Pirms 50 gadiem...
Bija 1965. gads, kad kādās lauku mājās Mores pagastā izcēlās ugunsgrēks. Viss tika nopostīts, pēc ugunsgrēka slimnīcā tika nogādātas četras māsas - toreiz septiņus gadus vecā Gunta, piecus gadus vecā Daina, trīs gadus vecā Rasma un divgadniece Līga (tagad Ligita). Daina slimnīcā nogulēja aptuveni gadu, pārējās bija cietušas mazāk. Meitenes, toreiz vēl bija mazas, daudz ko no visa notikušā neatceras un toreiz nesaprata, bet viņas pēc ugunsgrēka no mātes nošķīra - ievietoja bērnu namos, turklāt dažādos - divas vecākās māsas aizsūtīja uz Daugavpili, Līgu uz Cēsīm, bet Rasmu - uz Baldoni. Viņām sākās cita dzīve. Rasma stāsta, ka viņu audzināšanā kāda ģimene paņēma 1969. gadā, kad meitene bija septiņus gadus veca.
"Atceros, kā mūs, bērnus, izlika rindā, lai potenciālie vecāki var izvēlēties. Es "iekritu acīs" vienai sievietei, kas vēlāk kļuva par manu audžumammu," stāsta Rasma. Pagājis gan vēl kāds laiciņš, kamēr nokārtoti adopcijas dokumenti. Pa to laiku bērnu namā bija ieradies kārtējais potenciālais vecāks. "Viens krievu tautības vīrietis arī mani izvēlējās no visas bērnu rindas. Atceros, ka bija darīšana ar naudu. Viņš mani gribēja, gāja uz kabinetu ar aploksni, bet bērnu nama darbiniece teica, ka par naudu mani nepārdos, jo jau esmu aizrunāta. Nezinu, kur es tagad būtu, ja mani būtu pārdevuši," tā Rasma par tālajām bērnības atmiņām.
Viņas audžumamma bijusi ļoti mīļa, gādīga, vienkārša un strādīga sieviete - bijusi slaucēja. Rasma domā, ka bērnu adoptējusi tādēļ, ka pašas vienīgais dēls 18 gadu vecumā traģiski gājis bojā.
Īstās mātes un māsu meklējumi
Kad Rasma pieaugusi, uzzinājusi, ka audžumammai nav īstā meita, pati kaut kā nojautusi, tad arī šī sajūta apstiprinājusies. "Viņa mani ļoti mīlēja, laikam baidījās no tā brīža, kad es uzzināšu," domā Rasma. Viņai bija jau pašai sava ģimene, kad 1988. gadā iedomājusies, ka tomēr grib satikt īsto māti, vismaz redzēt. Lai nenodarītu pāri audžuvecākiem, Rasma vaicājusi, vai audžumamma neapvainosies, ja viņa satiks savu māti. Sākusi meklēt un atradusi. 1989. gadā Rasma, viņas mazā meitiņa, kura vēl barota ar krūti, un audžumamma - braukušas uz Cesvaini, kur toreiz dzīvojusi īstā mamma Aina. "Skats bija drausmīgs. Nedz man, nedz viņai nebija nekādu emociju. Bijām svešas," par pirmo tikšanos ar māti pēc tik daudziem gadiem atceras Rasma.
Pa retai reizei pēc šīs tikšanās Rasma ar īsto māti sazinājusies. No viņas izvilinājusi vecākās māsas Guntas adresi, kura no Daugavpils bērnu nama esot bijusi pārvesta uz Rūjienu. Gunta ir Rasmas pusmāsa, vecākā no četrām māsām, par ko šis stāsts, bet māsas viņu mīl tikpat stipri, kā pārējās. Rasma satikusies ar Guntu, kuras adopcijas vēsturē bijis teikts vēl par citām māsām. Tad abas sākušas meklēt pārējās. Tinušas kā kamolīti, pa diedziņam vien, pa mazai informācijas drumstalai. Gadi gājuši, bet cerību atrast pārējās māsas neatmeta.
Ievietojušas sludinājumu laikrakstā, ko izlasījusi māsas Dainas vīramāte. Pēc laiciņa visas trīs māsas satikušās, arī sākumā neticējusi, bijusi pārsteigta. Nu viņas jau bija trīs, kad nolēmušas rīkoties tālāk - meklēt savu visjaunāko māsu Līgu. Iniciatīvu viņas meklēšanā uzņēmās Daina. Pēc četru mēnešu meklējumiem Līgai jeb tagad Ligitai izdevies "sadzīt pēdas". Māsas savest atkal kopā palīdzēja Krievijas raidījuma "Ždi meņa" brīvprātīgais palīgs Latvijā - pensionārs Mārtiņš Ziebergs no Jelgavas. Viņš arī piedalījies četru māsu satikšanās reizē pie Ligitas, Kandavā. Māsas ir ļoti pateicīgas Mārtiņam - par enerģiju, par sirds siltumu, palīdzot sasatapties tām, kuras tik ilgu laiku viena otrai bija pazaudējušās.
