Ausekļu ģimene Siguldā: nauda nav stimuls vai šķērslis četru bērnu audzināšanai  (2)

Iepazīstieties - Ausekļu ģimene: pastarītis Jānis Gabriels, vecākā māsa Beāte (14 gadi), māsas Justīne (astoņi gadi) un Estere (seši gadi), mamma Inta un tētis Jānis.

Sarunas laikā Ausekļu ģimenes mājā Siguldā, Ķiparos ik pa brīdim pārjautāju, cik grūti vai viegli ir uzturēt četru bērnu ģimeni, taču ģimenes galva Jānis Auseklis, kurš raujas divos darbos, lai bērniem nekā netrūktu, uzsver, ka ne jau nauda vai valsts pabalsti ir stimuls, vai šķērslis kuplai ģimenei, tomēr finanšu līdzekļu daudzums arī neesot mazsvarīgs.

"Var, protams, strādāt tikai vienā darbā un tad kā trūcīgā ģimene saņemt dažādus pabalstus un sūkstīties, ka dzīvē viss ir slikti, bet es vēlos, lai ģimenei nekā netrūktu. Varētu jau izdzīvot ar vienu algu, bet mēs gribam dzīvot. Vēlamies, lai bērni var apmeklēt pulciņus, lai mums ir māja un iespēja kopā kaut kur aizbraukt," saka Jānis.

Nedēļā viņam ir tikai viena brīva diena, jo strādā divos darbos - Valsts policijā, kur ir Siguldas iecirkņa Kārtības policijas vecākais inspektors un vada dežūrmaiņu, kā arī autoskolā "Einšteins", kur Jānis ir auto - moto apmācības instruktors un ceļu satiksmes noteikumu pasniedzējs.

"Ar ģimeni sanāk būt kopā tikai vēlu vakaros un svētdienās, kad kopā ejam uz baznīcu, ja vien neiekrīt dežūrmaiņa," stāsta Jānis, kurš ir pārliecināts, ka valstij ir izdevīgi, ka viņš pats nodrošina savu ģimeni, nevis dzīvo tikai no pabalstiem.

Ikdiena ir "jāmenedžē"

Māmiņa Inta, kura skolotājas profesiju nomainījusi pret pilnas slodzes mammas un bērnu šofera amatu, atzīst, ka četrus bērnus var audzināt tikai tad, ja nekur nestrādā un visu dienu var veltīt tikai bērnu ikdienas gaitām.

"Mana diena paiet, vadājot bērnus uz un no skolas, pēc tam vakarā uz un no pulciņiem. Tā kā dzīvojam Ķiparos, bērni nevar kājām visur paspēt, bet autobuss nekursē tā, lai varētu iztikt bez manas palīdzības," stāsta Inta.

Ciemojoties Ausekļu mājā, uzreiz ir jūtama ģimenes sadarbība un savstarpējs atbalsts – tētis Jānis steidz klāt kafijas galdu, Intai atvēlot goda vietu pie galda, bet meitas steidz pie gultiņas, kad no miega pamostas jaunākais brālītis. Kad Jānim jādodas prom, viņš pārliecinās, ka vecākā meita Beāte nokops galdu.

Jānis bija galvenais bērnu "menedžeris" arī tad, kad Inta ar jaundzimušo Jānīti vēl bija slimnīcā. Lai zinātu, kur un cikos viņam kurš jāved, savā darba plānotājā Jānis bija ielīmējis pa stundām un minūtēm saplānotu laika grafiku ar meitu mācību un pulciņu laikiem.

Lielā ģimenē vieglāk

Inta stāsta, ka meitas ir pietiekami lielas un apzinīgas, lai viņām varētu uzticēt auklēt mazo brālīti. Pat sešgadīgā Estere raujas nēsāt uz rokām Jānīti. Māmiņa saka, ka četriem bērniem savā starpā ir interesantāk, ir sava kompānija. Meitenes nekad nav teikušas, ka viņām ir garlaicīgi.

Ausekļu ģimene dzīvo vēl nepabeigtā mājā, kas tiek celta vecāku mājas saimniecības ēkas vietā. Tās bonuss ir piemājas mauriņš, kurā bērni spēlē gan ķerenes, gan paslēpes. "Lielā meita mums ir režisore, viņa iestudē teātri, kurā jaunākās meitas ir aktrises."

