Ar autores atļauju piedāvājam ieskatu fotogrāfes darbā "Vecvecmamma", kas diplomdarba ietvaros veidots kā atmiņu un asociāciju stāsts, to papildinot arī fotogrāfijām.
"Es piedzimu 1992. gada pavasarī, vecvecmamma no dzīves aizgāja pēc diviem gadiem – 1994. gada februārī. Manās atmiņās viņa dzīvo, pateicoties mammas un citu cilvēku – radu un kaimiņu stāstiem, kuri vienmēr tika stāstīti ar lielu mīlestību un cieņu.
Citi saka, ka nevarot dzīvojamajā istabā turēt mirušu cilvēku fotogrāfijas, tomēr mūsmājās pie kamīna - goda vietā ir vecvecmammas fotogrāfija smagnējā ozolkoka rāmī, kuru esot gatavojis mans vecvecvectēvs Juhans Jurss – vecvecmammas tēvs. No fotogrāfijas raugās sieviete ondulētiem matiem, palieliem vaigukauliem, smalkām, apņēmīgām lūpām un gaišu seju. Daži ir teikuši, ka sejā redzama igauniskā izcelsme.
Vecvecmamma ir dzimusi un augusi Alūksnes pusē, viņas runā līdz pat mūža beigām neuzkrītoši, tomēr esot bijusi saklausāma malēniešu izloksne. To, kas gaismu nesa iekšā ar maisiem. Lai vai kā, tomēr nesa, un gaišāks tapa! Vecvecmamma esot dzimusi vienā laikā ar cara meitu, tādēļ vārds kā aristokrātu ģimenēs – Olga. Olga Vilhelmīne, tomēr par Vilhelmīni vēlāk neviens viņu neesot saucis. Ģimenē bija pieci bērni, trīs no tiem - brāļi. Vecākā meitenīte agri mirusi, tāpēc brāļiem bijusi viena māsa, ar kuru visiem līdz pat mūža beigām saglabājušās sirsnīgas attiecības.
Mūžs nav bijis viegls – pagājis starp diviem lielākajiem kariem, vīrs iesaukts leģionā, vēlāk pēc gūsta Smiltenes mežos pakāries; tēvs 1949.gadā izsūtīts uz Sibīriju, tur arī nomiris; vienīgais dēls Māris 36 gadu vecumā miris no plaušu karsoņa. Tomēr vecvecmamma nekad neesot par dzīvi sūdzējusies, bijusi smaidīga, visiem izpalīdzīga, paraudājusi tikai tā – pa retam, kad neviens neredz...
Tēvs – Juhans Jurss esot bijis tas izturīgais, vitālais, ar humoru apveltītais, kuru vecvecmamma mīlējusi vairāk nekā savu māti, jo par to diemžēl nekādu stāstu nav... Amatnieks, kas pratis no nekā visu ko pagatavot. No viņa laikam arī mantojumā apbrīnojamā rūpība un prasmes izdzīvot – arī tad, kad liekas, vairs nav, no kā...
Nekādās augstās skolās vecvecmamma nav gājusi, pabeigusi sešas klases un nosūtīta pie meistarienes mācīties amatu, jo šuvējas prasmes noderēšot vienmēr. Lielā naudā iedzīvoties nevarēšot, bet bada maizē arī nenākšoties iztikt – pliks vēl nekad mūsu klimatiskajos laikapstākļos neviens nav staigājis! Un tā arī bija!
Viņai bijušas izcilas prasmes improvizēt - saskatīt, kā no visādām lupatiņām un atgriezumiem var sastiķēt īstu štāti! Mājās vienmēr glabājušies maisi ar izārdītām, izgludinātām audumu strēmelēm – ārā nekas netika sviests un teiciens "Kas vienam nederīgs un lieks, tas otram ir liels prieks" attaisnojās. Mammai visas drēbes esot bijušas sašūtas no tā, ko kāds jau valkājis, tomēr neskatoties uz to, viss ir bijis gana štātīgs un izsmalcināts – ar enzetēm, zeimītēm un špicēm – kā nevienam!
Zīmēt vecvecmamai esot paticis jau kopš agras bērnības – varbūt no tā man tie mākslas gēni radušies! Vēlāk, dzīvojot pilsētā, vecvecmamma mēģinājusi uzzīmēt lauku ainiņu, kurā attēlotas arī vistas. Skatījusies, ka kaut kas nav tā, bet nevarējusi saprast – kas. Vēlāk attapusies, ka vistu uzīmējusi ar četrām kājām! Strādājot modes ateljē, pati esot izdomājusi visādus jaunus modeļus un zīmējusi skices.