"Tikšanās bija ļoti, ļoti emocionāla mums visām. Un pārsteidzoši, ka likās - esam šķīrušās vien uz īsu brīdi. Šķita, ka nekādu 50 gadu pa vidu nav bijis," par atkalredzēšanos ar mazo māsiņu Ligitu stāsta Rasma.
Deviņi bērni - pamesti un aizmirsti
Rasma stāsta, ka katrai no māsām adopcijas vēsturē minētās informācijas apmērs bija citāds. Viņām, izņemot Guntu, kura izaugusi bērnu aprūpes iestādē un kurai dzīvē gājis grūtāk, ir paveicies, jo tikušas pie labiem audžuvecākiem. Ligita par savu audžuģimeni smej: "Es jau esmu dikti izlutināta", viņu adoptējis pāris, kuriem nevarēja būt bērni. Visas māsas adoptētas salīdzinoši ātri, kopš nonākušas bērnu namos.
Izzinot savu dzimtas vēsturi un izvilinot šo un to no mātes teiktā, viņas uzzinājušas vēl par citiem pusbrāļiem un pusmāsām. Pusbrālis Aivars dzīvojis bērnu namā, vēl bija pusbrālis Edmunds, kas jau miris, lai gan ir teju jaunākais bērns no kuplā pulciņa. Tagad māsas meklē pusmāsas - 1967. gadā dzimušo Maigu un 1960. gadā dzimušo Aiju. Rasma stāsta, ka, izņemot trīs māsas - Ainu, Rasmu un Ligitu, gandrīz visi pārējie bērni ir katrs no sava tēva, un mātei Ainai bērni dzimuši gandrīz katru gadu. Bijis vēl viens - devītais bērns, bet tas pēc skopās informācijas miris pavisam maziņš. Par to māsas nezina neko, bet nolēmušas sameklēt pārējās pusmāsas.
Bērnības atmiņas - visu laiku gribējās ēst
Rasma, kad tika nodota bērnu namā, bija maziņa, bet dažas bērnības atmiņas no mājām viņai ir. Vecākās māsas atminas nedaudz vairāk, un tagad visas, pieaugušas, nodibinājušas savas ģimenes, audzinot mazbērnus un dzīvojot krietnu dzīvi, pārrunājot bērnību, ir šausmās, kā dzīvojušas. Māte bijusi analfabēte, lai gan viņas māte - meiteņu vecmāmiņa - pratusi gan lasīt, gan rakstīt. Māte par visu vairāk dzīvē mīlējusi alkoholu un vīriešus. Mājās nebijis ko ēst. Rasma atceras, ka bijusi maize, piens un ievārījums, tad vecākās māsas visām dalījušas ēdienu. Tēvu vispār Rasma neatceras.
Māte visu mūžu "dauzījusies" apkārt, dzemdējusi bērnus, pametusi un atkal uz citu pilsētu. Uzdzīvotāja, secina Rasma. Viņa ir pateicīga par to mīlestību, ko saņēmusi no audžuvecākiem. Pašai ir četri bērni un astoņi mazbērni, māsai Guntai bērnu nav, bet Dainai ir divi bērni un četri mazbērni, bet Ligitai - divi bērni un tikpat daudz mazbērnu.
Rasma savu māti neienīst, bijusi arī uz bērēm, tagad jūt nedaudz sāpes, ka varbūt vajadzējis māti uzņemt ciemos pie sevis, kad īsi pirms aizgājusi mūžībā, viņa ļoti gribējusi atbraukt pie Rasmas, teikusi, ka gribot paauklēt mazbērnus. Bet Rasma bijusi ļoti vēsa, pat asa. "Viņa mani neaudzināja, negribēja un tagad par mazbērniem interesējas?", nedaudz sevi šausta Rasma. Retajās reizēs, kad satikusi māti, viņai mēģinājusi norādīt uz dzīvē pieļautajām kļūdām, taču jēgas nekādas. Pat pusbrāļa Edmunda bērēs - māte nav pienākusi aprunāties ar Rasmu, bet tikai ar kaimiņiem smējusi un dzērusi. Kā no bēru galda piecēlusies, tā pēc nedēļas tikai mājās atgriezusies. Tāda viņa bija, stāsta Rasma.
Tagad tikai roku rokā
Tagad, kad māsas atkal ir viena otru sastapušas, vairs nešķirsies. Rasma stāsta, ka augusta beigās pie viņas mājās, Bauskas pusē, būs radu salidojums. Beidzot, beidzot visi satiksies - visas paaudzes. "Vai mēs izskatāmies līdzīgas. Ir taču tā, vai ne?" vaicā man Rasma, lūdzot komentārus par māsu kopbildi, kas tapusi šā gada jūlijā Kandavā, tikšanās laikā pie Ligitas. "Protams, ka esat. Jūs taču esat māsas," viņai atteicu, un Rasma, šķiet, ar šādu atbildi bija ļoti apmierināta.
Fotogrāfijā - no kreisās: Ligita, Rasma, Daina un Gunta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
