Sevis izzināšana caur senču likteņiem - kā un kāpēc veidot dzimtas koku?

Pagātnes notikumu ietekme uz cilvēka likteni

HELSUS festivāla dalībniece Baiba Pazāne stāsta, ka cilvēku tieksmi izzināt savas saknes var novērot jau kopš seniem laikiem. "Spilgts piemērs tam ir Eiropas viduslaiku sabiedrība. Tās struktūra izrietēja galvenokārt no priekšstatiem par Dieva iedibināto kārtību. Dzīvi ārpus kārtas cilvēks nevarēja pat iedomāties. Viduslaiku cilvēks uzskatīja, ka kārta pauž to stāvokli, kas atspoguļo Dieva gribu. Svarīgi ir tas, ka piederību kārtai nenoteica materiālais stāvoklis. Jebkurā kārtā bija gan nabadzīgie, gan bagātie – noteikti svarīgāk bija tas, kādā kārtā cilvēks bija dzimis," atzīmē Pazāne.

Pagātnes notikumi un mūsu senču loma tajos nereti un vistiešāk ietekmē cilvēka turpmāko likteni. Stāsti un leģendas, kas radušās ģimenē par senajiem priekštečiem un kas tiek nodoti mantojumā no paaudzes paaudzē, liek lepoties par savu dzimtu. Tāpat tie rosina pašā cilvēkā vēlmi uzzināt vairāk par savām saknēm. Izzinot savas ģimenes vēsturi, cilvēks var labāk izprast pats sevi. Šo parādību var salīdzināt ar psiholoģijas zinātnes teorijām, kas runā par to, ka tieši atmiņa ir tā, kas cilvēkam ļauj būt tam, kas viņš ir. Šajā kontekstā savu senču apzināšanu var definēt kā savas ģimenes kopējās atmiņas atjaunošanu.

Kas jāņem vērā sākot pētīt dzimtas koku?

Situāciju ģimeņu sakņu pētniecībā Latvijas gadījumā ir jāskatās nedaudz atšķirīgāk nekā citur Eiropā. Šo atšķirību nosaka gan vietējo paražu īpatnības, gan tradīcijas, gan vēsturiskie procesi, kuriem bija pakļauti vietēji iedzīvotāji. "Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas teritorijā ir dzīvojušas dažādas tautības un ticības cilvēki. Katrai šai atšķirīgajai cilvēku grupai senču pētniecība atšķiras.

Sākot pētīt ģimenes saknes ir svarīgi trīs aspekti: personu vārds, uzvārds, personu biogrāfiskie dati un personu dzīvesvietas. Tie ir trīs lielumi, ar kuriem viss tikai sākas un bez kuriem turpmāka senču apzināšana nav iespējama," uzver Baiba Pazāne. Vēl jāņem vērā pētāmās personas konfesionālā piederība, nodarbošanās u.tml.

Tā piemēram, latviešu ģimenes pierasts dēvēt par zemniekiem. Pirmkārt, viņi varēja būt saimnieki – tātad dzīvoja samērā stabilu dzīvi vienā saimniecībā. Bija vairāk vai mazāk turīgi. Šī turības pakāpe varēja mainīties, ņemot vērā paša saimnieka izdarību, kā arī mainoties politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, kas norisinājās visā Latvijas teritorijā. Saimnieki bija atbildīgi ne tikai par sevi, savu ģimeni un saimniecību, bet arī par cilvēkiem, kas pie viņiem dienēja par kalpiem, puišiem, meitām u.tml.

Otrkārt, latvieši tāpat varēja nākt no kalpu kārtas. Kalpi bieži mainīja dzīvesvietas ne tikai vienas muižas teritorijā, bet pat šķērsojot novadu robežas. Taču būt par kalpu tomēr nenozīmēja saglabāt šo statusu visu dzīvi un vēl nodot to arī nākamajām paaudzēm. Ir gadījumi, kad kalpi spēja pakāpties sociālās hierarhijas statusā un palikt par saimniekiem, sīkpilsoņiem pilsētās, pat sasniegt augsto tirgotāja (ģilžu locekļu) statusu. Šeit jau runa ir par spēcīgām personībām, kas, neskatoties uz tēvu izcelsmi, spēja cīnīties par sevi un savu ģimeni un mainīt dzīvi uz labāku, stabilāku pusi.

Dzimtu likteņi vēstures kontekstā

Cilvēku dzīvi ir iespējams skatīties tikai kontekstā ar notikumiem lielajā vēsturē. Tā kā Latvijas teritorijā dzīvoja dažādu tautību cilvēki, tad jāņem vērā tas, ka mūsdienās dzīvojošo iedzīvotāju asinīs rit dažādu tautu sajaukums. Tāpēc bieži vien vienai ģimenei nākas pētīt un skatīties dažādu konfesiju dokumentus, kas ļoti atšķiras. Tāpat cilvēki dažbrīd mēģina meklēt tādu informāciju, kas ir apšaubāma un patiesībā nemaz neatbilst faktiem.

Piemēram, nereti zemniekiem uzvārdus deva paši muižkungi. Daži tika ne tikai pie „klasiskiem” uzvārdiem, piemēram, Bērziņš, Kalniņš, Vīksne, bet pat pie vāciskas vai poļu izcelsmes uzvārda, piemēram, Bušs, Bergs, Rotbergs, Butkevičs, Lavrinovičs u.tml.

Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka uzvārds radies tāpēc, ka, iespējams, bijusi saikne ar muižniecību, lai gan tas neatbilst patiesībai vai arī pierādīt šo saikni ir ļoti grūti, pat neiespējami.

Baiba Pazāne uzskata, ka vienmēr un visur pašā centrā ir cilvēks, sākot no viņa dzimšanas laika līdz pat nāves stundai. "Tas arī ir kodols, uz kura pamata mūsdienās top ģenealoģiskie pētījumi. Noteikti nevar aizmirst par iedzimtību gan ārējā izskata ziņā, gan cilvēka individuālajām īpašībām, ar kurām viņš ir apveltīts. Tāpat visas dzīves laikā cilvēks ietekmējas no tā laika un vietas, kad un kur viņš dzīvo. Šeit kā svarīgs faktors jāizceļ apkārtne, kas raksturo pētāmās personas nodarbošanos, sabiedrisko stāvokli, turības pakāpi. Tādā veidā savas dzimtas pētniecība ļauj labāk izprast arī Latvijas vēstures attīstības gaitu," domā pētniece.

Viņa uzsver, ka priekšteču sakņu pētīšanas gaitā rodas dziļāka izpratne par pagātnes notikumiem un vienlaikus tas sniedz daudzas atbildes uz jautājumiem, kas saistās ar situāciju ģimenē dotajā brīdī.

Baibu Pazāni varēs satikt HELSUS festivāla sarunu stūrītī. Pasākums norisināsies 22. un 23. augustā Lucavsalā. Plašāka informācija par festivālu: www.helsusfestival.com.