Šai sakarā piedāvājam psihologa un grāmatas "The Undefeated Mind: On the Science of Constructing an Indestructible Self" autora Aleksa Likermana ieteikumus, kā attīstīt pašapziņu un iemācīties sevi pieņemt un mīlēt.
Konstatē, kas tieši tevī rada neapmierinātību
Vairumā gadījumu cilvēki ar zemu pašvērtējumu nemīl sevi visu, tomēr patiesībā viņi nespēj pieņemt noteiktas sava izskata vai personības iezīmes, lai gan tai pat laikā lepojas ar nudien pozitīvām un augsti vērtējamām īpašībām. Piemēram, ja nespēj samierināties ar savu slinkumu, kas ir radījis lieko svaru, vai nespēju novest līdz galam iesāktās lietas, atceries, ka tai pat laikā tev ir iemesls lepoties ar savu inteliģenci vai skaistajām acīm. Turklāt iepriekš minētos "defektus" ir iespējams gluži vienkārši novērst, uzsākot strādāt pie to labošanas.
Neļauj domām, kas riņķo vien ap taviem trūkumiem, aizēnot iemeslus, kāpēc tev ir vērts ar sevi lepoties! Koncentrējies uz savām labajām īpašībām, tai pat laikā darot visu, kas vien ir tavos spēkos, lai uzlabotu un mainītu, ja tas iespējams, vai arī iemācītos sadzīvot ar trūkumiem.
Palūkojies uz sevi no malas
Ļoti bieži cilvēkiem ar zemu pašapziņu ir sajūta, ka viņi nav mīlestības vērti, ko, lai cik skumji arī nebūtu, ir radījuši viņu vecāki, bērnam izsakot pārlieku asas piezīmes, neveltot gana daudz savas uzmanības vai pieļaujot neskaitāmas citas audzināšanas kļūdas. Ja apzinies, ka tavas zemās pašapziņas iemesls ir tieši līdzcilvēku radītā sajūta, ka esi nevērtīga, paraugies uz sevi no malas. Kādi ir tavi sasniegumi? Kādas ir attiecības ar līdzcilvēkiem? Kā pret tevi izturas tavi kolēģi, draugi un paziņas? Ja viņi spēj tevī saskatīt patiešām brīnišķīgu cilvēku, arī tev tas ir jāspēj!
Strādā ar sevi
Ja vēlies sevi iemīlēt, tev ir jānopelna pašas cieņa. Pilnveido savas prasmes, papildini zināšanas, attīstīti profesionalitāti nozarē, kurā strādā, dari visu, kas liek tev sevi izaicināt, bagātina tevi un, galu galā, rada gandarījumu par paveikto! Tāpat pievērs uzmanību savam raksturam. Cilvēki, kuriem piemīt tik netveramā harizma, apkārtējo labvēlību panāk gluži vienkārši – ar laipnu, atsaucīgu un draudzīgu izturēšanos, kā arī asu un inteliģentu prātu. Šai sakarā arī jāpiebilst, ka vizuālais tēls un panākumi karjerā bieži vien ir otršķirīgi, tos aizēnojot personības šarmam, ko attīstīt ir katra paša spēkos.
Atziņas, viedokļi un pieredzes stāsti, kuros kādā diskusijā forumā Cālis.lv dalījušās portāla lietotājas
"Jau vairāk nekā piecus gadus nemaz nedomāju par divdaļīgu peldkostīmu, ne par ko tādā nerādītos pludmalē vai kādā peldvietā. Arī visus krekliņus vienmēr nervozi savelku uz leju... Nevarētu sacīt, ka es "sadzīvoju" ar šo "ķermeņa nepilnību", kas radās pēc dzemdībām.
