Runājamies par dzīvi, par gatavošanos kārtējam mācību gada sākumam, par to, cik daudz sieviete izcietusi, bet joprojām ir ticības pilna labajam.
Ar Andu (visu atklātā stāsta varoņu vārdi mainīti, lai sievietes bērniem nerastos lieki kreņķi skolās) mani iepazīstināja cilvēki, kuri iespēju robežās palīdz ģimenei.
Viena ar četriem bērniem un savu slimību
Anda audzina četrus bērnus – trīs pašas un audžudēlu – savas māsas puiku. Pastarītim Krišam ir astoņi gadi, dēlam Klāvam – 18, meitai Anetei – 17, bet audžudēlam Kārlim – 18. Andai ir piešķirts trūcīgās ģimenes statuss, jo viņas ienākumi ir ap 200 eiro mēnesī. Sieviete pati algotu darbu nevar strādāt, viņai ir invaliditātes grupa saistībā ar smagu saslimšanu, kuras dēļ viņai regulāri jāguļ slimnīcā, lai vieglāk pārciestu lielās sāpes.
Mazais dēlēns septembrī dosies uz vietējo skolu, lai sāktu mācības 2. klasē, bet sievietes lielie bērni no mājas ligzdas jau daļēji izlidojuši – audžudēls mācās Liepājas Jūrskolā, gribot būt kuģu kapteinis. To puika nolēmis jau 5. klasē, kad uzzinājis, cik labu algu saņem jūrnieki. Pašas dēls mācās Rīgas Celtniecības koledžā, bet meita – Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā. Visi lielie bērni paralēli mācībām un vasarā mēģina piestrādāt, lai vismaz sev varētu iegādāties apģērbu, taču visam nepietiek – par dzīvošanu kopmītnēs jāmaksā, Rīgā izdzīvošana ir daudz dārgāka nekā laukos pie mammas. Arī uz dzimtajām mājām bērni nevar atļauties aizbraukt tik bieži, cik gribētos, jo biļetes transportā ir ļoti dārgas, stāsta Anda.
Kur bērnu tētis? Anda nežēlojas par dzīvi, kāda tā izveidojusies, jo tā esot labāk. Abi viņas lielie bērni ir no pirmā vīra, kurš ļoti bija iecienījis spirtotos dzērienus, turklāt mēdzis sievu iekaustīt. Viņa nolēmusi neciest, kā daudzas sievietes to dara visu mūžu, bet sākt jaunu dzīvi. Bērnu dēļ – lai viņi neredzētu nepareizās ģimenes attiecības. Arī ar jaunākā dēla tēti attiecības veidojušās sarežģīti, tādēļ Anda izlēmusi, ka labāk būs, ja abu kopdzīve vairs nebūs zem viena jumta. Taču jaunākā dēla tētis patlaban iespēju robežās sniedz palīdzīgu roku, arī tajās reizēs, kad sievietei kārtējo reizi jāguļas slimnīcā. Bet audžudēls sen kā vairs nepiemin savu īsto mammu, kura neizturēja triecienu – vīra traģisko bojāeju un krita alkohola postā. Par mammu Kārlis jau sen sauc Andu.
Sieviete bērniem ir galvenais atbalsts un mīlestības avots, par saviem bērniem un viņu nākotni, kas varētu būt labāka par mammas, viņa ir gatava darīt visu. Anda cīnās jau gadiem, cīnās viena, lai gan dažubrīd pa ceļam parādās arī kāds labdaris, kas ļauj atsperties un iet tālāk.
Arī Andu audzināja audžuvecāki
Kad Andai bija jāizlemj, ko darīt, kad māsas bērni bija ievietoti bērnu namā, viņai nebija šaubu, ka vienu no viņiem – Kārli ņems pie sevis, jo zina, cik svarīgi bērnam izaugt normālā vidē. Arī Andu audzināja audžuvecāki. Sieviete tagad dzīvo Papiņa (audžutēva) lauku mājā.
