Vēl pavisam īss sprīdis, kad visā Latvijā skolotājas tiks apbērtas ziediem. Katram mazākam un lielākam skolēnam rokās būs zieds vai pušķis, ko sniegt skolotājam, kurš varbūt pat nepagūs paraudzīties acīs sveicējam. Piedāvājam kādas trīs bērnu mammas Agneses (vārds mainīts) viedokli par skolas gaitu uzsākšanu, par skolotāju nespēju vai nevēlēšanos "izkāpt no savas komforta zonas", par to, kā skolā dzīvot un izdzīvot bērnam, kurš nav "standarta". Mamma vēlējās palikt anonīma, lai neciestu bērni. "Ja viņiem būtu 21, rakstītu atklāti, jo tās visa ir "visbaltākā patiesība"", tā Agnese.
"Skolas izvēle pirmklasniekam? Uz priekšu! Kuru? Tuvāko mājām, to, kurā iet brālis, labāko centra skolu (kurā iekļūt ir neiespējami, un uz kuru gandrīz nav iespējams izvadāt) vai specializēto mūzikas novirziena mācību iestādi?
Šādas domas var šķist normālas jebkuram topošā pirmklasnieka vecākam (ar nosacījumu, ja bērns laikus - jau piecu gadu vecumā - pieteikts vēlamajai skolai). Izrādās - viss ne uz pusi nav tik vienkārši. Ok, ok, jums, bālo un klausīgo a la "katra skolotāja sapņu bērna" vecākiem viss ir vēl vienkāršāk. Bet mans (piebildīšu - vidējais) bērns ir citāds. Viņš ir dzīvelīgāks, "ārā no kastes" domājošs un skolotāja uzmanību pieprasošs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!