Jautāti, vai ceturtais bērniņš bija gaidīts, Jānis atbild, ka konkrēts gads, kad tam būtu jānotiek, neesot bijis nolikts, bet doma tāda esot bijusi gan. Inta piebilst, ka bērni paši zina, kad pieteikties. Ja pieteiksies piektais, arī šis bērniņš būs ģimenē gaidīts. Tomēr Jānis apzinās, ka, jo lielāki bērni aug, jo lielākas vajadzības, tāpēc ar plāniem par lielāku ģimeni nesteidz. Viņš saka: "Pagaidām pietiek. Bet laiks rādīs."

Lai visiem bērniem pietiktu atbalsta

Vecāki ar lepnumu stāsta, ka vecākajai meitai Beātei veicas sporta dejās, tomēr tas ir ne tikai dārgs vaļasprieks, bet prasa arī laiku, jo treniņi ir četras reizes nedēļā, un sezonas laikā gandrīz katru otro nedēļu ir sacensības. Taču, tā kā meitai tas padodas, vecāki negaužas, tikai prāto, kā neapdalīt arī pārējos bērnus.

Jānis cer, ka sporta dejas, tāpat kā sporta pulciņus, reiz atbalstīs valsts vai pašvaldība, jo 2020. gadā tās ir iekļautas pat Olimpisko spēļu programmā. Viņš spriež, ka pagaidām kaut vai zāles īres maksa būtu liels atbalsts.

Bērnudārzniece Estere vēl meklē savu aizraušanos. Patlaban viņa dzied ansamblī "Siguldiņa" un gaida, kad Siguldā uzbūvēs peldbaseinu, jo, kā pati saka, "esmu ūdens cilvēks". Vēl viņa apmeklē angļu valodas un dejošanas pulciņu bērnudārzā.

Astoņgadīgā Justīne mācās Siguldas pilsētas vidusskolā, kur apmeklē vieglatlētikas pulciņu, un mācās arī Mūzikas un mākslu skolā "Baltais flīģelis".

Jautāta, vai daudzbērnu ģimenes bērniem ir kādas atlaides pulciņu apmeklējumam, Inta bilst, ka tikai daļēji. "Mūzikas un mākslu skolā un sporta skolā mums ir 50 procentu atlaide, bet par interešu izglītību jāmaksā pilna dalības maksa. Šā iemesla dēļ Justīnei nācās attiekties no klavierspēles apguves pirmsskolas vecumā. Arī Esteres angļu valoda un dejošana ir par pilnu samaksu," stāsta Inta un spriež, ka atlaides interešu izglītības pulciņiem būtu liels atbalsts daudzbērnu ģimenēm.

Inta katru gadu piesakās pašvaldības daudzbērnu ģimeņu atbalstam un cenšas to izmantot. Viens no tiem ir 40 eiro pabalsts mācību līdzekļu iegādei katram bērnam. Arī šogad paaugstinātais bērnu pabalsts par katru nākamo bērnu ir noderīgs.

Reizēm ģimene ir "par lielu"

Ausekļu ģimene cenšas izmantot arī Goda ģimenes apliecību "3+ Ģimenes karti", kas paredz atlaides valsts un privātajos uzņēmumos, bet līdz šim tā nav devusi nekādu atbalstu. Ikreiz, kad Inta to uzrāda, viņiem tiek atbildēts, ka ģimenēm jau tik un tā ir atlaides.

"Tikai tās atlaides paredzētas ģimenēm, kurās ir divi pieaugušie un divi bērni. Bet mēs esam vairāk, un katram nākamajam bērnam jāpērk pilnas cenas biļete", stāsta Inta un dalās pieredzē, ka vienīgā vieta, kur līdz šim jutušies īpaši, ir Ventspils, kur ģimenes biļete bijusi ar neierobežotu bērnu skaitu.

Vecāku ietekme uz bērniem

Ausekļu ģimenē bērni ir ar palielu vecuma starpību, tāpēc jautāju, vai viņu raksturus ir ietekmējusi attiecīgā laika vide - patlaban tā ir samērā datorizēta atšķirībā no laika, kad dzima Beāte.

Ģimenes galva Jānis domā, ka atšķirības nav saistītas ar laikmetu, kurā bērni dzimuši: "Pirmais bērns bija skaļāks un nervozāks, bet tas tāpēc, ka mēs paši kā jaunie vecāki bijām nervozāki, vairāk satraucāmies par katru sīkumu, un bērns to juta." Beāte bijusi ļoti skaļa, naktīs daudz raudājusi, bet katrs nākamais bērns bijis arvien mierīgāks. "Arī paši kļuvām arvien drošāki un mierīgāki, tāpēc arī bērni zīdaiņa vecumā bija mierīgāki."