"Man bija abi vecāki. Mamma toreiz, kad biju pavisam maza, strādāja augstā amatā izglītības pārvaldē, bet tēvs bija militārists, kurš bieži braukāja komandējumos. Es jau biju maza, tāpēc īsti nemaz neatceros, kā tas notika, bet tēvs vienreiz vienkārši palika tur, neatbrauca atpakaļ. Mammai darbā regulāri tika svinēti visādi svētki, šampanietis tad, šampanietis tad… Beigās – viņa pārāk aizrāvās. Mums ar māsu vēl ir brālis, kurš palika dzīvot pie tēva. Kamēr mamma pamazām nogāja no ceļa, viņa iepazinās ar citu vīrieti," stāsta Anda.
Audžutēvs centies rūpēties par meitenēm, bet toreiz jau tas šķitis pavisam dīvaini, ka par bērniem vairāk gādā vīrietis nevis mamma.
"Man bija jāsāk iet pirmajā klasē. Papītis man nopirka formu, atbrauca uz skolu, bet mans 1. septembris pagāja ļoti bēdīgi. Es slēpos tualetē, jo kaunējos par mammu, kura uz skolu atbrauca pilnīgi piedzērusies, viņa pat autobusā iekāpt nevarēja. Man bija tāds kauns," savu pirmo skolas dienu atminas Anda.
Anda vairs īsti neatceras, kurā brīdī tas notika, bet viņas ar māsu nokļuva bērnu namā. No tā abas māsas nonāca katra savā audžuģimenē. Sākumā Anda dzīvoja ar Papīti divatā, bet vīrietis svešo bērnu nespēja audzināt, kā gribētos, tādēļ pilnīgi neoficiāli par Andas audžuvecākiem kļuva kaimiņi – Pēteris un Rita, kuriem pašiem bērnu nebija. "Esmu pateicīga saviem audžuvecākiem, kuri mani skoloja, audzināja, iemācīja darba tikumu. Jā, bija smagi jāstrādā – akmeņus vedām zirga pajūgā, visi dārza darbi, bet viņi man iemācīja darbu," tā atminas Anda.
Īsto mammu Anda apglabāja pērn, viņa bija izvēlējusies dzīvesveidu, ko sauc – cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. "Tā arī viņu mirušu atrada šķūnītī, bet tā bija viņas izvēle. Mammai vēl ir māsas, kuras aicināja pie sevis dzīvot, bet viņa bija tik tālu degradējusies, ka tas viņu neinteresēja. Es ar mammu vēl tikos, bet manī bija pilnīgs tukšums sirdī, nebija, par ko runāt. Viņas bērēs runāju tikai tāpēc, ka tā pieņemts. Arī īstais tēvs jau ir miris," par vecākiem stāsta Anda.
Katram dzīvē jāmeklē iespējas
Liktenis ar Andu un viņas māsu izspēlēja interesantu joku – abas māsas apprecējās ar diviem brāļiem. Andas pirmajam vīram bijis smags raksturs. Toreiz sieviete, sekojot laulātajam, pameta dzimto novadu un pārcēlās uz dzīvi Zemgalē, kur arī dzima pirmie divi bērni. Kad meitiņai bijis vien nedaudz virs gada, sieviete izlēma, ka savu dzīvi nevēlas izniekot, ka vairs neļaus nevienam darīt pāri – paņēma bērnus un brauca mājās – uz Papiņa mājām.
