Neapzināti veidi, kā mēs paši iznīcinām savu dzīvi, un to pat nenojaušam

Pārāk bieži mēs, baidoties iztērēt laiku, savu dzīvi sasteidzam un neizbaudām pilnībā. Teju kopš pirmajiem dzīves gadiem tiecamies izpildīt sabiedrības noteiktās "regulas" un "programmu", pēc kādas dzīvot būtu "pareizi".

Atceries, ka dzīve – tas nav nemainīgi taisns laika nogrieznis, augšupejoša līkne vai smalki strukturēta diagramma. Ir tikai normāli, ka noteiktos vecuma posmos cīnies ar neskaidrību par to, kurp vēlies doties, kā arī šaubies, vai tevis gūtie panākumi ir gana nozīmīgi. Atsakies no vēlmes smalki plānot norises savā ikdienā. Protams, profesionālos mērķus ir vērts izvirzīt un izvērtēt rīcības plānu, lai to sasniegšana noritētu raitāk, tomēr nenomoki sevi ar bezjēdzīgiem pašpārmetumiem, ja 25 gadu vecumā vēl neesi nodibinājusi stabilas attiecības, 30 gados sasniegusi cerētos augstumus karjerā, kā arī tam visam pa vidu nav izdevies pagūt kļūt par māmiņu un apprecēties.

Piecgades plāni ir muļķīgi – svarīgākais priekšnoteikums, pēc kā mērīt to, vai jūties laimīga, ir tas, cik harmoniska ir tava ikdiena un vai tev ir sajūta, ka nemitīgi attīsties.

Kāpēc mēs tik ļoti tiecamies atrast kādu, ar ko pavadīt savu dzīvi, nevis, pirmkārt, kārtīgi iepazīstam paši sevi? Mīlestība, kas tevī šķietami uzplaukusi vien ērtības, nepieciešamības vai slāpju pēc uzmanības dēļ, nav patiesa. Tajā trūks kaisles un neviltotu jūtu, kas dzīvi padara tik krāsainu, neparedzamu un patiesībā arī dzīvošanas vērtu!
Tā vietā, lai bēgtu no vienatnes, iemācies to izbaudīt! Un šī procesa laikā iepazīsti sevi!

Tas liks tev augt, izbaudīt pašas jaunatklāšanas prieku un saprast, kas tu esi un ko dzīvē vēlies patiesībā. Protams, mēdz būt arī veiksmes stāsti, kad ābola divas pusītes sastopas jau skolas solā, taču uzmanies, lai alkās pēc brīnumainas mīlestības, tu nezaudētu objektivitāti un nepadarītu vēlamo par esošo!

Tiklīdz mēs būsim iepazinušas sevi, pie mums atnāks arī īstais cilvēks – tieši tāds, kāds mums nepieciešams, lai mūsu dzīvi papildinātu un padarītu krāšņāku, nevis uzņemtos atbildību par mūsu laimi.

Ikviens no mums atmiņā var atsaukt vismaz pāris notikumu, kas mūs pagātnē ir sāpinājuši un kurus atminamies nelabprāt. Kļūdas, neveiksmes un vilšanās piedzīvo ikviens, tomēr tām nekādā gadījumā nevajadzētu ietekmēt mūsu dzīvi nākotnē, jo īpaši mainot to, kā pret sevi attiecamies paši. Kā apgalvo psihologi, mēs patiesībā ļoti bieži sevi lieki šaustām un kritizējam par kādreizējām neveiksmēm, negatīvajai pieredzei liekot zaudēt ticību mūsu prasmēm un spējām pat vairāku gadu garumā. Savukārt paslavēt sevi atceras vien retais… Vērts aizdomāties, vai ne?