Inta stāsta, ka lielās meitenes ir līdzīgas gan raksturā, gan izskatā. "Viņas ir kautrīgākas. Ļoti mātišķas. To novērojām jau agrā bērnībā - ja bērnudārzā audzinātājas netika galā ar bērniem, tiklīdz pienāca mūsējās, visi nomierinājās. Ja kāds bērns raudāja vai nemācēja saģērbties, mūsējās palīdzēja. Vecākās meitas vairāk strostējām un uzmanījām. Beātei likām atbildēt par jaunāko. Savukārt Estere ir cīnītāja. Tā kā devām viņai lielāku brīvību un ļāvām izpausties, viņa ir drošāka un skaļāka, ar augstāku pašapziņu."

Skolā veiktās aptaujas liecinot, ka klasesbiedri vislabprātāk draudzējoties tieši ar Ausekļu meitām. Vecāki spriež: "Tas tāpēc, ka mūsu ir daudz. Viņas radušas būt draudzīgas savā starpā." Inta atklāj, ka, lai gan meitas ir patstāvīgas, viņām pietrūkst tēva, jo viņš visu dienu ir darbos. Tāpēc vakaros, lai vai cik Jānis būtu piekusis, viņš cenšas uzklausīt katru.

Ausekļu ģimenei nav īpaša uzstādījuma, kādas īpašības bērnos būtu jāaudzina. "Galvenais, lai izaug par labiem cilvēkiem. Lai prot sadzīvot viens ar otru," domā Jānis, un Inta piebilst, ka patiesās dzīves vērtības bērni iemācās, ejot baznīcā, jo viņi ir kristīga ģimene.

Jānis uzskata, ka mūsdienās bērni pārāk daudz laika pavada pie datora, un tā ir vistiešākā vecāku atbildība. "Vecākiem ir jāierobežo bērnu "datorizēšanās". Var noteikt interneta lietošanas laika limitus, un jāseko līdzi, ko bērni skatās. Bet nav ko brīnīties par bērniem, jo arī pašiem pieaugušajiem ir problēmas ar internetatkarību," ir pārliecināts Jānis.

Ausekļu ģimenes bērniem ļoti patīk dārzā vērot gliemežus un kukaiņus. Sevišķi Justīne ir tāds dabas bērns - viņai ļoti patīk vākt un pētīt vaboles. Tāpēc Ausekļu ģimene ir priecīga, ka dators nav vienīgā bērnu izklaide.

Inta ir pārliecināta, ka nevar bērniem pavisam atņemt datoru vai telefonu. Tos var izmantot arī lietderīgi. Turklāt jāņem vērā, ka citiem klasesbiedriem ir gan telefons, gan dators. "Bērni ir nežēlīgi - ja tev nav attiecīgs telefons vai botas, vari krist nežēlastībā. Tāpēc iespēju robežās cenšamies nodrošināt, lai bērni iekļaujas klases vidē. Tas gan nenozīmē, ka viņi katru gadu tiek pie jauna telefona," min Inta.

Bērni paši zinās dzīves ceļu

Inta teic, ka ir prieks, ja bērniem izdodas atrast hobijus vai aizraušanos, kas patīk. Tad arī vecākiem ir prieks. Viņa ir sapratusi, ka nevajag bērnam uzspiest savus mērķus. Jādod iespēja pašam izvēlēties savu dzīves ceļu.

"Kamēr vēl mazi, lai izmēģina visu un atrod savu dzīves aicinājumu. Domāju, ka vecāki kļūdās, ja bērnam liek īstenot savus nepiepildītos sapņus vai uzspiež darīt to, ko uzskata par pareizu. Piemēram, ja mamma visu mūžu dejojusi tautiskās dejas, tas nenozīmē, ka bērnam tas noteikti jādara. Vai, ja mammas nepiepildītais sapnis ir būt par ārsti, nedrīkst uzspiest bērnam mācīties medicīnu," ir pārliecināta Inta. Tāpēc viņa cenšas ļaut pēc iespējas vairāk - ved dziedāt, dejot, uz baseinu. Lai paši izvēlas. "Kāpēc bērnam uzspiest darīt lietas, kas viņam nepatīk?" jautā Inta.