Ar māsu Andai nekad nav bijušas ļoti tuvas attiecības, bet tad viņa uzzināja, ka māsas vīrs gājis bojā – viņu nobrauca vilciens. Neizturot šo triecienu, Andas māsa sāka lietot alkoholu, un viņas trīs bērni tika ievietoti bērnu namā. "Kārļa tētis bija kolosāls cilvēks. Tā kā vislabāk no visiem bērniem zināju Kārli, pieteicos, ka viņu ņemšu pie sevis. Tēva pusmāsa paņēma no bērnu nama vēl vienu puiku, bet atdeva atpakaļ. Vēl bija viena meitene, kura negribēja īsti dzīvot audžuģimenē, ātri palika stāvoklī, aizbrauca no Latvijas, un tagad viņa dzīvo Anglijā. Kārļa mammai tagad ir vēl divi bērni, bet es ar viņu nekādus ciešus kontaktus neuzturu. Viņa ir cilvēks, kurš pieradis, ka kāds viņai visu laiku kaut ko dod, bet pati neko nedarīs," par savu radu saimi atklāti stāsta Anda.
"Jā, es piekrītu, ka nepieciešams milzu gribasspēks, lai pārciestu šādus smagus zaudējumus, un tomēr, tas ir iespējams. Bērnu dēļ jāvar viss, nedrīkst tā nolaisties. Tāpat es nesaprotu tās sievietes, kuras visu mūžu pacieš dzērājus vīrus un to, ka pret viņām paceļ roku. Ir jāmeklē iespējas, un mūsdienās tādu ir tik daudz, ir tikai jāgrib," uzskata Anda.
Nekautrēties par trūcīgās statusu
Andas dzīve nav no vieglajām, taču apbrīnojami, cik gaiši viņa spēj raudzīties nākotnē, arī tagadnē – viņa nevaino nevienu pie tā, kā dzīvo, jo viņas prioritāte ir bērnu izglītošana un izaudzināšana par krietniem cilvēkiem.
Līdz jaunākā dēla piedzimšanai Anda strādāja algotu darbu, bet nu veselības problēmu dēļ jau gadiem ir mājsaimniece. Starp citu, tāda pat ir viņas specialitāte, kas iegūta kādā arodizglītības iestādē. Kad kārtojusi trūcīgās ģimenes statusa iegūšanai nepieciešamos dokumentus, Anda kautrējusies, bet tad padomājusi: "Ne es dzeru, nekā, veselība neļauj strādāt, ko tad darīt? Bērniem tomēr ir nepieciešams gan paēst, gan apģērbties un izskoloties," atminas Anda.
Andai ir sakņu dārzs, kūtiņa, kurā dzīvo vistas un pīles. Lielos lopus viņa nevar atļauties, bet pārtiku pašu vajadzībai izdodas sagādāt. Vasarā tiek salasītas meža ogas, sēnes, arī tas viss tiek salikts pa burciņām, lai ziemā var mieloties.
Sociālais dienests piešķīris bērniem brīvpusdienas, tāpat uz izlaidumiem nekad neesot atteikta naudas palīdzība.
Patlaban Andas ienākumi ir ap 200 eiro – pašas invaliditātes pensija 64 eiro, alimenti par meitu – 108 eiro, bet par jaunāko dēlu ģimenes valsts pabalsts ir 34 eiro. Audžudēls, kamēr mācīsies, saņems vecāka zaudējuma kompensāciju, viņš jau ir uz savām kājām, atzīst Anda, piebilstot, ka pat mazajam Krišam lielie brāļi par savu nopelnīto naudu pērn nopirkuši "Nike" sporta apavus.
Anda atzīst, ka bērni mūsdienās ir ļoti nežēlīgi. Viņu pērn šokējis notikums skolā, kad puikas apsmējuši kādu pirmklasnieku, kuram bijis ne tāds T krekls. Labi, ka Kriša klases audzinātāja esot ļoti iejūtīga un ekskluzīvām lietām nepievēršot uzmanību.
"Dzīve nav rožu dārzs, neiekāp tajā un nenoplūc visskaistāko," to Andai mācījusi audžumamma Rita. Anda tic, ka viss būs labi, norādot, ka daudzām citām ģimenēm iet vēl grūtāk.