Varētu sacīt, ka es vai nu cenšos to pieņemt ar filozofiskām skumjām vai izmisīgi cenšos izslēgt domas par to, bet vispār tas man ir milzīgs, milzīgs komplekss - ka vēdera āda izskatās divreiz vecāka par mani pašu (trakas strijas un ļoti izstaipīta āda). Šobrīd esmu arī ļoti tieva, bet tā vēdera āda... Man ir sajūta, ka tas spētu nokaut jebkuru iekāri. Tomēr kaut kā ikdienā cenšos pievērsties "garīgākām vērtībām"."
"Man ir milzīga rēta uz vēdera, divdaļīgie peldkostīmi atkrīt principā. Pie kam, sašūta tā toreiz ir tā, ka sadzijusi vienkārši riebīgi izskatās. Nav tāda līdzena, kā citiem pēc operācijām, man ir vesela vaga pa pus vēderu.
Kā sadzīvoju? Pa laikam skatos spogulī un domāju par to, kāpēc man nav naudas plastiskajai operācijai. Lai nebūtu jāsatraucas, ka rēta ir redzama, blūzes, kleitas utt. pērkot internetā, ņemu vienu izmēru lielākas. Vienmēr garumā līdz pus dibenam. Svešu cilvēku sabiedrībā, ja tas iespējams, sēžot turu kaut ko klēpī vai darbā piebīdos maksimāli tuvu savam darbagaldam.
Laikam tam tā - līdz galam, pāri tikt nemaz nevar. Man tie ir jau deviņi gadi, tik un tā kaunos un kautrējos, vienīgais, kas ir vieglāk - tas, ka esmu iemācījusies izvēlēties apģērbu, kas nav ne tuvu maisveidīgs, bet palīdz man par to nedomāt.
Ar vīrieti man ir ļoti paveicies. Viņš ar savu uzvedību ir panācis, ka vismaz mājās es par to nedomāju un, ja vēlos, staigāju apakšveļā. Tam gan bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, un laikam palīdzēja arī tas, ka tā bija viņa paša iniciatīva. Viņš to nekad nepiemin, nekad neblenž, arī nenovēršas un, kad apķer un saliek rokas man uz vēdera, dara to tā, it kā tur nekā tāda nebūtu. Vienīgā reize, kad viņš tai pievērsa uzmanību, bija, kad pirmoreiz ieraudzīja - kā joku pajautāja, vai tas no kādas plēšanās ar tīģeri. Pateicu, ka nē un no kurienes patiesībā tā man ir.
Kopš tā laika tā tēma netiek aizskarta un uzvedas tā, it kā nekas man tur nebūtu. Pat, ja pati kaut kad ieminos, ka nevaru taču to vai šito, jo tad viss būs redzams, atbildē saņemu vienkāršu: "Nepārspīlē!" un apskāvienu. Vismaz mājās vairs par to nav jādomā..."
"Mans, manuprāt, defekts? Nesaprotu, kādēļ Dieviņš mani apveltīja ar labu augumu, bet aizmirsa iedot tam visam klāt skaistus kāju ikrus. Tēvs vienmēr smejas, ka man ir iedzimtas viņa sportiskās kājas. Ziniet, no tā labāk nepaliek. Svārkus, kleitas un šortus velku, bet vienmēr tāpat piedomāju, ka man īsti nepatīk mans spoguļattēls. Augums normāls, kauli smalki, mazas plauksas, pēdas, smalki sejas vaibsti, bet tie ikri…"
"Piekrītu tam, ka cilvēki mūs nemaz nevēro tā, kā mums šķiet. Nu neesam tik svarīgas un īpašas. Ja arī uzmet aci, tāpat tūlīt aizmirst. Es pludmalē nevienu neapbrīnoju un arī neblenžu, mani tas tiešām neinteresē."
"Man uz sejas ir rēta. Sakrāju naudu, un plastiskais ķirurgs sabīdīja visu tā, ka rēta ir vienā līnijā un, kad smaidu, tad to nemaz nevar redzēt. Laikam jau pie tās esmu tik ļoti pieradusi, ka pati vairs neredzu. Arī pēc grūtniecības ķermenis ir pašķobījies. Ko es daru? Piedalos loterijās ar domu, ka kādu dienu varbūt laimēšu naudu un varēšu savu izskatu uzlabot."
