Negribas novecot. Un tomēr - kā sadzīvot ar vecuma straujo tuvošanos  (1)

Vecuma būtība ir tā, ka esi ieguvis pieredzi, kuru vairs nav iespējams izmantot, teicis Staņislavs Lems.

Cilvēka dzīvi pieņemts iedalīt nosacītos posmos. Katram posmam ir savi uzdevumi, kas jārisina, tostarp psiholoģiski. Tas, kā konkrēts indivīds tiek ar tiem galā, atspoguļojas viņa labsajūtā un apmierinātībā ar dzīvi. Ja netiek, mēs runājam par krīzi.

Viens no autoriem, kurš aizvien tiek citēts, runājot par dzīves attīstības stadijām vai posmiem, ir psihologs Eriks Eriksons. Pieaugušā cilvēka dzīvi nosacīti iedala trīs posmos: agrīnais pieaugušā vecums (17 - 45 gadi), vidējais posms (45 - 65 gadi) un vecums (65 -... gadi).

Šajā vecumposmā (45 - 65 gadi) galvenās tēmas (pēc Roberta Batlera), kas nodarbina cilvēka domas un jūtas ir:

Tiek norādīts, ka ķermeņa novecošana ir tikai neliela daļa no uzdevumiem, ar ko šajā vecumposmā jātiek galā. Ja cilvēkam ir laba, veselīga identitātes izjūta un stabilas attiecības, un viņš veiksmīgi ticis galā ar iepriekšējā dzīves posma uzdevumiem, tad ķermeņa izmaiņas tiek uztvertas kā pašsaprotama dzīves sastāvdaļa, par ko var smaidīt vai skumt, bet kas neizvēršas par krīzi. Smagāk to ir pārvarēt cilvēkiem ar narcistiskām rakstura iezīmēm, jo uz ārējo izskatu tiek likts pārāk daudz kāršu. Tad cilvēks savam ķermenim pievērš fanātisku uzmanību, veic dažādas un dārgas procedūras, pērk dārgu kosmētiku, izmanto kosmētiskās ķirurģijas pakalpojumus utt. Tas aizņem lielāko daļu cilvēka domu, naudas un laika. Nespēja pieņemt sava ķermeņa novecošanu izpaužas arī kā naidīgums un skaudība pret jaunāko paaudzi, naidīga sāncensība.

Eriks Eriksons šo dzīves posmu raksturo ar iekšēju cīņu starp spēju attīstīt savu radošumu pretēji ieslīgšanai stagnācijā. Ar spēju būt radošam Eriksons domājis rūpes par nākamo paaudzi, kā arī sabiedriski aktīvu darbu. Cilvēki arī bez saviem bērniem var būt ļoti radoši, rūpējoties par citiem un iesaistoties sabiedriskos procesos. Stagnācija ir attīstības apstāšanās, ieslīgšana rūpēs par sevi un izolācija. Šiem cilvēkiem ir daudz lielākas grūtības pārdzīvot nākamo dzīves posmu - vecumu.

Parasti cilvēki ar vidējā dzīves posma izaicinājumiem tiek galā, pārdzīvojot mazāku vai lielāku distresu. Ja dzīves pavērsieni ir pārāk nopietni vai negaidīti - dzīvesbiedra nāve, darba zaudējums, smaga slimība -, var veidoties nopietnas emocionālas problēmas, un tad var runāt par "vidusdzīves krīzi". Grūtāk ar šī vecumposma uzdevumiem tiek galā, un krīze biežāk piemeklē cilvēkus, kuri pusaudžu vecumā pārdzīvojuši vecāku šķiršanos, vecāku neiejūtību (meitenes - mātes neiejūtību, zēni - tēva), emocionālu vēsumu, novēršanos, pamešanu vai kuriem bijuši vecāki ar dažādiem traucējumiem vai impulsīvi vecāki ar zemu atbildības sajūtu. Tās ir situācijas, kad var noderēt psihoterapeita palīdzība.

Pienāk laiks, kad vecuma ārējās pazīmes vairs nav noslēpjamas. No kā atkarīgs, vai sieviete būs veca ragana vai jautra, vieda, mīļa un labsirdīga vecenīte? Psihoterapeite Sebre norāda, ka Eriksons šo dzīves posmu (65 -... gadi) apraksta kā iekšēju konfliktu, kur, no vienas puses, atskatoties uz nodzīvoto dzīvi, ir apmierinātības sajūta par produktīvi nodzīvotu dzīvi, bet, no otras puses, ir izmisums, sajūta, ka dzīve bijusi bezjēdzīga.

Viens no vecu cilvēku grūtākajiem psiholoģiskajiem uzdevumiem ir saglabāt pašvērtību un pašcieņu. Vecajam cilvēkam nepārtraukti jāsaskaras ar dažādiem narcistiskiem ievainojumiem, cenšoties pielāgoties dažādiem bioloģiskiem, psiholoģiskiem un sociāliem zaudējumiem. Tas, kā tas izdosies, atkarīgs no vairākiem faktoriem:

Gadās, ka pats cilvēks ar savu vecumu sadzīvo lieliski, bet kāds pamanās par to sāpīgi atgādināt, piemēram, atskan replika "ko tad vecā meklēs bārā, nav tā kā par vēlu?". Kāpēc jaunieši tā izturas? Vai viņi neciena citus un nesaprot, ka būs tādi paši? Nevajag aizmirst, ka jauniešiem, īpaši pusaudžiem, arī ir vecuma krīze, viena no tās izpausmēm ir pilnīgs noliegums par visu, kas saistās ar vecākām paaudzēm. "Mums nevajag vecākās paaudzes, jo paši esam visgudrākie un mums pieder pasaule, vecie neko nezina un nesaprot." Jauniešu krīzes izpausmes var saklausīt arī sacītajā par nepiemērotu vecumu, lai atrastos krogā. Ja cilvēks ir dzīvesgudrs un emocionālā saskaņā ar savu fizioloģisko vecumu, viņš par to tikai pasmaidīs.

Gadās, ka vecmāmiņa skatās vecas bildes un šņukst. Kā reaģēt? Nevajag viņu nosodīt vai rāt par viņas jūtām. Jāmēģina būt kopā ar viņu skumjās vai atmiņās. Jo ir taču saprotami skumt par kaut ko skaistu un aizgājušu. Vēlāk var interesēties, vai viņa bieži skumst vai ir arī jautri brīži viņas dzīvē. Ja ir, tad viss kārtībā. Ja nepārtraukti skumst un raud, tad jādomā, kā palīdzēt.

Arī šajā vecumā cilvēki var justies apmierināti ar dzīvi. Tas ir laiks, kad var priecāties par mazbērniem, pārdomāt un apcerēt savus sasniegumus, vērot, kā darba augļi nes labumu nākamajām paaudzēm. Bet tas iet secen, ja cilvēks iepriekšējos dzīves posmos nav spējis pārvarēt narcismu, nav spējis būt radošs un ir izolēts no sabiedrības, arī ģimenes. Ja cilvēks nav spējis attīstīt radošumu (skatīt teikto par iepriekšējo dzīves posmu), tad vecumā viņam trūkst mierinošas sajūtas, ka visam, arī viņa dzīvei, ir iekšēja kārtība un jēga. Bez šīs pārliecības vecums kļūst pilns ar bailēm no nāves, izmisumu un nepatiku.