To pamanījusi īpašniece – žīdiete un teikusi, ka sūtīšot viņu uz Parīzi, lai ejot uz modes skatēm un pēc tam visu redzēto uzzīmējot, viņa pat esot bijusi gatava apmaksāt ceļa un uzturēšanās izdevumus, bet vecvecmammas vīrs viņu no braukšanas esot atrunājis. Mamma ir stāstījusi, ka piegrieztnes vecvecmamma lietojusi maz – bijusi tikai viena vai divas pamatpiegrieztnes, pārējo viņa zīmējusi uzreiz uz auduma.
Blociņos gan bijušas visādas skices sazīmētas un modeļi. Mājās, lai arī padomju laikos bijis grūti dabūt, vienmēr bijuši modes žurnāli, kāda no kundēm strādājusi Rīgā – preses apvienības kioskā un varējusi tos dabūt. Vecvecmamma bijusi arī laba psiholoģe, pratusi klientēm iestāstīt, kas no kura auduma labāk šujams un kas figūrai atbilstošāks. Vienreiz gadījies, ka metramērs negājis kundzei apkārt, bijis kauns to teikt un vecvecmamma vienkārši piemetusi dažus centimetrus klāt "uz aci". Tik formīgas klientes gadoties reti...
Vēl bijis stāstiņš par trako krimplēna modi – viena dāma atnesusi rūtotu, pa blatam dabūtu audumu un lūgusi pašūt kostīmu, ar ko braukt pie ārzemju radiem. Nezinu, kas tās par ārzemēm ir bijušas, bet, iekāpjot tramvajā, dāma no tā acumirklī izlēkusi ārā, jo krēsli bijuši apvilkti ar to pašu audumu, no kura bijis pašūts smalkais kostīms!
Vecmammai kleitas bijušas ar savu nozīmi, piemēram, Kapusvētku kleita, kura uzvilkta tikai reizi gadā uz Kapusvētkiem. Mirstamās gan beigās bijušas kādas četras – visas garās!
Īpašs stāsts ir par kāzu kleitām. Tās vecvecmamma sašuvusi ļoti daudz. Kad precību gadi pienākuši kaimiņu meitenēm, pirmā kleita pašūta Ivetai. Tas modelis visām kaimiņu meitenēm tik ļoti iepaticies, ka visām, arī manai mammai, pēc tam šūtas tieši tādas kleitas!
Mani vecvecmamma esot ļoti gaidījusi un priecājusies, ka piedzīvojusi to brīdi. Man no viņas saglabājusies pirmā rotaļlieta – maza, viņas rokām šūta lupatu lellīte... Istabā vēl stāv vecā, dažādus laikus piedzīvojusī "Singer" firmas šujmašīna un fotogrāfija pie sienas, no kuras raugās gaiša, dzīvesgudra seja ar platiem, ziemeļnieciskiem vaigu kauliem, plānām, apņēmīgām lūpām un viegli ondulētiem matiem. Un katru, reizi, noslaukot putekļus, es viņai uzsmaidu, jo zinu, ka viņa ir kopā ar mani – mana vecvecmamma Olga Vilhelmīne Ķirule!"
Foto galerijā ieskats atmiņu stāstā pieminētajās kāzu kleitās.
Par izstādi
Vārdam "pazaudēt” var būt ļoti dažādas nozīmes. Var pazaudēt kādu lietu, tikpat labi - galvu, bet var arī pazaudēties, lai pēc tam atkal atrastu sevi. Divu gadu radošo meklējumu laikā pazaudēšanas un atrašanas tematika kļuvusi aktuāla izstādes dalībnieku darbos. Vairāki jaunie mākslinieki izmanto atrastas lietas un fotogrāfijas, lai dažādi interpretētu to nozīmi kā kolektīvajā, tā personiskajā apziņā.
Tā, piemēram, Lauras Juhansones - Daugules pazaudēto mantu sludinājumi poētiski atklāj teksta un objektu mijiedarbi, vaicājot skatītājam – kas tieši nosaka lietas nozīmīgumu? Personiskas mantas, ko Anete Skuja atradusi ceļojumu koferī, kalpo kā ceļš, lai veidotu tuvākas attiecības ar pašas māsu.
Arī citi izstādes autori bieži vien kļūst par savdabīgiem vizuāliem detektīviem, pētot arhīvu materiālus vai vienkārši vidi, kurā mēs dzīvojam – piemēram, Arnis Vītols veido skulptūras no mežā atrastiem atkritumiem, vēršot uzmanību uz vides problēmām, toties vecmāmiņas šūtās kāzu kleitas ir dzīvas liecinieces stāstam par Zandas Pučes dzimtas sievietēm.
Subjektīvi dokumentālajos, reizēm izteikti konceptuālajos izstādes darbos lietas un stāsti atrod jaunu nozīmi.
Izstāde organizēta Rīgas Fotomēneša programmas ietvaros.
Atbalsta: KKF, BZG, PMTM. Informatīvie partneri: FK Magazine, Veto Magazine.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