"Man arī ir defekts, kas man ļoti nepatīk. Man kauliņš pie kājas īkšķa izspiedies un izskatās slikti. Ne smukas vasarīgas kurpītes ar vaļēju purniņu varu uzvilkt, nekā. Par operāciju nevaru izšķirties, jo vieni saka, ka palīdzējis uz laiku, citi, ka pēc laika viss atpakaļ un vēl sliktāk, un pēc operācijas daudzus mēnešus nevarot pastaigāt, tikai retajai palīdzējis. Esmu jau samierinājusies. Cenšos tikai piemeklēt skaistus apavus ar slēgtu purnu."
"Neesmu neglīta, bet smuka arī nē. Precējusies, agrā jaunībā ir bijuši puiši, bet tādi atsevišķi gadījumi, piekrišana - švaka. Patiesībā redzu jau spogulī, ka esmu… nu tā, smuka sev nešķietu, nekad neviens arī nav teicis, ka esmu pievilcīga.
Zinu, ka smukums nav tikai Dieva dotais, pati varu piestrādāt, neesmu kopta, esmu nedaudz izplūdusi, ko arī sejā var manīt. Protams, ruļļos un halātā nestaigāju, bet šķiet, ka tādu citi mani redz, un katru reizi, kad ieraugu sevi spogulī, samulstu. Tāda nejūtos kā izskatos."
"Man ir burvīga kolēģe, temperamentīga apalīte, dedzinoši brūnām acīm un īsiem, vienmēr spilgti brūniem matiem, kuri laistās un mirdz. Ļoti izdarīga, sirsnīga, komunikabla. Cilvēki pamana viņas acis, matus, smaidu un kārtējo skaisto, plīvojošo šalli. Cik viņa sver? Kāds ir sejas ovāls? Nevienu tas neinteresē, jo viņā ir prasmīgi izcelti tīkamie elementi un burvīga personība."
"Vai tad tām daiļavām, ko tu pazīsti, katru dienu kāds saka, cik viņas daiļas? Un, tā prātā saliekot bildi ar piemēriem, bieži vien to skaistuma ilūziju vairāk dod sakopta un uzzīmēta seja, kopti un skaisti ieveidoti mati, rokas, glītas drēbes (ne obligāti ļoti dārgas), it kā mazsvarīgi, bet tomēr nozīmīgi aksesuāri - kaut vai šallīte. Pati pēc sevis spriežu - brīžos, kad "frizieris sveicina", varu nez kādu seju uzzīmēt un smuko mētelīti uzvilkt, bet liftā no spoguļa pretim raugās noplukusi vista."
"Pieaudzē garus matus, ja tādi nav, uztaisi vieglas lokas, var arī atstāt matus taisnus, uzliec lielas, melnas saulesbrilles, uzkrāso spilgti rozā lūpas vai ekstra spīdīgu spīdumu, uzvelc apspīlētas bikses vai svārkus, augstus papēžus, un būs tev uzmanība garantēta. Te arī ir visi pīrādziņi."
"Es pat nezinu, pie kuras kategorijas sevi pieskaitīt. Ir dienas, kad sev ļoti nepatīku, ir dienas, kad patīku, un dienas, kad ļoti patīku. Neglīta un nesimpātiska es sev nešķietu. Man ir īpatnēja seja. Atceros, ka bērnībā mani apsaukāja par biezlūpaino, nēģeri utt. Tad pārdzīvoju, bet tagad man manas lūpas ļoti patīk. Protams, ir man sevī lietas, kas nepatīk, bet nevienam par to nesaku. Cilvēki nesapratīs un domās, ka esmu ku-kū. Mēs jau arī nezinām, kā iekšēji jūtas tās super skaistās un koptās dāmas."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
