji? Iesim labāk ārā. Laiks ir pietiekami labs, lai neburzītos pa istabām," un viņa jūtami īgni aizvēra savas istabas durvis. Drīz cits pēc cita sabrauca pārējie, un svētki varēja sākties. Nebija tikai Ilmāra. Viņš ieradās īsi pirms pusnakts un tādā ķēmā, ka ar grūtībām pārvietojās. Pamanīju Ingas seju tajā mirklī: it kā kāds viņai būtu iesitis pļauku!

Līgo nakts bija skaista un draiskulīga, nekādu ekscesu. Tikai pēc nedēļas pārteigti uzzinājām: Inga saderinājusies ar mūsu šoferi Jāni, drīz būs kāzas! Jā, tiesa, arī Jānis jau labu laiku it kā meta uz Ingu acis... Kaut gan viņš vairākkārt bija redzēts pilsētā arī ar mūsu jauniņo sekretāri Vitu...

Drīz pēc tam Ilmāru par dzeršanu atlaida no darba. Viņš joprojām dzīvo vecpuisī, joprojām pārāk daudz dzer, un, šķiet, neviena sieviete par viņu sen vairs neinteresējas.

Un nu drāmas otrais cēliens, kam gan vairs nav sakara ar Līgo svētkiem. Pirms kāzām Jānis, kurš acīm redzami jau bija nobriedis laulībām, ieradās pie mūsu darbavietas šefa parunāt par personiskiem jautājumiem. Kā tas bieži gadās, priekšniekam un šoferim, kopā braukājot, izveidojas draudzīgas attiecības. Jautājums bija tikai viens: kuru precēt – darba kolektīva partijas sekretāri, pieredzējušo Ingu vai jauniņo sekretārīti Vitu? Ko atbildēja priekšnieks, starp citu, pats būdams vecpuisis? Protams, jāprec Inga!

Kāzas notika. Vitai pēc tam uz nervu pamata sākās muguras problēmas. Mēnesi nogulēja slimnīcā, pēc tam no darba aizgāja. Cik zinu, joprojām nav precējusies.

Gadu pēc kāzām Ingai un Jānim piedzima meita. Atgriezusies darbā, Inga kādu gadu visiem, kam nebija iebildumu klausīties, žēlojās par savu impotento vīru, kas pat to nejēdz, kā sagādāt viņai otru bērnu. Laikam Jānim tas tomēr izdevās, jo Ingai piedzima otra meita. Pēc tam Jānis tika padzīts no jaunā dzīvokļa, kur acis rāda. Te viņš vairs nebija vajadzīgs.

Drīz Jānis saslima, un mazā ūķīša saimniece, kura Jānim to bija izīrējusi, atrada savu īrnieku mirušu. Inga un meitas uz bērēm neieradās. Kolēģe zināja stāstīt, ka meitas viena otru ienīst un, gulēt ejot, pat aizslēdzot savu istabu durvis no iekšpuses...

Drīz atkal Jāņu vakars. Kādi ieteikumi? Nevelciet svārkus ar gumiju, pārāk daudz negaidiet no pirmās mīlestības, neiemīlieties dzērājos un neprasiet padomu vecpuišiem, kura no iecerētajām ir īstā! Un ceru, ja jums šajos svētkos veiksies labāk! Līgo!